Latvijas motosporta “kavalieris” - saruna ar Aleksandru Briedi

Aleksandrs Briedis par savu aktīvo darbošanos saņēmis Triju Zvaigžņu Goda zīmi. Šodien sirmajam vīram ir jau 88 gadi, bet viņš vēl aizvien ir ierindā, allaž rosīgs, kustīgs, ja vajag, brauc arī ar velosipēdu. Daudzi jaunāka gadagājuma ļaudis pat viņu var labsirdīgi un visai pamatoti apskaust. 

Stāties komjaunatnē vai DOSAAF?

Mīlestība uz sportu Aleksandram Briedim sākusies jau pavisam jaunos gados, spilgti atmiņā bērnības un skolas laiks: “Faktiski es izaugu bez tēva, jo viņš 1941. gadā gāja bojā. Mazos gados man patēvs nopirka riteni “Latvello”. Tolaik bērnu riteņi bija maz izplatīti un bērni lielākoties brauca ar pieaugušo riteņiem, kuriem bija slēgtais rāmis. Rāmim bija jābāž cauri kāja, un braukšana sanāca diezgan kroplīga. Ar riteni iemācījos braukt jau pusaudzis būdams. Esmu dzimis pārdaugavietis, bet skolas brīvlaikā dzīvoju Limbažu pusē Katvaru pagastā, un tur es ar dāmu riteni braukājos.” 

Skolā tolaik, sasniedzot zināmu vecumu, vajadzēja kaut kur stāties: vai nu komjaunatnē, vai arī DOSAAF* biedrībā, kur varēja arī iemācīties kaut ko derīgu, ne tikai kļūt par “komunisma cēlājiem”. Skolas biedri nolēmuši, ka jāstājas DOSAAF, tas ir kaut kas prātīgāks, un tur bija arī motosports. “Mācījos Rīgas ceturtajā vidusskolā un tur iemācījos braukt ar motociklu. Mans skolasbiedrs bija rakstnieka Voldemāra Branka dēls, arī Voldemārs Branks, jaunākais. Rakstnieka dēlam bija pirmais mocis,” atminas Aleksandrs Briedis. “Viņš dzīvoja tajā pašā mājā, kur tagad atrodas dzejnieka Ojāra Vācieša muzejs. Tikai nezin kāpēc Vācietim tur muzejs, bet rakstniekam Brankam pat nav atvēlēts mazs piemiņas stūrītis. Skolas brīvlaikā mums bija iespēja strādāt Ķīpsalā, kur atradās taras remonta bāze. Tā mēs tikām pie saviem motocikliem. Sākumā ar močiem tikai pabraukājāmies un izklaidējāmies.”

Notur par spiegu

“Netālu bija aerodroms, tajā laikā Jūras kara flotes aviācijas bāze, un tur bija pilns ar dažādām lidmašīnām. Es biju beidzis motoristu kursus, man tas izraisīja lielu interesi. Mums bija divstāvu māja, es pa bēniņiem vien dzīvojos. No turienes varēja redzēt visu lidlauku – kā nosēžas un paceļas lidmašīnas, bija arī dažāda tehnika. Gan krievu iznīcinātāji un amerikāņu ražojumi, dažādi citi lidaparāti. Tā man jauna pasaule! Es ar riteni bieži braucu pētīt lidmašīnas, un vienreiz mani noķēra, ka esmu kaut kāds spiegs. Binokli gan neatņēma. Tas bija vēsturisks, vēl saglabājies no Pirmā pasaules kara laikiem. No stikla varēja iededzināt ugunskuru, lēcas bija izskrūvējamas,” Briedis turpina šķetināt senas atmiņas.

Garāžā pie Ziga

Motosportists stāsta: “1950. gadā mēs vēl bijām galīgi puišeļi. Kalvenes un Imulas ielā bija 650 m garš aplis. Tajā rajonā vienas mājas īrnieks bija par moto asi dēvētais Zigurds Smirnovs. Viņš bieži darbojās savā garāžā, taisīja moci, un 1950. gadā pat kļuva par Latvijas jaunatnes čempionu motosportā. Gatavojot motociklu sacensībām, viņš bieži ar to braukāja, un tantes briesmīgi saskaitās uz Zigi – noputinot visus ābolus. Mēs, puišeļi, salīdām uz liela koka un skatījāmies, kā kaimiņš braukā, reizēm viņu kaitinājām. Zigis brīdināja: puikas, ja jūs mani apsaukāsiet, atbrauks “melnā berta” un aizvedīs jūs uz ziepju fabriku. Ar melnu mašīnu nebija nekādu joku, tolaik notika visādas izvešanas uz Sibīriju. Caur Zigurda garāžu izgāja neskaitāms skaits motociklu un automašīnu, dažāda tehnika. Kaut kādā veidā viņš tās uzpirka, sataisīja un tirgoja tālāk. Mūs, puišeļus, tas ļoti interesēja, un mēs bieži pie viņa ciemojāmies. Īpaši tad, kad tikām pie močiem – viņš bija mūsu padomdevējs un palīgs. Tādā veidā mēs tur diezgan liela kompānija nolasījāmies un nonācām pie secinājuma, ka varbūt varam noorganizēt kaut kādu moto klubu. Sāka turp braukt arī cilvēki no Mārupes puses. Un atradām vietu, kurā varēs notikt sacensības.”

