Aktrises patveras reliģijā
Vairākas talantīgas latviešu aktrises — Aurēlija Anužīte–Lauciņa, Rēzija Kalniņa, Sigita Jevgļevska un Maija Doveika — grūtos laikus pārvar, pievēršoties kristietībai.
Dailes teātra aktrises Rēzijas Kalniņas attiecības ar reliģiju ir jau ilgstošas un ciešas, vēl vairāk tāpēc, ka viņas vistuvākais draugs un sabiedrotais jau no bērnu dienām — dvīņubrālis Krists — ir mācītājs. Taču tieši pēdējā laikā daudz vairāk nekā iepriekš Rēzija iekšējā miera rašanai pievērsusies lūgšanām. Jau kopš marta darbojas Kristīgā teātra jauniešu studija, kuras iniciatori ir Rēzija un Krists Kalniņi. Rēzija iestudējusi jau divas izrādes — Pirmā Himna mīlestībai un Esi sveicināta, žēlastības pilnā!. Veidojot tās, viņa izjutusi milzīgu gandarījumu, tomēr tas nenozīmē, ka aktrise pametīs savu maizes darbu — karjeru Dailes teātrī Rēzija Kalniņa turpinās.
Intervijā žurnālam Marta viņa stāsta: „Manuprāt, aicinājums ir tas, uz ko Dievs tevi ir aicinājis. Ne vienmēr aicinājums atbilst manām vēlmēm, ne vienmēr vēlos tam sekot, ne vienmēr man tas ir „pa spalvai”. Aicinājums manā profesijā pašreizējā teātra pasaulē ir ļoti smags un grūts. Ir cilvēki, kas tiek aicināti un dzīvo klosterī, un ir tādi, kuri aicināti dzīvot pasaulē kā klosterī, glabājot iekšējo klusumu. Aicinājums ir milzu atbildība un smags darbs.”
Savu darbu Rēzija veic godam. Ne velti pērn ar galveno lomu izrādē Ivonna, Burgundijas princese viņa atzīta par gada labāko aktrisi. Turklāt tā nav vienīgā balva par lielisko sniegumu teātrī, tomēr pilnīgu piepildījumu viņai sniedz tieši darbošanās kristīgajā teātrī. „Lūk, to es vēlētos darīt līdz mūža galam! Tad man ir viegli, to darot, jūtos pasargāta un droša!” intervijā atzīst Rēzija.
Nu jau ilgāku laiku uz skatuves nav redzama talantīgā lietuviešu izcelsmes aktrise Aurēlija Anužīte–Lauciņa. Pirms diviem gadiem viņa pat atteicās no galvenās lomas kādā Krievijas spēlfilmā, un arī teātrī pēc meitas Agates piedzimšanas aktrisi vairs nemana.
Par to Aurēlija neskumst — viņa dzīves piepildījumu rod ģimenē un ticībā. „Ja es spēlētu Mariju, tad redzētu jēgu būt uz skatuves. Teātros ir daudz izrāžu, kam neredzu jēgu,” intervijā laikrakstam Diena atzīst aktrise. Tagad viņa uzcītīgi kalpo Dievam — apmeklē evaņģēliski luterisko Jēzus draudzi Rīgā, iestudē tur izrādes un ar milzu prieku savu radošo enerģiju velta garīgumam. „Dziedu korī. Strādāju par režisori baznīcas Ziemassvētku iestudējumā. [..] Dalos ar savu talantu, kas nepieder man, bet Dievam. [..] Šobrīd daru darbu, par ko algu nesaņemu. Redz, cik dīvaini, es domāju. Varbūt varētu tomēr kaut ko pelnīt. Tad varētu desmito daļu dot baznīcai, man ir tāds cēls mērķis.”
