Atvadas no TV dīvas. Beidzies Astras Milles ērkšķainais dzīves ceļš

Portālā "Nekropole" teikts, ka Mille aizsaulē devusies 27. februārī, bet pirmie šo vēsti pasaulē laida portāls "Pietiek.com", izsakot skumjas, ka no dzīves aizgājusi liela kaķumīle. Daudzi Astru Milli atceras kā drosmīgo un izskatīgo žurnālisti, kura deviņdesmito gadu sākumā nevairījās televīzijā runāt par tolaik tabu tēmu – seksuālas dabas jautājumiem.

No žurnālistes līdz politikai

Astras Milles zvaigžņu laiks, kad viņa bija pat populārāka, piemēram, par komponistu Raimondu Paulu, bija pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi. Darbs televīzijā, vēstot par kino jaunumiem, diskusijas par pikantām tēmām – tās bija jomas, kurās viņa jutās kā zivs ūdenī. Vienmēr sapucēta, tieša un ar dzelzs tvērienu – tādu viņu atminas līdzgaitnieki.

Kino arhīvos par Astru Milli ir divi ieraksti, un tie vēsta, ka 1978. gadā viņai bijusi loma filmā "Tavs dēls", bet pašā Latvijas neatkarības atjaunošanas sākumposmā – 1991. gadā – tika uzņemta desmit minūšu ilga viņas dokumentālā filma "Pasaule tika radīta 9.00 no rīta", kurai Mille bija scenārija autore un režisore.

Kas zina, TV rutīna vai vēlme darīt Latviju labāku bija par iemeslu, ka itin drīz pēc neatkarības atjaunošanas viņa kā viena no pirmajām žurnālistu saimes pārstāvēm nolēma no žurnālistes darba pārkvalificēties politiķa arodam un sevi saredzēja partijā "Latvijas ceļš".

Jomas maiņa noteikti nenāca par labu Millei, jo uz to laiku jau bija noplakusi Astras popularitāte un arī domubiedri nu galīgi nevēlējās iegūt sev vēl vienu konkurenti ceļā pēc amatiem. 2001. gadā gan viņa tika iekļauta "Latvijas ceļa" listē Rīgas domes vēlēšanās, bet domē neiekļuva. Un tā arī kļuva par vienīgo reizi, kad Mille startēja vēlēšanās, kaut arī gadu tūkstoša sākumā viņa kādu īsu laiku sniedza padomus un palīdzēja saviem partijas biedriem Saeimā. 2005. gadā gan viņa ziedojusi vairāk nekā 440 latus partijai "Jaunie demokrāti", kuru tolaik nodibināja bijušais iekšlietu ministrs Māris Gulbis.

Trīs grāmatas

Par Milles atstāto mantojumu var runāt saistībā ar trim viņas grāmatām, no kurām divas bija par dzejnieku, bijušo Latvijas vēstnieku Krievijā Jāni Peteru un viena – par bijušo labvakarieti, politiķi, žurnālistu un namsaimnieku Edvīnu Inkēnu, ar kuru Mille sapazinās, strādājot Latvijas Televīzijā. Pirmā Astras grāmata – "Labvakar, Edvīn Inkēn: varas fiziolog̓ija" – iznāca 2002. gadā, pēc tam 2005. gadā klajā nāca "Te un citadelē : Jānis Peters : sarkanā" un izdevums "Te un citadelē: Jānis Peters : tumšsarkanā", kas tika izdota 2006. gadā.

Lai arī rakstniecības šā brīža bosi teic, ka tas ir gana labs devums Latvijas publicistikai, tā laika recenzijas par grāmatām nav visai spīdošas. Saistībā ar grāmatas par Peteru pirmo daļu "Sarkanā" rakstniece Inese Zandere 2006. gadā rakstīja:

„Lasīšanai neērta, pārsteidzoši pavirši strukturēta un rediģēta bieza grāmata, kurā nekas nepalīdz orientēties – pirms to ver vaļā, ir sevi jānoskaņo uz īstu arheologa darbu biezā kultūrslānī. Un tad var ar mazo lāpstiņu un pindzelīti ilgi rakāties stila un vērtības ziņā krasi atšķirīgajos tekstos – sarunās ar dažādiem cilvēkiem, no Džemmas Skulmes līdz kārtējam anonīmajam čekistam, kurš sniedz nepārbaudāmus apgalvojumus par to, „kā bija īstenībā”, Jāņa Petera atmiņās un dienasgrāmatas fragmentos [..], pētīt un šķirot agrāku notikumu lauskas.”

Grāmata par Inkēnu gan izsauca pat nelielu politisku skandāliņu, jo tolaik pie varas esošais, par oligarhu dēvētais Andris Šķēle, pats nelasījis grāmatu, to pamatīgi kritizēja. Šķēles vārds grāmatā minēts saistībā ar vairākiem skandāliem, kurus savulaik gaismā cēla pētnieciskais TV raidījums "Nedēļa", kam ar Inkēnu bija ļoti liela saistība.

Proti, grāmatā rakstīts gan par tā dēvēto „Šķēles podu lietu”, gan „Šķēles ofšoriem Menas salā” un par tā dēvēto „slepeno brālību”, kurā it kā esot bijis iesaistīts arī Šķēle, kā arī par pedofilijas skandālu. Tolaik par iznākušo grāmatu Šķēle ziņu aģentūrai BNS teica: „Uzskatu to par cinisku un bezgaumīgu, savukārt pašu Inkēnu – par nelieti, kura bizness ir skandālu producēšana.” Savukārt Inkēns, komentējot Šķēles izteikumus par grāmatu, vairākkārt uzsvēra, ka tā nav viņa, bet Astras Milles grāmata un lielā mērā grāmatas saturu noteikusi autore. „Es, protams, nepretojos,” skaidroja Inkēns.

Smagi un neapskaužami pēdējie gadi

Pēc šo grāmatu izdošanas Astra no publiskās telpas pazuda pavisam. Un tad pirms četriem gadiem prese vēstīja, ka Millei draud bezpajumtnieces statuss, jo beidzies īres līgums par dzīvokli Tallinas ielā, kur viņa mita kopā ar māti. Mamma devās mūžībā pirms diviem gadiem, arī februārī.

Pēdējos gadus Astru mocīja veselības problēmas un naudas trūkums, viņai bija piešķirts trūcīgās statuss. Viņa piedzīvoja smagu asinsvadu slimību, arī gūžas operāciju. Kā atzīst ļaudis, kas ar viņu tikušies un redzējuši Astru pēdējā piecgadē, – no spozmes, kas bija pagājušā gadsimta beigās, slimības un piekopto netikumu dēļ pāri palicis bija maz. Runa – haotiska, domas – netveramas... Visus draugus un paziņas Astra uz mūža beigām bija pazaudējusi, par savu izskatu viņa nerūpējās. Viņas laiks pagāja, apstaigājot redakcijas, valsts un pašvaldības iestādes un meklējot savu taisnību...

Pašus pēdējos mēnešus Mille pavadīja sociālajā dzīvoklī, kurp pārvācās likteņa spiesta, lai arī vēl pirms pāris gadiem sašuta ne pa jokam, kad viņai piedāvāja pārcelties uz sociālo dzīvokli. Šajā sociālajā dzīvoklī viņa arī tika atrasta – ievērojot, ka šīs ziemas vienā no vēsākajām dienām dzīvokļa logs ir vaļā, sociālā darbiniece esot sapratusi, ka noticis nenovēršamais.