Leiškalns "sasēņojis" ērci

Leiškalns portālam kasjauns.lv pastāstīja, ka teju vai katru nedēļu aizbrauc uz mežu paskatīties, vai viņa iecienītajās sēņu vietās ir kas izaudzis. Arī pagājušajā nedēļā viņš devies uz mežu pie Sabiles, kur labajos sēņošanas laikos bijis kā nosēts baravikām. „Gāju uz savu vietiņu, bet pa ceļam skatos: kas tad tas – sils kā noklāts ar čigānenēm. Lielākas, mazākas, pavisam maziņas... Mazliet papukojies, ka līdzi neesmu paņēmis izkapti, uzreiz atmetu plānu par došanos pēc baravikām un tik griezu čigānenes. To tur bija miljoniem! Liela daļa gan tārpainas, bet tāpat īsā laikā mani līdzpaņemtie grozi bija pilni. Devos atpakaļ uz auto, pa ceļam tomēr neatmetot cerības brikšņos atrast kādu baraviku. Pēcāk ielīdu arī brikšņos un pārdesmit baraviku atradu. Tad priekpilns steidzu mājās, lai sievu Anitu iepriecinātu ar sēņu mērci. Mājās biju vakarā un paspēju tikai pagatavot fantastisku čigāneņu mērcīti, pēc kuras notiesāšanas saguris, bet apmierināts devos pie miera, pavisam piemirstot papētīt, vai gadījumā kāds kustonis nav pārvests mājās no meža,” notikumus atminas Leiškalns.

Jau nākamajā dienā Kārlis, mazgājoties dušā, konstatējis nepatīkamu lietu. „Es savu ķermeni pārzinu baigi labi. Mazgājos, mazgājos, un tad iebraucu ar roku padusē. Kas tad tas – izaugumiņš, kāda man līdz šim nebija. Paskatījos spogulī, un, jedritvaikociņ, protams, ērce. Man momentāni caur galvu izskrēja simtiem domu: pēdējo reizi potējos pirms daudziem gadiem Saeimā; vai tik ērce nav inficēta; kamdēļ līdu brikšņos pēc tām baravikām; bet es taču bija saģērbies pēc visiem sēņotāja kanoniem; kāpēc vakarā nenopētīju sevi; man taču ērces daudzus gadus nebija piesūkušās; pagājušā reize bija pirms kādiem sešiem gadiem Somijā, kad ērce piesūcās dibena vaigā; ko tagad darīt...”

Leiškalns devies uz Infektoloģijas centru izvilkt sasodīto kukaini. Skaidrs, ka Kārlis sevi mierinājis ar jokiem un cerību, ka ērce nebūs inficēta. Mediķei, kura uzņēmusies bijušo deputātu atsvabināt no kukaiņa, Kārlis savā stilā veltījis pārīti jauku komplimentu, bet arī dakterīte izrādījusies uz jokiem kāra. „Kad viņa izvilka ērci, paskatījās uz mani, paskatījās uz kukaini un paziņoja: „Nu izskatās smuka tā ērce no sejas!” Abi nosmējām un vienojāmies, ka nākamajā dienā sazvanīsimies, lai noskaidrotu – iet man uz aptieku pēc remantadīna vai arī šoreiz ir paveicies, un ērce nebija indīga.”