Kirovs Lipmans atklāj, ka palicis gandrīz bez naudas
Uzņēmējs Kirovs Lipmans (78) septembra sākumā beidzot piepildījis savu lielo biznesa mērķi un, samaksājot vairākus miljonus eiro, izpircis no mazākuma akcionāriem farmācijas uzņēmuma "Grindeks" akcijas. Žurnālam "Kas Jauns" viņš atzinies: „Pēc šā darījuma esmu faktiski nulles pozīcijā.”
Kas jums jauns šogad?
Šogad esmu piedzīvojis vienu izcili labu pārsteigumu – nupat beidzot izdevās izpirkt visas "Grindeks" akcijas, un tagad man gandrīz simtprocentīgi pieder visa šī farmācijas kompānija!
Tad esat riktīgs buržujs!
Nu, vēl neesmu buržujs – man miljonus vajadzēja samaksāt par akcijām, ko izpirku. Tā bija ļoti liela summa.
Tad jums naudas vairs nemaz nav kabatā?
Tagad tiešām nav. Parasti makā glabāju tikai kādus 50 eiro. Tas tā – tējas naudai, ko kādam iedot. Esmu palicis gandrīz bez naudas, bet laimīgs!
Darījuma summa ir atklājama?
Man negribas to summu nosaukt, bet tā ir dikti liela. Jāteic gan, ka birža ļoti negodīgi strādāja. Kā gan biržā var būt, piemēram, ka akcijas maksimālā cena 5–6 eiro, bet mums bija jāizpērk par vairāk nekā 12 eiro? Un tagad ir domas, ka iziešana no biržas būtu vispareizākais solis.
Cik nācās aizņemties?
Tie bija vairāki miljoni. Bet mēs visu jau ātri nosedzām. Banka pat bija sašutusi, ka mēs tik ātri samaksājām.
Tas jūsu līdzšinējās darbības laikā bija lielākais aizņēmums. Ģimenes Jūrmalas māju nenācās ieķīlāt?
Nē, māja nebija jāieķīlā, bet šis aizņēmums bija man līdz šim visapjomīgākais, tas gan.
Kirova un Annas Lipmanu īpašums Jūrmalā
Kāda bija sajūta, kad parakstījāties? Nebija kā tāda stingra cilpa ap kaklu savilkta?
Man izdevās visu stratēģiski saplānot. Bija dividendes par pagājušo gadu, arī pārējo, kas man pašam vēl bija, praktiski visu atdevu. Gandrīz līdz nullei. Tomēr garantija par tām akcijām, ko izpirku, dod man iespēju palēnām sakārtot savu privāto finanšu pusi. Protams, neceru, ka tas notiks ļoti ātri, bet skaidrs, ka notiks. Par to esmu pārliecināts. Ja ar bankām viss būtu normāli izdevies, es to būtu varējis izdarīt jau pirms pusotra gada.
Pašam arī ir kāds lielāks pirkums – savam priekam?
Par tādiem pirkumiem kādu brīdi neesmu domājis. Tāpēc, ka man bija grūti dabūt naudu. Viss notika ar lielām pūlēm – pusotru gadu cīnījos ar bankām Latvijā, lai tiktu pie kredīta akciju izpirkšanai. Beigu beigās man izdevās.
Bija iespaids, ka jau tāpat esat bagāts, ka varat savas biznesa ambīcijas īstenot bez kredītsaistībām!
Visi jau tā domā. Es ļoti daudz ziedoju naudu. Esmu ziedojis gan sportam, gan bērniem, sponsorēju koncertus – gan Laimas Vaikules festivālu, gan Ineses Galantes "Summertime". Zināt, kā Galante ar mani runā? Viņa man saka: „Dārgais! Mīļais!” Inese Galante jau vispār ir ļoti sirsnīgs cilvēks.
Bet es esmu ļoti laimīgs, ka izpirku akcijas, un tagad tie mazie akcionāri, kas līda man virsū, tiesās sūdzēja, vairs netraucē un nebojā garastāvokli.
Tie mazie akcionāri, kas neiegulda nevienu centu, prasa daudz. Visu laiku interesējas, cik tev kabatā naudas, skatās ar aizdomām – kā uz zagli. Ļoti nepatīkami. Turklāt jo sevišķi nepatīkami tas ir tāpēc, ka esmu ļoti daudz ieguldījis, lai šo rūpniecību attīstītu. Ja nebūtu licis iekšā savu naudu, rūpnīcai nekad nebūtu tādas augšupejas kā tagad.
Man dzīvē galvenais ir būt godīgam. Lai nebūtu zaglības vai mēģinājumu nelikumīgā veidā iegūt naudu. To neesmu darījis un nemūžam nedarīšu. Nevienu neesmu apmānījis, nevienam neesmu parādā – tā esmu audzināts, un esmu ļoti priecīgs, ka man ir izdevies tā dzīvot.
Un tagad esmu brīvs, pats sev saimnieks. Man ir četras rūpnīcas: Slovākijā, Igaunijā un divas Rīgā – "Kalceks" un "Grindeks". 93 % pieder.