Sacensības pie Mārupes kapiem

“Pie Mārupes kapiem atrodas Stindzinieku kalni. Tajā vietā bija ar priedēm aizaugušas smilšainas kāpas, un puikas teica, ka tur var izveidot trasi,” sportists atmiņu pavedienu šķetina tālāk. “Vajadzēja arī tiesnesi. Smirnovam bija draugs Bērziņš, dzīvoja pie Māras dīķa, un viņam bija auto – mersedess. Pagarš, paresns augumā, ar hūti galvā, ļoti solīds galvenais tiesnesis. Pirmās sacensības nolēmām noorganizēt ap Oktobra svētku laiku. Bērziņš ar savu “mersi” brauca pa priekšu, bet mēs vesels bars uz močiem aizmugurē devāmies uz Mārupes kapiem. Tai laikā tur notika kapusvētki. Cilvēki dzirdēja, ka trokšņo motocikli, un daži no viņiem nāca skatīties, kas tur notiek. Paskatījās sacensības un interesējās, kad būs vēl. Mēs jutāmies ļoti pagodināti un kā svarīgi cilvēki. Sākām moču sacensības organizēt katru nedēļu, un par mūsu aktivitātēm radās vēl lielāka jauniešu interese. Mūsu pulks sāka augt, un mūs sāka meklēt puiši no visas Rīgas, kuri brauca ar motocikliem, jau profesionāli motociklu vadītāji,” motokluba “Bieriņi” sākotni atceras Aleksandrs.

Redzes dēļ nekļuva par lidotāju

Aleksandrs stāsta, ka tajā laikā veikaliem ļoti reti preces piegādāja ar automašīnām. Reizēm to darīja pat ar zirgiem. Un tas jau bijis luksuss, kad preces piegādātas ar motocikliem – ar speciāliem kravas blakusvāģiem.  Piegādāja maizi un konditorejas izstrādājumus, un puiši strādāja ar šādiem motocikliem, arī Aleksandrs, un tad: “Puiši izdomāja, ka mēs varam piedalīties sacensībās blakusvāģu klasē. Ņēmām kulbas nost un taisījām sacīkšu blakusvāģus. Nolasījās pamatīgs bars. Visu fotografējām, un mums radās vērtīga albumu kolekcija. Neoficiāli jeb pagrīdē motoklubs darbojās divus gadus, bet ar blakusvāģu klasi ieguva lielu popularitāti. Es tolaik sāku mācīties Latvijas Universitātē juristos. Secinājām, ka jādara gals šai pagrīdes darbībai, jāiet zem kādas organizācijas. Tai laikā DOSAAF organizācija izcīnīja tiesības un iznāca paraugnolikums, ka pie tās var dibināt sabiedriskos sporta tehnisko veidu klubus. Šis paraugnolikums mums iekrita rokās gluži kā dieva dāvana. Galvenais, ka kluba statūtos bija rakstīts: var nodarboties ar saimnieciskā aprēķina darbību. Tajā laikā ar saimniecisko darbību varēja nodarboties tikai arteļi, un tas bija vienīgais veids, kā blakus padomju rūpniecībai varēja kaut ko tādu darīt. Arteļiem bija arī sava sporta biedrība “Spartaks”, kura nodarbojās ar motosportu. Ulbrokā DOSAAF bija aerodroms, kur stāvēja iznīcinātāji, un tad es tiku pie šādas tehnikas stūres un varēju arī darbināt motorus ar ļoti sarežģītām sistēmām. Pēc tam es vēlējos kļūt par lidotāju, bet diemžēl man bija problēmas ar redzi. Tad sāku mācīties planieristu kursos, bet tur tas pats joks ar redzi. Tad man nācās palikt pie motocikliem. Nodibinājām motoklubu “Bieriņi”, oficiāli tikām pie zīmoga un bankas konta un uzreiz sākām gudrot par saimnieciskā aprēķina darbību. Biedri sameta kopā naudu, sākām rīkot sacensības, par biedru naudu iegādājāmies nelielas balviņas. Nodrukājām arī ļoti solīdas biedru kartes un veidlapas, kā oficiālam motoklubam pieklājas. Nodrukājām arī biļetes sacensībām. “Bieriņu” sākums bija interesants.”

“Zelta mopēds” – īstena latviskuma tradīcija

Aleksandrs stāsta, ka motoklubu sameklēja cilvēki, kuri piedāvāja vēl visādus pakalpojumus. Piemēram, ulmaņalaiku reklāmas aģenti, kas savulaik dažādus izdevumus bija apgādājuši ar reklāmām. Tie bijuši interesanti cilvēki, un katrs būtībā pārstāvēja savu politisko virzienu. 

