Drīzumā televīzijas pirmizrādi piedzīvos simtgades filmas “Laika tilti” un “Kurts Fridrihsons”

“Laika tilti” (LTV1 – 18. aprīlī) ir stāsts par Baltijas poētisko dokumentālo kino un cilvēka dvēseles meklējumiem pagātnē un tagadnē, savukārt “Kurts Fridrihsons” (LTV1 – 21. aprīlī) vēsta par spēju saglabāt sevi mākslā un neliekt muguru graujošai sistēmai.

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, pateicoties tā sauktajam “Hruščova atkusnim”, jauni dokumentālisti Latvijā, Igaunijā un Lietuvā izaicināja sava laika propagandas kino tradīcijas un Hroniku pārvērta Mākslā. “Laika tilti” ir stāsts par Baltijas poētisko dokumentālo kino un cilvēka dvēseles meklējumiem mākslā – no Lietuvas miglas pa aizlijušām pļavām līdz Latvijas zvejnieku ciematiem. No nāvinieku kameras Rīgas cietumā līdz zvaigžņu pētniekiem Izraēlas tuksnesī. No saulgriežu ugunskuriem Igaunijas salās līdz 235 000 000 sejām aiz Dzelzs priekškara.

Laiks iet, bet mēs joprojām dzīves nogriežņos kļūstam tikai par desmit minūtēm vecāki. Kā leģendārie poētiskā kino režisori – Hercs Franks, Uldis Brauns, Henriks Šablevičius, Andress Sēts, Aivars Freimanis, Ivars Seleckis, Robertas Verba un Marks Sosārs ar savām filmām prata iemīt pēdas starp debesīm un zemi? Ko viņi domāja? Kā vecmeistariem izdevās savu filmu centrā nolikt cilvēku, lai meklētu atbildes nevis padomju, bet cilvēcības vēsturei svarīgajiem jautājumiem? Filma ir Baltijas valstu kopražojums, tā producēta studijā "VFS Films". Režisori – Kristīne Briede un Audrius Stonis. Producents – Uldis Cekulis.

Dokumentālā filma “Kurts Fridrihsons” savukārt ir personisks rakstnieces Gundegas Repšes stāsts par mākslinieku, garīgo skolotāju, autsaideru, ieslodzīto un nonkonformistu Latvijas vēstures līkločos.

Kurta Fridrihsona personība bija spilgta un nepakļāvīga. Dokumentālās filmas veidotāji vērtē, ka, iespējams, viņa personības starojums pat pāraudzis viņa mākslas nozīmi. Kurts Fridrihsons bija kā uzskatāms padomju realitātes pretstats – viņš iemiesoja pirmskara civilizētās Eiropas šarmu un vieglumu; lai ko viņš darītu, tajā bija daļiņa brīvās, pazaudētās Latvijas. Tiem, kuri nespēja samierināties ar padomju sistēmu, Kurts Fridrihsons bija paraugs un iedvesmotājs.

“Jo lielāka distance šķir Fridrihsona fizisko esamību no šodienas, jo reljefāk ieraugāms viņa personības savrupais un izcilais spēks,” saskata filmas autori. Dokumentālo filmu veidojusi studija “Sibīrijas bērni”, režisore un producente – Dzintra Geka, scenārija autore – Gundega Repše. Kurta Fridrisona tēlā iejuties Valmieras teātra aktieris Tālivaldis Lasmanis.