Kur pārējie 7 %?
Saprotiet, kā dzīvē notiek – privatizācija bija pirms 25 vai 30 gadiem; varbūt kāds no akciju īpašniekiem jau ir aizgājis uz viņpasauli. Domāju, ka ar vairākumu no tiem atlikušajiem septiņiem procentiem tā arī ir. Kāds varbūt ir aizmirsis, ka viņam šīs akcijas ir. Uzņēmums tagad pieder man, manai sievai un dēlam. Viss drošās rokās. Ja, Dievs pasarg’, es aiziešu viņpasaulē, viss paliks savējiem – ģimenei.
Tas nozīmē, ka jums nedraud lieli kari par mantojuma dalīšanu kā Maliginu ģimenei ar "Olainfarm"?
Nedraud, jo mēs esam trīs, un viss. Esam ļoti vienoti, mums nav nekādu domstarpību. Viss normāli. Daudz braukāju pa ražotnēm, tas ir mans pienākums. Cenšamies ar dēlu kopā braukt, lai viņš visu pārzina. Gribu nodot uzņēmumu uzticamās rokās, lai ir, kas rūpējas tālāk, kad pašam vairs negribēsies vai nebūs iespējas saimniekot.
Tad sanāk, ka esat vietējais farmācijas magnāts.
Es pateikšu bez tēlošanas – ja man būtu vara augstākā līmenī, kā premjera amats, Latvija divu gadu laikā dzīvotu daudz labāk nekā Šveice. Mums ir trīs ostas, mums ir meži. Kā varējām ostas atdot privatizācijai?! Valdība pat nezina, par cik "LatGāze" pērk gāzi no Krievijas, jo tur ir krievu akcionāri. Tas ir tikai piemērs, kā tie, kas ir pie varas, nepareizi saimnieko.
Visi mana uzņēmuma darbinieki ir apmierināti un man pateicīgi. Kad savulaik, 2005. vai 2006. gadā, paņēmu "Grindeks", tam bija 10 miljonu apgrozījums. Pagājušogad atskaitījos par 147 miljoniem, šogad – ticu, ka būs tuvu 200 miljoniem. Par tādu vērienu pat ārzemnieki brīnās. Bet es ieguldīju lielu naudu. Uzbūvēju pavisam jaunu ražošanas korpusu, kur ražojam tabletes un kapsulas, ir uzbūvēta pavisam jauna attīrīšana – milzīgs projekts, gandrīz trīsstāvu māja. Ir uzcelta viena no Eiropas labākajām laboratorijām. Bija vācieši, amerikāņi atbraukuši un pauda pārsteigumu par šīs laboratorijas līmeni.
Pats kaut ko lietojat?
Es periodiski lietoju nomierinošus līdzekļus.
"Grindeks" ir viena no labākajām farmācijas rūpnīcām. Ļoti daudzas zāles, ko tagad ražo "Olainfarm", bija izpētītas "Grindekā". Sākumā jau "Grindeks" nebija domāts kā ražotājs – tas bija ar organiskās sintēzes institūtu, kā laboratorija. Tieši "Grindeks" izpētīja zāles, un tad tās nodeva tālāk ražošanai "Olainfarm". Tāds šis projekts bija padomju laikā.
Sudrabzeltainais bentlijs, ar ko braukājat, ir jauns?
Nē, vairs jau nav jauns – to nopirku pagājušogad. Ja nemaldos, 2017. gada izlaidums. Man netīk kaut ko tēlot. Bentliju nopirku ne tādēļ, lai izrādītos, bet tāpēc, ka man tas patīk – tajā ir ļoti ērta, mīksta sēdēšana.
Ikdienā arī ar šo braukājat?
Nē! Tas tā – īpašām reizēm. Citreiz man pašam patīk sēsties pie stūres. Piemēram, sestdienās un svētdienās savu automašīnas vadītāju nenodarbinu, bet pats braucu. Ikdienā, braukājot pa pilsētu, tas ir sarežģīti, jo jādomā, kur nolikt mašīnu. Tad bez vadītāja nevaru iztikt. Ikdienā man ir mersedess. Man bija vecais – sešsimtais, bet to šogad martā nomainīju uz trīssimt piecdesmito.
Kā ar atpūtu?
Pat uzreiz nevaru atminēties, kad pēdējoreiz atpūtos. Neiznāk, nu jau divus gadus neesmu bijis atvaļinājumā. Iepriekš esmu braucis uz arābu valstīm, uz Spāniju. Īpašumu ārzemēs gan man nav. Man ir cita filozofija. Ja es pērku kādu nekustamo īpašumu, tad man tomēr bieži ir jābūt uz vietas, lai kontrolētu, kas tur notiek, jāremontē, jāgādā, lai viss būtu kārtībā. Lieka piesaiste. Es labāk izvēlos būt brīvs – kad braucu atpūsties, apmetos viesnīcā.
Villa dienvidos – tas nav kārtīga miljonāra sapnis? Vismaz jums – ne?
Man jau ir māja Jūrmalā. Ko vēl? Vairāk man neko nevajag.
