Vēsturisks spiegu trilleris ar Sašu Baronu Koenu titullomā. Seriāla "The Spy" recenzija

Izraēlas izlūkdienests «Mossad» iesaista savā darbībā nesen no Ēģiptes pārbēgušo Eli Koenu, kurš, iegūstot salīdzinoši niecīgu apmācības programmu Izraēlā un Argentīnā, vēlāk sešus gadus dzīvo dubulto dzīvi kā sīriešu izcelsmes Argentīnas miljonārs Kamels Amins Tabets. Pateicoties Koena harismai, inteliģencei un arī naudīgumam, viņam izdodas iegūt ietekmīgāko Sīrijas politikas veidotāju un biznesmeņu uzticību, piedaloties valsts aizsardzības un uzbrukumu stratēģijas veidošanā un tajā pašā laikā dziļā vientulībā un slepenībā ziņojot par notiekošo Mossadam.

«Spiegs» tiek prezentēts skatītājiem kā stāsts, kura pamatā ir patiesi notikumi, izmantotas pieejamās vēsturiskās un līdzcilvēku liecības un grāmata «L'espion qui venait d’Israël» («Spiegs no Izraēlas», 1970) par vienu no 20. gadsimta ievērojamākajiem spiegiem – Ēģiptē dzimušo ebreju Eli Koenu.

Seriāla ekspozīcija mūs ieved stāsta noslēgumā – Sašas Barona Koena atainotajam varonim cietuma kamerā dod iespēju uzrakstīt atvadu vēstuli sievai, un brīdī, kad jāparakstās, viņš saminstinās – kas viņš īsti ir? Eli Koens vai Kamels Amins Tabets? Koena dubultā dzīve vairāk nekā piecu gadu garumā, kur Izraēlā viņš bijis gādīgs, mīlošs vīrs sievai Nadjai un uzticams, centīgs darbinieks valsts institūcijā, bet Sīrijā – harismātisks miljonārs, aktīvs valdības atbalstītājs un uzticīgs sīriešu patriots, ir nežēlīgi ietekmējusi viņa personīgo apzinātību.

Teju stereotipiskā veidā Koena līdzgaitnieks, aģents un kurators, Noas Emerika atveidotais Dans Pelegs aicina Izraēlas izlūkdienesta vadību apdomāties, aizbildinoties, ka nepieciešams vairāk laika, lai Koens tiktu sagatavots, bet viņā neieklausās. «Mossad» vadošais aģents norāda: «Pasaulei ir nospļauties uz mums (izraēliešiem)!», tāpēc ir svarīgi izmantot katru iespēju. Eli Koena darbība Sīrijā pārspēja jebkuras cerības. Koena spiega gaitām raksturīga pārlieka dedzība, teju kā cenšoties attaisnot uz viņu liktās cerības – ja ir bijusi vienošanās, ka, pirmo reizi ierodoties Sīrijā, viņš par to drošības nolūkos ziņos ne agrāk kā pēc astoņām nedēļām, tad jau pēc divām nedēļām «Mossad» saņem pirmās šifrētās ziņas. Danu Pelegu pārņem divējādas izjūtas – saviļņojums, ka Koens tiešām varētu būtu īstais cilvēks, kurš Izraēlu glābs no Sīrijas diversijām, un reizē vainas izjūta Koena ģimenes priekšā.

Koens un Koens

Vai britu komiķis Saša Barons Koens, kurš vairāk ir pazīstams kā spēcīgs komisko lomu (Ali Džī, Borats u.c.) atveidotājs, ir piemērotākais kandidāts šai sarežģītajai lomai? Nenoliedzami Barons ir interesants pēc būtības, un seriālam viņš pats piesaista lielu uzmanību, pateicoties savai dabīgajai harismai un tieši spējai teju ietiepīgi palikt citā tēlā ilgu laiku. Seriālā būtiska loma ir konspirācijas dzīvoklī notiekošajam. Te ir robežšķirtne starp būtībā trim personībām: Saša Barons Koens – britu aktieris, Eli Koens – vienkāršs, bet dedzīgs izraēlietis un Kamels Amins Tabets – patriotisks sīrietis. Dzīvoklī ir vieta drēbju skapim, kura vienā pusē Koenam ir sagatavots Tabeta apģērbs un otrā pusē viņš atstāj «tā otra» cilvēka dzīvi. Simboliski Koens par to runā arī vēlāk seriāla gaitā, kā viņš, mainot lomas, jūtas un, kas svarīgāk, kam viņš jūtas vairāk piederīgs. Visa seriāla gaitā Barons ir izteiksmīgāks tieši kā Tabets, bet arī tikai «triumfa» mirkļos, kur viss, kas nepieciešams, ir apburt līdzcilvēkus.

