Veronika. Reiniku dzimtas hronika
Dobeles rajona Auru pagastā dzīvo un par skolotāju strādā kāda burvīga 73 gadus veca kundzīte vārdā Veronika Reinika. Tas, ka viņa ir abu dziedātāju vecmāmiņa, saprotams ikvienam, kurš ienācis mājīgajā dzīvoklītī Auros – pie sienām ir Laura un Rūtas plakāti, un pie radioaparāta glītā rindiņā sakārtota visa Laura kasešu kolekcija. Viņa ir īstena mākslinieku ģimenes hroniste.
Rūta un Lauris šeit gan nav dzimuši, taču, kad skolotāju koris, kurā dziedāja abu vecāki, devies ārzemju braucienos, kā arī pa vasarām, abi mazbērni uzturējušies šeit, Dobeles rajona Auros. Arī kad mazbērni paaugušies un sākuši mācīties Jelgavā, vecmāmiņa joprojām apciemota regulāri.
«Mums vienmēr bijušas ciešas un jaukas attiecības,» ar smaidu par mazbērniem stāsta Veronika.
Bērnība Lauris un Rūta ne ar ko nav atšķīrušies no citiem sava vecuma bērniem. Ar blēņām gan mazie nav aizrāvušies, ja nu vienīgi neapzināti sanācis sastrādāt kādus «podus». Piemēram, mazajai Rūtiņai paticis greznoties ar vecmāmiņas krellēm, kuras reizēm pucēšanās procesā visai pamatīgi cietušas, bet jo īpaši mazmeitiņai paticis vecmammas gredzentiņš.
«Rūtiņ, kad tu izaugsi, es tev to gredzentiņu uzdāvināšu,» toreiz apsolījusi vecmāmiņa, bet mazā Rūta uzmetusi lūpu, atbildēdama: «Kad es izaugšu, tas tavs gredzentiņš jau būs vecs!»
Mazbērni dzīvojuši draudzīgi, kašķiem un blēņām tā īsti nemaz nav bijis laika – Lauris mācījies mūzikas skolā un trenējies jāšanas sportā, bet Rūta apguvusi vijoles spēli. Jau tolaik Reiniku mājas allaž pildījušas mūzikas skaņas.
«Atceros, kad skolotāju koris brauca uz Eiropu un abi mazbērni palika pie manis, viņi salika krēslus ar kājām uz augšu, uzklāja lielu segu un izveidoja savu telti, kurā dziedāja,» smaidot atceras vecmāmiņa.
«Tā jau dara visas vecmammas,» velkot ārā no skapja rūpīgi glabātos mazbērnu apsveikumu krājumus, saka Veronika. Viņa joprojām kā dārgumus glabā mazā Laura un Rūtas pašu zīmētos apsveikumus mīļajai vecmāmiņai dzimšanas dienās un Ziemassvētkos. Kad Lauris ceļo pa ārzemēm, viņš nekad neaizmirst atsūtīt pastkarti vecmāmiņai – tā atnākušas kartītes no
Ģimenes tradīcijas Reinikiem ir ļoti svētas.
«Visos ģimenes pasākumos un jubilejās vienmēr esam kopā,» stāsta vecmāmiņa. Arī uz Veronikas dzejoļu krājuma atvēršanas svētkiem mazbērni, lepodamies ar vecmammas talantu, ieradušies.
Nu gan vairs mazbērnus tik bieži satikt neizdodas – abi jo dienas kļūst jo aizņemtāki, bet tas nenozīmē, ka vecmāmiņa neseko līdzi viņu gaitām.
«Es lasu viņu intervijas un tā visu uzzinu,» atklāj vecmāmiņa, kuru priecē tas, ka intervijās atklājas mazbērnu gaišais un veselīgais skatījums uz dzīvi.
Tētis Artūrs šad un tad brauc uz Auriem mācīt mūziku, un vecmāmiņa no viņa uzzina, kā Rīgā iet pārējiem. Bet tā Veronika netraucējot mazbērnus ar biežiem zvaniem un jautājumiem – kā iet? Viņa saprot, ka abi pa vakariem ir aizņemti, un priecājas dzirdēt viņu balsis radio vai TV.
«Pamāju Laurim un Rūtai televizorā,» smaida vecmāmiņa.
Reinikome
Vecmāmiņa dzied kopā ar Ellu un Kurusovu
Tas jau kļuvis par nerakstītu likumu – Ziemassvētkos un apaļās jubilejās visa ģimene ir kopā.
«Nekur nav tādi Ziemassvētki kā pie mums,» ir pārliecināta Reiniku vecmāmiņa. Svētkos visi parasti salasoties Tērvetē pie eglītes, kur kāds no ģimenes vienmēr iejūtas Ziemassvētku vecīša lomā. Reiniku ģimenei svinēšanā regulāri pievienojas arī Mārtiņš Freimanis, bet pagājušogad ciemos bijusi arī Ella, Aleksandra Kurusova un Raivo Rosts.
