Zināms, kam paliks Fogeles pusmiljonu vērtā māja

Intas Fogeles dzīvība izdzisa 2016. gadā, naktī uz 20. jūliju. Nevienam nebija noslēpums, ka par Latvijas „šovbiznesa dzelzs lēdiju” dēvētā skaistumkonkursu rīkotāja jau gadiem cīnījās ar smagām veselības problēmām, taču, runājot par viņas pāragro aiziešanu, tika piesauktas ne tikai tās, bet arī dzimtas īpašums Rīgā – 1836 kvadrātmetru liels zemesgabals Āgenskalnā, uz kura atrodas divas divstāvu ēkas. Neziņa, kas ar to būs turpmāk, māca ne tikai māju īrniekus, bet arī Intas Fogeles mammu – tobrīd 89 gadus veco kundzi Margu Līberi.

Mantojums no audžuvecākiem

Abas ēkas un zeme Baldones ielā ir Fogeles dzimtas mantojums – to Intas mamma saņēmusi no saviem audžuvecākiem. Kā pirms vairāk nekā gada sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atklāja Marga Lībere, viņa kā zīdainis tikusi pamesta pie Benjamiņu nama vārtiem Jūrmalā, izaudzinājuši viņu audžuvecāki, kas Margu pieņēmuši sava zaudētā bērna vietā. Būdama vienīgais Margas bērns, Inta rēķinājās būt arī vienīgā mantiniece uz šo īpašumu.

Mājās Āgenskalnā dzīvoja gan Inta un viņas mamma, gan vairākas īrnieku ģimenes, kas deva finansiālu atspaidu. Kā vēlāk izrādījās – ne tikai pašu ikdienas, bet arī aģentūras "Mis Latvija" sponsorēšanai. Un kāds tur brīnums – Inta, kurai, neraugoties uz vairākām laulībām, izveidot noturīgu ģimeni nebija izdevies, skaistumkonkursu sauca par „savu bērnu” un tam veltīja visu savu laiku un rocību. Tieši mājas finansiālās lietas esot bijušas tās, kuru dēļ starp Intu un mammu veidojušies konflikti. Margai šķitis, ka meita izsaimnieko naudu ne ar māju saistītās lietās, Intai – ka mamma viņu nesaprot un neatbalsta. Kā liecina ieraksts Zemesgrāmatā, 2015. gada 23. aprīlī māte Intai īpašumu bija uzdāvinājusi ar nosacījumu, ka bez viņas rakstiskas piekrišanas nedrīkst ne to pārdot, ne gūt kādu citu materiālu labumu.

Aizdomīgās bēres un viss pārējais…

Runas par īpašuma lietām sākās jau Fogeles bēru dienā. Ierodoties atvadīties no aizgājējas Rīgas krematorijā, "Mis Latvija" direktores pazinējus vispirms bažīgus darīja pats bēru process. Bēres rīkoja persona, no kuras Inta, dzīva esot, pat baidījusies. Daudzi pārsprieda, ka „bēres nepavisam nav Intas stilā – neskan Rammstein un godasardzē nestāv „mišķi” – skaistumkonkursu dalībnieki”. Kad netika atvērts zārks un Intas draudzenes uzzināja, ka aizgājēju nav redzējusi pat viņas mamma, daudzi pārsprieda, vai maz zārkā bijusi Inta.

Nākot gaismā dažādiem faktiem, kuluāros dzima pat dažādas sazvērestības teorijas. Par Fogeles aprūpētāju mūža nogalē bija kļuvusi viņas mammas friziere Māra Kalniņa. Viņa bija arī tā, kas pēdējās nedēļās par Intu rūpējās slimnīcā, pirmsnāves dienā atveda mājās un, pēc pašas sacītā, nākamajā dienā atrada Intu mirušu, sarāvušos guļam uz grīdas savā dzīvoklī. Kā pēc bērēm publiski izteicās režisore un Fogeles laba paziņa Žaklīna Cinovska, „Inta pēdējā pusgada laikā vairākkārt apgalvojusi, ka kāda sieviete mammu grib noskaņot pret viņu un likt parakstīt kaut kādus dokumentus, ko viņa nedarīšot”.

Tāpat „dzelzs lēdija” Inta savējo lokā bija paudusi nepatiku un pat sev netipiskas bailes pret Māru, kurai viņas mamma bija piešķīrusi ģenerālpilnvaru kārtot gan ar īpašumu, gan ar pašas veselību saistītus jautājumus. Inta pat presē pauda, ka no mājas iedzīvotājiem tiekot vākti paraksti, lai viņu pataisītu par it kā „nepieskaitāmu”. Pieļaujot, ka tā ir tikai ažiotāža, Fogeles draudzenes pēc bērēm tomēr pārdzīvoja, ka nav attiecīgi reaģējušas uz Intas bažām, tobrīd pieļaujot, ka tās ir stipri pārspīlētas.

