Raimonds Pauls: "Vidusslāņa latvietim būtu jādzīvo kā man"

Ar kādām domām un izjūtām sagaidāt Latvijas dzimšanas dienu?

Tā kā es lielāko daļu mūža esmu piedalījies dažādos svētkos, jubilejās, tad, atklāti runājot, milzu pārdzīvojuma man nav. Es to sauktu par ierasto darba līniju. Tajā pašā laikā – tā ir liela jubileja valstij. Mums ir, uz ko atskatīties. Diemžēl tā vēsture ir tāda, ka uz daudziem posmiem negribas atskatīties. Lai tie paliek. Kaut kā esam izdzīvojuši, un arī tagad viss nav tik vienkārši. Situācija Latvijā ir diezgan smaga, aizbraucēju skaits kļūst arvien lielāks, tātad kaut kas te neiet tā, kā vajadzīgs. Mēs gan mēģinām viņus dabūt atpakaļ, bet tas ir visai nereāli.

Deviņdesmitajos gados diezgan aktīvi piedalījos sabiedriskajā dzīvē, bet tad bija cita domāšana. Negribas ieslīgt pesimistiskās noskaņās, svētki ir svētki. Arī man būs rinda koncertu, bet speciālu veltījumu – ne. Es jebkuram savam koncertam varu pielikt simtgades ideju. Gatavoju programmu, ko rādīšu Jaunajā gadā, tā saistīta ar manu kino mūziku. Veiksmīgs projekts ir filma "Homo Novus", kurā arī daļēji piedalījos. Publika atzinīgi izsakās. Kāpēc visu laiku tās jubilejas minēt? Ir jāstrādā. Kam tad mēs to darām? Tam pašam latviešu klausītājam.

Jūsu dziesmas ir modinājušas patriotismu, audzinājušas, saturējušas kopā cilvēkus. Jūsu sadarbībā ar Jāni Peteru, Imantu Ziedoni un citiem dzejniekiem tapa dziesmas, kuras bija kā himnas...

Nu jā, es negribu kaut ko mākslīgi uzspēlēt – ka cīnījāmies, nez ko darījām! Nē. Ir tādi, kas šodien ar to spekulē – vai dieniņ, kādi revolucionāri mēs tajā laikā bijām! Kā mēs pret to režīmu cīnījāmies! Tā ir tukša pļāpāšana. Varbūt ar dažiem izņēmumiem, taču pārējie ar to diezgan veikli manipulē. Es neplātos. Mēs darbojāmies, lai saglabātu latviešu kultūru, un tas mums arī izdevās. Bija Dziesmu svētki, latviešu teātri un kino. Neraugoties uz to, ka bija cits režīms, cenzūra, tik un tā... Latvijas Radio bija viens no centriem, kur parādījās jaunie viļņi politikā. Labi redzēju, kā tika veidoti raidījumi. Lai neklausītos "Amerikas Balsi", te tapa alternatīva. Strādāja labākie latviešu dzejnieki, komponisti.

Tāds kā kultūras centrs?

Vai dieviņ... kas te tik ir bijis! Visa mūzikas dzīve – Valsts simfoniskais orķestris, Radio orķestris, koris, arī vieglās mūzikas orķestris. Mūzika te mutuļoja no rīta līdz vakaram.

Jūs jutāt nervu, ko grib dzirdēt klausītājs, vai vienkārši bijāt latviešu tautas daļa un, ko jutāt, to arī tandēmā ar dzejnieku radījāt?

Pirmām kārtām pēckara gados, arī sešdesmitajos un septiņdesmitajos, nezinu, no kurienes, bet tie dzejnieki dzima cits pēc cita. Varētu saukt desmitiem uzvārdu. Sākot ar Vācieti, Ziedoni, Peteru, Skujenieku, Belševicu... Paskatieties, kas par uzvārdiem! Kas tas par spēku! Viņu dzejā bija tas nacionālais, latviskais moments, un viņi jau bija tie, kas tos vārdus rakstīja. Es pēc tam tikai piemēroju mūziku. Vajadzēja būt īpaši gudriem, atklāti nevarēja rakstīt, visu vajadzēja aizplīvurot, un viņi to lieliski mācēja. Atceros, kādu reakciju toreiz izraisīja Petera vārdi "Manai dzimtenei" – „vēl nāks Piektais gads”, kā uz tiem reaģēja.