Tomēr plašāka latviešu sabiedrība nav zaudējusi Aurēliju pavisam — viņa ar prieku uzņēmusies vēl kādu svarīgu misiju. Šogad Anužītes–Lauciņas dzimtene Lietuva svin tūkstošo gadadienu, kopš tās vārds minēts vēstures avotos, un Aurēlija kļuvusi par kultūras notikuma Lietuva — Eiropas kultūras galvaspilsēta seju tā popularizēšanai Latvijā.
Jevgļevskai Dievs licis būt aktrisei
Liepājas teātra aktrisei, LTV populārā seriāla Likteņa līdumnieki zvaigznei Sigitai Jevgļevskai atklāsme par Dieva lielo nozīmi viņas dzīvē nākusi jau sen. Pirms diviem gadiem, kad beidzās darbs pie filmām Likteņa līdumnieki un Rīgas sargi, turklāt neizdevās saprasties ar režisori Gaļinu Poliščuku, Sigita jutās nedaudz apjukusi. Uzzinājusi par iespēju kādu laiku padzīvot kristīgajā kopienā Francijā, viņa vienā dienā sakravāja somas un devās turp. Trīs mēnešus aktrise pavadīja Parīzes tuvumā, pēc tam — Lionā.
Žurnālam Marta viņa stāsta: „Ja, ģimenē dzīvojot, parasti jāsadzīvo ar trim, četriem cilvēkiem, tad kopienā jāsadzīvo ar piecdesmit cilvēkiem. Turklāt tā ir ikdiena. Personīgā laika tev tikpat kā nav, tev jāievēro pusdienu un vakariņu laiks, jāveic kopīgi darbi,” dzīvi kopienā raksturo Sigita. Šajā laikā Sigita sapratusi, ka viņai tomēr jābūt aktrisei, ka Dievs viņai devis talantu, un viņa to nedrīkst tā vienkārši „izsaimniekot”.
Sigita Jevgļevska neslēpj, ka kristīgs radošs darbs viņai sniegtu daudz lielāku gandarījumu nekā darbs teātrī, taču viņa ir mierā ar to, kas viņai ir. „Bībelē teikts, ka tam, kam ir, tiks dots vēl, bet tam, kam nav, tam to pašu neko atņems. Domāju, ka šī līdzība ir stāsts par paļāvību. Ja tu nevis raudi un gaudies, bet esi pateicīgs par to, kas tev ir, tev nāks klāt. Es savā dzīvē pateicos par visu — par draugiem, mājām, par to, ka man ir darbs, ka ir ko ēst, pat par vismazākajiem niekiem. Man ir bijis tā, ka esmu raudājusi pusi dienas, bet vienalga vakarā, gulēt ejot, par to Dievam pateicos. Kaut arī tas ir sāpīgi, tomēr cenšos domāt, ka viss, kas mums dots, ir nepieciešams. Kaut arī dvēseli rauj pušu un šķiet, ka viss jūk un brūk. Acīmredzot bez pārdzīvojumiem mūsu dvēseles nemainās,” secinājusi Jevgļevska.
Arī talantīgā aktrise Maija Doveika pēc daudzām spožajām lomām Dailes teātrī, darba Viestura Kairiša filmā Tumšie brieži un sarežģījumiem attiecībās ar aktieri Armandu Reinfeldu savulaik nolēma pievērsties garīgiem meklējumiem un devās uz Dienvidameriku. Viņa dzīvoja Argentīnā, Čīlē, Brazīlijā un paralēli garīgajiem meklējumiem pilnveidoja arī aktiermeistarību. Visbeidzot Maija rada arī piepildījumu personiskajā dzīvē — apprecējās ar puisi no Dienvidamerikas. Doveikas garīgie meklējumi nav apsīkuši, tie joprojām turpinās. Tagad viņa ir atgriezusies dzimtenē un arī teātrī — ar lomām izrādēs Tas īsais pielāgošanās laiks, Ilgu tramvajs un Kā kļūt slavenai.
Sintija Lase/Foto: Mārtiņš Purviņš, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