Aizdomu vilnis par, iespējams, savtīgiem apkārtējo nodomiem visaugstāk uzbangoja tūlīt pēc bērēm, uzzinot, ka iespaidīgo īpašumu Mis Latvija direktore tikai nedēļu pirms nāves – 13. jūlijā – bija atdevusi atpakaļ savai mātei Margai Līberei. Apzinoties, cik smagā stāvoklī šajā brīdī bija Inta, daudzi apšaubīja, vai maz viņa pati tādus dokumentus būtu parakstījusi. Lēšot pēc pārdošanas sludinājumos esošām cenām, līdzīgi īpašumi Āgenskalnā tobrīd maksāja ap pusmiljonu eiro. Inta bija Margas vienīgais bērns, tāpēc ne viens vien norādīja – ja māja būtu palikusi Intas īpašumā, uz to varētu pieteikties mantinieki no viņas nelaiķa tēva puses. Taču nu, kad māja atdota Fogeles mammai, personai, kas par viņu rūpējas mūža nogalē, pastāv iespēja noslēgt tā saukto „nokopšanas līgumu” un tikt arī pie nekustamā īpašuma.

Kamēr vieni sprieda par iespējamu iedzīvošanos, otri lika aizdomāties, ka šāds līgums paredz rūpes par sirmgalvi līdz mūža galam un cilvēkam, kas to godprātīgi paveic, bez vārda runas un pārmetumiem pienāktos arī viņas īpašums. Aprūpējot Margu, Māra Kalniņa nevairījās no preses jautājumiem, apstiprinot, ka viņas rīcībā ir ģenerālpilnvara, kas ļauj pieņemt lēmumus par apsaimniekošanu, rīkoties ar nekustamo īpašumu un iekasēt no Margai piederošo māju iedzīvotājiem īres maksu, kas daļēji aiziet norēķinos par Intas mammas uzturēšanos pansionātā, un to visu viņa var apliecināt arī ar attiecīgiem dokumentiem. Vaicāta par ieskatiem nākotnē īpašuma sakarā, Māra norādīja, ka tādi viņai nav zināmi un to izlems tikai Marga.

Negrib atstāt valstij

Nākamais Margas kā īpašuma saimnieces lēmums sekoja jau dažus mēnešus pēc Fogeles bērēm. Pārdzīvojot, ka Intai mūža nogalē pietrūcis atbalsta, pastiprināti viņas mammas labsajūtai uzmanību pievērsa Intas draudzenes. Mamma gan tika vadāta uz ģimenes kapiem, gan iekārtota labākā pansionātā, kā arī vesta uz mājām apraudzīt īpašumu. Pēc Margas lūguma, Intas draudzenes arī bija tās, kas, neraugoties uz emocionālu smagumu, saveda kārtībā dzīvokli, kurā mūža miegā bija aizmigusi Inta. Marga atzina, ka, pateicoties meitas draudzenēm, apjautusi ar aprūpētāju noslēgtā līguma nopietnību, tāpēc ģenerālpilnvaru anulējusi un no tālākas kontaktēšanās ar Māru atteikusies.

Kad pirms nedaudz vairāk nekā gada "Kas Jauns" Margu apciemoja pansionātā, viņa pauda, ka nezaudē cerības, ka īpašums nebūs jāatstāj valstij un atradīsies kāds, kam to uzticēt. „Nevar mest plinti krūmos un ne par ko neinteresēties. Vismaz jāatceras, ka nodokļi jāmaksā, citādi sanāks tādas šmuces, ka bail,” apņēmīgi noteica īpašuma saimniece. Fogeles cilvēku lokā tika arī pārspriests, ka būtu veidojams īpašs fonds, caur kuru nākotnē atbalstīt skaistumkonkursu jomu un dalībniekus.

Mājai ir mantinieks!

Lauzot galvu par to, kam atstāt mājas un zemi, Līberes kundze tomēr visā nopietnībā aizdomājās, ka viņai esot kāds īrnieks – Ivars, kas pierādījis, ka „ir kārtīgs cilvēks ar zelta rokām”. Piemēram, kad plīsusi ūdens caurule, Ivars zinājis, kam zvanīt, un ātri vien avārija novērsta. Pēc Margas domām, māja būtu atstājama tāda saimnieciska cilvēka ziņā, kāds ir „šis vīrietis”.
Kā liecina ieraksts Zemesgrāmatā, Āgenskalna īpašuma saimniece domas nav mainījusi un noslēgusi mantojuma līgumu ar 1971. gadā dzimušo Ivaru Selecki. Dokuments paredz aizliegumu nekustamo īpašumu atsavināt, ieķīlāt vai apgrūtināt ar lietu tiesībām bez Margas piekrišanas. Fogeles mamma arvien dzīvo pansionātā.