Suvorova baidās no mammas

Kur Jolanda, tur patiesi skatītāju smiekli līdz asarām. Šķiet, to sapratuši arī brīvdabas izrādes veidotāji, tāpēc Jolanda allaž tiek aicināta ceļot līdzi gluži kā tāds veiksmes talismans. Pērn skatītāji dzīvoja līdzi Jolandas atveidotajai varonei Polīnai izrādē „Vienas vasaras ministrs”– polietei, kas ņemas ar bitēm. Par bitēm Jolandai ir īpašs stāsts. „Mani regulāri sadzeļ bites. Kad biju maza, apmēram piecus gadus veca, vasarā dzīvoju 10 kilometrus no Ludzas – Vitkupovā. Tur dārzā bija bišu stropi. Es paņēmu garu koka nūju un ar to aizgāju pie stropiem – iebāzu koku skrejā un bakstīju bites... Tad viņas man metās virsū – dabūju vismaz 60 dzēlienus. Mans onkulis, ķirurgs būdams, pukojās, ka es varēju nomirt. Gan neatceros, ka būtu briesmīgi mocījusies no tiem dzēlieniem. Atceros tikai, ka vecmammai lūdzos, lai viņa mani izlaiž ārā, bet vecmamma nelaida. Tad es viņai teicu: „Vecmamm, tu man tikai uzvelc citu kleitu, un bites mani vairs nepazīs...”,” smej māksliniece. Taču, lai arī kādas kleitas viņa vilkusi, bites šā kā tā vajājušas visu mūžu, pa reizei sadzeļot pat Rīgā. „Bites laikam atriebjas par toreizējo mājiņas postīšanu…” ir pārliecināta Jolanda.

Aktrise nepiekrīt, ka, gatavojoties šai izrādei, atrast saistību ar japānietes lomu reālajā dzīvē būtu bijis grūtāk. Viņa tak ir māksliniece ar lielu pieredzi, kurā ietilpst arī uzstāšanās Japānas delegācijai Maskavā! „Toreiz iemācījos pat dziesmu japāņu valodā, ko piedāvāju arī režisoram Voldemāram Šoriņam šai izrādei. Viņš manai idejai piekrita, tāpēc izrādē dziedāšu japāniski!” ir lepna Sukas San lomas atveidotāja. „Savu tēlu mēdzu savākt no reāliem cilvēkiem dzīvē. Atceros, kad gatavojos dakteres lomai, biju iegājusi pie neiropatologa, lai mammai izraksta zāles. Pēkšņi atvērās durvis, un pie ārstes ienāca vīrietis ar apsaitētu vaigu, vaidēdams, ka viņam sāp zobs. Neatraujoties no rakstīšanas, daktere norādīja, ka zobārsta kabinets atrodas stāvu augstāk. Tā viņi šo dialogu atkārtoja vairākas reizes, kamēr dakteres sejas izteiksme man iespiedās atmiņā uz visu mūžu. Tagad zinu, kādai sejas izteiksmei jābūt, kad spēlēju ārsti!”

Jolanda latviski runā un saprot ļoti pieticīgi, taču lomu teksts, protams, viņai tiek dots valsts valodā. Kā viņa tiek galā? Izrādās – ar mammas palīdzību. Kā zināms, arī aktierim Jakovam Rafalsonam, kurš nerunā latviešu valodā, seriālā „UgunsGrēks” Vadima tekstu palīdz iemācīties sieva. Un Jolandai ir līdzīgi.  „Mamma ar mani runā visu personāžu vietā. Es stingri pierodu pie teksta, jo mamma man atbild tā, kā rakstīts scenārijā. Tāpēc es pieprasu, lai arī mani skatuves partneri atbild vārds vārdā kā scenārijā. Vismaz pēdējā frāze lai tāda būtu, turklāt – izteiksmīga. Tad varu atbildēt refleksīvi. Mamma man ir lielākā kritiķe un labākā padomdevēja. Žēl, ka viņa veselības problēmu dēļ vairs nevar būt līdzās ģenerālmēģinājumos un koncertos,” par mammas – Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces – līdzdalību savos projektos stāsta Jolanda. Viņa neslēpj, ka mamma ir vislielākais palīgs it visā: „Ja nebūtu mammas, es droši vien sen jau būtu pakārusies... Redzot mani mājās mēģinām, viņa nemitīgi atkārto – nedrīkst tā, nedrīkst šitā... Mamma, latviešu cilvēks būdama, cīnās arī ar manu akcentu. Viņa nesaprot, kā es tā varu runāt... Grūti, protams. Bet, kad izdodas, sajūtas ir fantastiskas. Mani vecāki (tēta vairs nav šajā saulē) bijuši ļoti dažādi, gudri, jautri un mīloši cilvēki.”