Vēsturiskais stāsts liecina, ka Koens sīriešos ir iedvesis pilnīgu paļāvību un jau drīzumā ap viņu spietojis bars. Sākotnēji, pateicoties veiksmīgai importa un eksporta darbībai, atbalstot vietējos uzņēmējus, vēlāk arī pateicoties argumentētai vīzijai starp ietekmīgiem politiķiem. Diemžēl Barona aktiermeistarībā ārkārtīgi pietrūkst niansētības sejas izteiksmēs, stājā, gaitā un runasveidā, ņemot vērā ne vien to, ka jāatveido principā divi dažādi varoņi, bet arī kopējo seriāla garumu.

Spiegu trilleris

Izraēliešu režisors Gideons Rafs plašākai pasaulei kļuva pazīstams ar seriāliem «Prisoners of War» (2010, trilleris, «Kara gūstekņi») un «Tyrant» (2014, politiskā drāma, «Tirāns»). Ņemot vērā pirmā autordarba popularitāti, pāris gadus vēlāk tapusi amerikāņu adaptācija – skatītājiem Latvijā viennozīmīgi visvairāk zināmais mūslaiku psiholoģiskais un politiskais trilleris, spiegu seriāls «Homeland» jeb «Svešais starp savējiem», kam 2020. gada februārī gaidāma astotā (noslēdzošā) sezona.

Rafs kopā ar seriāla «24» veidotājiem Hovardu Gordonu un Aleksi Gansu šim projektam veidojis arī pilotsēriju. Nākas salīdzināt «The Spy» ar «Homeland» paša režisora saistības dēļ, tāpat arī ar citu amerikāņu vēsturisko seriālu «The Americans» jeb «Amerikāņi», ko veidojis producents un izbijis CIP aģents Džozefs Veisbergs, par 80. gadu VDK spiegu darbību ASV (aktieris Noa Emeriks vienā ataino FIB aģentu Stenu Bīmani, otrā ir «Mossad» aģents Dans Pelegs).

«Spiegs» sajūsmina ar savu vērienību – izcili piemeklētas un/vai sagatavotas filmēšanas lokācijas (filmēts Marokā, Ungārijā un Lielbritānijā), kurām piemīt plašums un ticamība. Dekorācijas, kostīmi, automašīnas, rekvizīti – viss liecina par unikālās radošas vīzijas, rūpīga darba, tehnisko iespēju un finansiālas brīvības kombināciju.

Tomēr...

Izpildījums nav tik perfekts kā jau iepriekš pieminētie šī paša žanra darbi. Lielākā daļa seriāla veidota brūni dzeltenos toņos, kas sākotnēji piešķir sajūtu, kā ieskatoties mazliet jau apdzeltējušu vēstures lappušu grāmatās, un tam ir savs šarms, tomēr, seriālam turpinoties sešu stundu garumā, tas neattaisnojas un sāk pietrūkt krāsas un dzīvīguma. Nezinātājam par notiekošo pagājušā gadsimta sešdesmito gadu Tuvajos Austrumos sākotnēji ir grūti sekot ģeogrāfijai un laika posmiem, pēcāk vairs tajā necenšoties pat iedziļināties.

Supervaronis

Saša Barons Koens intervijās atklājis: «To varētu saukt par supervaroņu stāstu – kā universālveikala grāmatvedis pārtop par ievērojamāko 20. gadsimta spiegu. Viņš ir pārņemts ar patiesām emocijām, mīl sievu, ilgojas pēc bērniem un dzīvo dubultu dzīvi. [..] Ir jāapzinās, ka Koens pievienojās «Mossad» 15 gadus pēc tam, ka ebreji sāka apjaust Aušvicā notiekošo, kad divi no trim ebrejiem Eiropā tika noslepkavoti. Ikvienam, kas pievienojās «Mossad», tā bija kā dzīva liecība un apziņa, kāpēc viņi riskē ar savām dzīvībām. Lai saprastu Eli Koena motivāciju, pētīju tā laika Izraēlas vēsturi un to, kāpēc Izraēlas izlūkdienests uzskatīja sīriešus kā lielāko savas valsts apdraudējumu: «Mossad» patiesi domāja – ja Damaskā netiks iefiltrēts spiegs, Izraēla var tikt iznīcināta.»

Nostalģija

Gribētos, lai ikvienā filmā vai seriālā pats nozīmīgākais būtu stāsts. Vai tas ir mūsdienu spiegu trilleris, kurā neiztikt bez IT tehnoloģijām, vai vēsturisks darbs, kurā pēc būtības ir naiviski aizraujoši ielūkoties, kā vēl tik nesenā pagātnē darbojās izlūki, spiegi un aģenti. Jāsaprot, ka «viss nebūs atbilstoši patiesībai», tāpēc instrumentiem būtu jāpaliek otrajā plānā. «Spiegs» ir palicis statiskā un stereotipiskā stāstījumā un neviļus liek meklēt iespējas, kā noskatīties no jauna Vjačeslava Tihonova atveidoto Štirlicu 1973. gada lakoniskajā, bet estētiskajā daudzsēriju filmā «Septiņpadsmit pavasara mirkļi».