It kā skolā mācīja par Piektā gada revolūciju, bet viņi laikam juta ko dumpīgu?

Skaidrs, ka tika domāts jau par nākamo Piekto gadu! 

Ka tauta celsies...?

Nu, smieklīgi. Arī tagad, pirms dažiem gadiem, no tā nobijās. Un, cik atceros, tieši tā paša iemesla dēļ. Jautājums bija – cik ilgi mēs dziedāsim, ka vēl nāks Piektais gads? Nu, viss kas dzīvē gadās...

Jums aizliedza to dziesmu, nolika atvilktnē?

No sākuma – jā. Pēc tam tā noslēdza katrus Dziesmu svētkus. 

Kļuva par Dziesmu svētku himnu...

Es negribu pārspīlēt. Saprotiet, tā netika rakstīta korim, bet vienkārši Norai Bumbierei un Viktoram Lapčenokam. Viņi to nodziedāja koncertā, un pēc tam laikam Imants Kokars juta, ka var to pārlikt korim. Tā arī tas aizgāja. Pēdējos Dziesmu svētkos publika to uzņēma lieliski, bet negribu nekādus falšus glaimus, ko tādu...

Arī tas ir talants – sajust tautas viegluma nervu. Viena no jūsu jaunākajām dziesmām par noindēšanu ar krūkļa ogu tēju cilvēkiem ļoti patīk. Varētu likties, ka ne tikai viegls, bet paviegls gabals. Jūs sevī joprojām turat to viegluma failu atvērtu?

Esmu skatuves cilvēks. Esmu vadījis orķestri un zinu, ko tas nozīmē, ja uz taviem koncertiem vairs nenāk cilvēki.

Jums tā dzīvē ir bijis?

Sākumā jau nekādu lielo panākumu nebija. Ar "Mežrozīti" viss aizgāja. Izveidojām koncertprogrammu, un tad sākās latviešu estrādes bums.

Vajadzēja radīt dažus hitus?

Agrāk tos sauca par šlāgeriem. Daži uzskata, ka tā ir kāda piektā kategorija, nav vajadzīga, bet es uz to skatos mazliet citādi. Viens ir klausīties simfoniju koncertzālē, cepuri nost klasiskās mūzikas ģēnijiem, bet tad pēkšņi atrodos laukos, zaļumballē – un ko man darīt? Ko spēlēt?

Tur arī "Vecās Rīgas vitrāžas" nederēs...

Dabīgi, ka no mums gaidīja "Par pēdējo lapu", "Genovevu".

"Viss nāk un aiziet tālumā"...

Un tā tālāk... Es viegli, smaidot nepievērsu uzmanību, ja kāds teica – tur jau tikai trīs akordi. Pilnīgi pareizi. Un vairāk arī nevajag. Ir jārēķinās ar tautas mentalitāti. Septiņsimt gadu ar vāciešiem mums uzspieduši šlāgeri – tās intonācijas, ziņģes, kas ir vecajās Alunāna ludziņās.

Arī zināmu sentimentu?

Imants Ziedonis reiz teica, ka, pateicoties man, padomju laikā tika saglabāts latviešu sentiments. Un viņš ir gudrs vīrs, zināja, ko runā. Tā mēs ar tām dziesmiņām, Noras Bumbieres, Viktora Lapčenoka, Edgara Zvejas dziedātām, darījām ļoti svētīgu darbu. Paralēli parādījās pirmās roka mūzikas iezīmes. Un tad sākās berzēšanās. Tie atzina tikai to, ko viņi spēlēja, mēs tikai to, ko mēs spēlējām. Visādi notika. Bet, cik man zināms, Verdi nevarēja ciest Vāgneru, un otrādi.

Tāpat jūs mēdz salīdzināt ar Imantu Kalniņu...

Tas ir muļķīgi. Mums ir pilnīgi normālas attiecības, ne viņš mani ir traucējis, ne es viņu. Man tā liekas.