“Motoklubā bija motociklistu kursi, darbojāmies ar reklāmām, bet tai laikā reklāma bija tā, kura baroja padomju laika presi, un mēs sākām konkurēt ar padomju preses izdevumiem, kas iekārtai ne visai patika. Starp citu, mums pat darbojās nozīmīšu darbnīca. Galvenais, ka šīs nozīmītes netika pakļautas “Glavļitam”**,” pasmaida aizrautīgais vīrs. “Bieriņu” motoklubs sākumā darbojās ar motocikliem, bet beigās parādījās arī mopēdi. Tie sākumā bija ar motoriņu, ko lika klāt pie velosipēdiem. Kad PSRS uzvarēja karā, Vācijai bija jāmaksā par nodarītajiem zaudējumiem, un sabiedrotie savā starpā sadalīja Vācijas rūpniecības mantojumu. Padomija tika pie dažādām vācu motociklu firmu tehnoloģijām, tai skaitā arī pie mopēdu motoriņiem. Daudzi patenti tika atdoti padomijai, un tādā veidā viņi daudz ko nošpikoja no vācu tehnikas. Šos motoriņus sāka ražot padomju kara rūpniecība kā plaša patēriņa produkciju. Piemēram, Šauļu velteņu fabrikai uzdeva ražot motorus. Varat iedomāties – ko velteņu fabrikā zina no motoru būvēšanas?! Tomēr ražošana notika un puikas tika pie motoriņiem. Braukāja pa ielām, kaitināja cilvēkus... Tai laikā īstie motosportisti bija pieauguši onkuļi, tādi kā mēs, kuriem bija braukšanas tiesības. Mums radās doma, ka puišeļus vajag iesaistīt sacensībās, un mēs bijām pirmie, kuri to sāka darīt. Tas vispār nebija pieņemts, pat bija sava veida revolūcija. Es tolaik moto sacensībās piedalījos ne tikai kā dalībnieks, bet arī kā informators,” paskaidro Aleksandrs. “Tolaik komjaunatne sadibināja visādas jaunatnes sacensības dažādos sporta veidos – “Zelta ripa”, “Ādas bumba”, “Oranžā bumba”... Par mopēdiem neviens neiedomājās. Mēs sadusmojāmies un paralēli savam motosportam sākām attīstīt arī pusaudžu motosportu. 1964. gadā nodibinājām pirmo bērnu motosporta skolu, bet pēc tam DOSAAF pēc mūsu parauga dibināja tehnisko sporta veidu skolas pie saviem klubiem. Mēs to visu iemūžinājām arī savās nozīmītēs.”

Aleksandrs pamatoti lepojas, ka moto sacensības “Zelta mopēds” kļuva par motorizācijas procesa latviskuma tradīciju, jo nekur citās tā laika padomju republikās tāda tradīcija neeksistēja. “Zelta mopēda” ideju pārņēma lietuvieši un igauņi. 

“Mēs sekojām līdzi tam, kas notiek pasaulē moto jomā. Bija atsevišķi uzplaiksnījumi Dānijā 60. gadu vidū – notika sacensības ar mopēdiem vienreiz, bet pēc tam vairs neatkārtojās. Dažās vietās vēl kaut kas līdzīgs norisinājās, bet pie mums šīs sacensības kļuva par tradīciju. Mēs daudz ko nezinājām, kas noticis pirmskara laikā, bet tad tikām pie slēgtajiem pirmskara Latvijas preses fondiem un izrādījās, ka mūsu valstī tā dēvēto Vienības braucienu dibinājis Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis, tas noticis 1939. gadā. Rīgā, Uzvaras laukumā, notika bērnu velo sacensības, un tās bija oficiālu tiesnešu pārraudzībā iemērītās distancēs, viss kā oficiālām sacensībām pienākas. Bērni brauca ar divriteņiem, bet šie braucamrīki tolaik bija luksusa lieta, jo tikai turīgas ģimenes šādu greznību varēja atļauties. Taču bērni brauca ar visādiem sev pieejamiem divriteņiem, kādus vien varēja sadabūt. Vienības brauciena iniciators bija olimpietis Roberts Plūme, bet patrons – ministru prezidents Kārlis Ulmanis,” vēsturi atgādina Aleksandrs Briedis. 

Viņš atzīst, ka pašam ir patiess lepnums un prieks par padarīto. “Arī tagad, kad vajag, es varu pabraukt ar riteni. Joprojām strādāju par interešu izglītības skolotāju tehniskās jaunrades namā “Annas-2” saistībā ar motosportu un riteņiem. Ir arī uzņemta filma par “Zelta mopēdu”, un šajā sakarā tādai lietai kā riteņbraukšana vajadzētu izplatīties ne tikai zem “Annas-2” karoga, bet arī tālāk Latvijā. Uzskatu, ka pēc Atmodas laika interešu izglītības sistēma tika smagi sakropļota, likvidēti visi tehniskās jaunrades centri, izņemot trīs, kuri vēl saglabājušies. Man par daudz ko šai sakarā ir smaga sirds,” sarunu pabeidz sporta entuziasts.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Latvijas motosporta “kavalieris” – saruna ar Aleksandru Briedi” saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.