Jolanda stāsta, ka ļoti ar sevi strādā pirms katras uzstāšanās, jo izrāde nav vienkārša uzkāpšana uz skatuves. „Man viss nāk caur asarām. Tikai tad, kad izeju uz skatuves (pēc horoskopa esmu Zivs), jūtu, ka dzīvoju. Tieši uz skatuves man nekas nesāp, lai vai ko būtu jutusi aizkulisēs. Es dzīvoju un esmu pārliecināta darbā. Bet dzīvē esmu ļoti prasīga pret sevi un arīdzan neapmierināta ar sevi.”

Jolandai ir meita, kura strādā naktsklubā par menedžeri, un mazdēliņš Tomass, kuram jau ir seši gadi. „Bet regulāri pieskatīt man nav laika, lai arī meita par to dažkārt apvainojas. Pārmet – tu mani neaudzināji, braukāji pa viesizrādēm, tagad būtu vismaz mazdēlu palīdzējusi pieskatīt. Jā, tā viņš ir. Arī mani vecāki braukāja pa visu savienību ar izrādēm, kamēr es dzīvoju Rīgā. Mani pieskatīja ļoti jauka tante – armēniete, kura skaisti spēlēja ģitāru un lipināja garšīgus vareņikus. Man apkārt vienmēr bija arī daudz dzīvnieku. Brīvlaikā gan braucu vecākiem līdzi uz Krimu, Kaukāzu un Jaltu,” stāsta māksliniece. Jautāta, vai vecāku pašai nav pietrūcis, viņa atzīst, ka ir gan. „Īpaši, kad sākās pārejas vecums. 13-14 gadu vecumā – sūtīju tētim vēstules ar vienu lūgumu: palaid, lūdzu, mājās mammu! Mamma bija pianiste. Reizēm tētis viņu palaida. Kas tie man bija par svētkiem! Ja citi bērni pēc stundām ne labprāt gāja uz mājām, tad es mammas ciemošanās laikā lidoju vēja spārniem. Stundās pati prasījos, lai mani izsauc pie tāfeles, lai tikai varētu mājās aiznest piecnieku.”

Kautiņā malā nestāv

Aktrise atzīst, ka pēc dabas ir kautrīga, ja runa par viņu pašu. Taču, ja nepieciešams iestāties par citiem, viņā pamostas cīnītāja, kas spējīga iet cauri sienām! Ja kas notiks uz ielas, Jolanda garām nepaies un obligāti iejauksies. „Piemēram, kad redzu uz ielas guļošu, saucu policiju. Zvanu un saku – te uz ielas guļ cilvēks, manuprāt, viņš ir nomiris. Vismaz zinu, ka atbrauks. Reiz šķīru kautiņu. Vīrietis kā deva man pa roku, tā visa zila palika. Devu pretī, bet… ko tu padarīsi. Jebkurš vīrietis tomēr ir stiprāks par sievieti, lai kāda viņa būtu.”

Atgūt mieru un harmoniju Jolandai palīdz viņas kaķenīte Musja. „Kaķīti paņēmu ļoti mazu. Un ļoti esmu viņu iemīlējusi,” atklāj aktrise, piebilstot, ka viņai dzīvē bijuši dažādi dzīvnieki –  vairāki suņi, papagailis, vistiņas un pat mērkaķis. Turklāt – dzīvoklī! Dzīvoklī turējām kādus septiņus cālīšus, ko bija nopirkusi vecmamma. Kad tie izauga par vistām, teicu, ka nekādā gadījumā zupā tos nevārīsim... Tā putnus aizveda uz lauku mājām Pierīgā. Man ļoti patika dzīvnieki. Ko es tikai ar viņiem nedarīju – kopu un ārstēju. Es taču gribēju kļūt par ārsti!”

Pusaudzes gados Jolanda vēlējusies kļūt par zobārsti. „Tagad domāju – vajadzēja man toreiz pabeigt Medicīnas institūtu, bet mākslu atstāt kā hobiju. Kopš 15 gadu vecuma dziedāju – man bija TĀDA balss. Visi teica – nu kāda tur medicīna, tu taču esi dziedātāja! Balss man pazuda pēc dzemdībām, varbūt tāpēc, ka koncertturnejās biju pārslogojusi balseni. Tā, lūk! Dzīvē ne vienmēr sanāk kā gribēts, taču es nekā nenožēloju! Ja man tagad ļautu kaut ko mainīt, es izvēlētos dzīvot tāpat. Ir bijis skaisti. Vienīgi varētu vēlēties, lai jaunībā būtu šodienas smadzenes. Tad varētu gūt vairāk panākumu!”

Ieva Valtere / Foto: publicitātes, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva

­