Jūs abi paralēli esat gājuši un rezonējuši tautā.

Nu, tā tas ir. Katram savs rakstības stils. Es realizējos arī kā pianists, varēju atļauties. Bet cilvēkus jau tas interesē – salīdzināt, parunāt. Taču to var viegli pārdzīvot.

Jūs virzīja arī Valsts prezidenta amatam, un, iespējams, būtu tajā krēslā iesēdies...

Nē, nē, es negribu to analizēt, es no tā ātri vien aizvācos.

No politikas?

Skaidrs. Man arī tagad prasīja – kā jūs vērtējat...? Uzskatu, ka radošajiem tur nav ko meklēt. Es deviņdesmitajos gados biju kultūras ministrs.

Uzreiz pēc Atmodas.

Grūtākajā periodā. To jau nenovērtē – mums tomēr izdevās daudz ko saglabāt. Jo pārejas periodā varēja likvidēt pilnīgi visu.

Esat teicis, ka vidusslāņa latvietim būtu jādzīvo kā jums, bet līdz tam vēl tāls ceļš ejams.

Jā. (Domā.) Te atkal nonākam pie tā – kāpēc brauc prom. Cilvēka alga netiek līdz nepieciešamajai robežai, lai varētu normāli dzīvot, teiksim, diviem tūkstošiem mēnesī. Lai gan, ja paskatās, – tik daudz jaunu mašīnu kā Rīgā nav nekur citur. No kurienes pie veikaliem ir simtiem mašīnu? Tie cilvēki nestrādā? Piebrauciet dienas vidū pie "Alfas", tur vietu nav.

Paskatieties tirdziņos, ko tik ražo – ievārījumus un zāļu tējas... Lai kaut ko nopelnītu. Varbūt līderi nebija tādi, kā vajag, nemācējām valsts ekonomiku nostādīt, lai varam sasniegt vidusmēru līmeni Eiropā. Kaut ko salaidām grīstē... Tāpēc vadībā jābūt cilvēkiem, kas nebaidās riskēt, darīt.

Ja cilvēku salīdzina ar koku, tad jūsu saknes ir Iļģuciemā, bet zari – ārpus Latvijas. Jūsu meita un mazmeitas...

Visi ir prom. (Nopūšas.) Tāda tendence – visiem, kam ir nauda, bērni mācās ārzemēs. Abas manas mazmeitas mācījās starptautiskajā skolā, meitas vīrs ir ārzemnieks, viņi ģimenē sarunājas angliski. Mazmeitas ir mācījušās – viena jau pabeigusi, otra beigs nākamgad – labākajās Amerikas universitātēs. Un viņi jau ir tie cilvēki. Es par to smaidu, bet "Pūt, vējiņi!" viņas nedziedās. Tur ir cita mūzika.

Vai zināt, ko darīsiet 18. novembrī?

Būs jāspēlē Nacionālajā teātrī, tā sauktajā valdības koncertā, tas ir viens no drūmākajiem. (Nosmaida.) Spēlē, bet viņi tik sēž... 

...stīvām sejām?

Jā, jā. Nedod, Dievs, atļausies kaut ko. Esmu tādos piedalījies, spēlējis lielākajiem padomju valstsvīriem – Brežņevam, Andropovam. Labi atceros Vosu un Pugo. Tāds ir mūsu darbs.

Jūs komunicējat ar publiku, kādu joku pasakāt, ne tikai sēžat pie klavierēm...

Apskaužu ārzemniekus – viņi pusi koncerta pļāpā, stāstīdami par savu ģimeni, radiem, smejas par jautriem atgadījumiem. Bet mēs, mēli izkāruši, kā sākam, tā visas dziesmas pēc kārtas. Tas ir jāmāk – viegli apspēlēt, ko zālē redzi. Ir jābūt uzmanīgam, lai neaizvainotu. Man pieredze ir milzīga, vismaz 50 gadi uz skatuves.

Pilnu interviju ar Maestro Raimondu Paulu, kā arī citiem cilvēkiem, kas jau kļuvuši par atjaunotās Latvijas simboliem, lasiet jaunajā speciālizdevumā "Svinam 100!"