«Tad dziedam pa vienam, diviem, trijiem, visi Reiniki kopā – tā ir neviltota jautrība un siltums,» smaida vecmāmiņa. Veronikai nupat apritējuši 73 gadi, bet viņa joprojām ir enerģijas pilna un jauniešu kompānijā jūtoties kā savējā – priecīga un pozitīva.
Veronika ir uzticīga «Rīgas Viļņu» lasītāja, ko zina arī mazbērni, un Ziemassvētkos allaž līdz ar citām dāvanām uzdāvina mīļajai vecmāmiņai žurnāla abonementu nākamajam gadam. Arī nākamajam gadam žurnāls jau pasūtīts – šoreiz «Rīgas Viļņu» abonements no atvasītēm saņemts jau dzimšanas dienā.
Skolotāja vairāk nekā pusgadsimtu
Veronika jau 56 gadus strādā skolā. Jaunība viņai pagājusi Rēzeknes pusē, bet nu jau 44 gadus Veronika dzīvo Auros un tikpat ilgu laiku strādā Auru pamatskolā. Veronikai ir pat divas izglītības – viņa beigusi Rēzeknes pedagoģisko skolu un Daugavpils Pedagoģiskā institūta krievu nodaļā Vēstures fakultāti. 18 gadus Veronika Auru skolā bijusi direktore, bet, kad 55 gadu vecumā aizgājusi pensijā, palikusi skolā par krievu valodas skolotāju, par ko strādā joprojām.
Arī Veronika ar mūziku ir uz tu – viņa smejas, ka Reinikiem muzikālā dzirde ielikta jau šūpulī. Veronikas diriģētais Auru 1.– 4. klašu koris 60. gados ticis pie kaudzes diplomu dažādās skatēs, bijušās Padomju savienības 50. gadadienai veltītajos svētkos iegūstot pat dalītu 1.– 2. vietu republikā! Savukārt tagad Veronikai netrūkst goda rakstu par skolēnu labu sagatavošanu olimpiādēm un izcilu pedagoģes darbu.
Bērni viņu vērtē divējādi, reizē nosaucot par Auru pamatskolas asprātīgāko un stingrāko skolotāju.
«Es domāju, ka esmu normāla skolotāja,» smejas Veronika, «un normālam skolotājam jābūt patiesam, taisnīgam, jāmāk nolaisties līdz bērnu sapratnei. Vispār jau skolotājs ir tāds pats cilvēks kā visi.»
Lauris un Rūta iedvesmo dzejai
Veronika Reinika ir ne tikai talantīgas dzimtas māte un bērnu iemīļota skolotāja, viņa pati arī raksta dzeju un izdod bērnu grāmatiņas. Iznākuši jau divi Veronikas dzejoļu krājumi – 2002. gadā «Zvirbulis zeķītēs», kam sekojis Rūtai un Laurim veltītais «Saulstariņa rīts».
Kā dzejošanas pirmsākumus Veronika atceras jau Rēzeknes pedagoģiskās skolas laikus, kad viņas dzejolis izlikts skolas sienas avīzē, bet īsto grūdienu devuši neviens cits kā mazie Lauris un Rūta.
«Viņi sāka sūdzēties, ka katru gadu Ziemassvētkos es pie eglītes skaitu vienu un to pašu pantiņu,» atceras vecmāmiņa. «Sasparojos un sapratu – nē, es taču arī varu pati sacerēt kādu četrrindīti!»
Tā nu tapis pirmais dzejolis, ko norunāt mazbērniem pie eglītes, pēc tam jau Veronika sākusi rakstīt apsveikuma dzejoļus savām draudzenēm.
«Tad jau man, aicinot ciemos, teica, ka obligāti jānāk ar dzejoli,» smejas Veronika. Pēc tam skolas meitenes uzaicinājušas Veroniku ar savu dzeju piedalīties skolas dzejas pēcpusdienā, un tā dzejoļi krājušies, līdz Veronika sapratusi, ka laiks izdot savu krājumu.
Grāmata «Saulstariņa rīts» ir īpašs veltījums mazbērniem: tajā starp dzejoļiem atrodamas unikālas fotogrāfijas – Laura un Rūtas bērnības bildes.
«Pazīstamais autors Suhomļinskis rakstīja: «Ja ir labi bērni, ir laimīgas vecumdienas»,» atklāj Veronika. «Esmu priecīga, redzot, ka no maziem bērniņiem Rūtiņa un Laurītis, ejot cauri dažādām grūtībām un pārbaudījumiem, ir atraduši savu vietu dzīvē, viņiem pietiek optimisma, enerģijas, dzīvesprieka. Viņi ir labestīgi cilvēki. Parasti saku saviem skolēniem – šī atziņa jāņem par pamatu dzīvē: «Ja gribi naktī mierīgi gulēt, paliec zem spilvena tīru sirdsapziņu.» Mana sirds ir mierīga par viņiem un miegs salds.»
