Dana Dombrovska: „Būšu sirma māmuļa baltās botās.”

Kopš stiliste Dana pieteikusies šovam Dejo ar zvaigzni 3, viņas dzīve kļuvusi par īstu vāveres riteni. „No rīta mostos, pieceļu mazo, saģērbju, baroju ar putru, tad atbrauc mans papiņš, aizved mazo uz bērnudārzu, steigā paspēju vēl samest somā kurpes un svārkus, izstaipīt kādu roku un kāju, jo muskuļi sāp, pēc steidzu uz dejošanas mēģinājumiem, kas ilgst līdz pulksten divpadsmitiem, vieniem dienā. Tam seko skriešana uz kādu fotosesiju, veikalu, un drīz jau jādodas pakaļ mazajam uz dārziņu. Pēc tam ar visu mazo mēs vēl tiekamies ar klientiem un izplatītājiem, līdz aizelsušies pusdeviņos esam mājās, kad vārām un šmorējam vakariņas. Tad liekamies gultā ar Pepiju Garzeķi. Kad bērns aizmidzis, vēl pievēršos jogai, lai ķermenis būtu elastīgāks dejošanai. Noskaitu kādu Tēvreizi vai mantru, un tad — gatavs! Uz kura sāna apguļos, uz tā arī pamostos... tik nogurusi esmu!” savu ikdienas skrējienu raksturo Dana.

Mamma uzvarēs

Vai Dana šo saspringto ritmu nožēlo? Nē! „Viss ir tieši tā, kā biju iedomājusies un vēl labāk, nekā varēju sapņot!” iesaucas stiliste. Dana jau no mazotnes skatījusies deju šovus un moderno deju konkursu translācijas, sarāvusies čokuriņā uz dīvāna un izdzīvojot ik kustību. Tagad viņa tajā visā piedalās, vēl vairāk — izdzīvo savu sapni.

Vaicāta, kā vienai pašai ar to visu izdodas tikt galā, Dana smaida. „Es neesmu vientuļā māmiņa, kurai nav palīgu. Man ir burvīgi vecāki — papiņš un mammīte, kas manu bērnu labprāt pat konfiscētu, bet viņiem tas neizdosies! Vecāki priecājas, ka man ir dota iespēja dejot, viņi mani ļoti atbalsta. Visas mūsu omes un opji ir iesaistīti. Ja viņu nebūtu, tad gan nezinu, kā es tiktu galā. Ir jau tāda skriešana pa galvu, pa kaklu, bet tas ir to vērts. Es nepiedalos šovā šova dēļ, es piedalos sava sapņa dēļ — dejot! Tādēļ arī spēju to visu apvienot,” atzīst Dana.

Viņas četrus gadus vecais dēls Kristofers Pauls pirmās šova pārraides laikā atradies mājās kopā ar vecvecākiem. Visu raidījuma laiku Kristofers esot lēkājis pa gultu, traucējis vecvecākiem skatīties. Taču, kad dejojusi mamma, viņš sastindzis un ieurbies televizorā. Beigās puika īsi un skaidri paziņojis — mamma uzvarēs! „Viņa uztverē mamma jau uzvarēja, proti — pirmajā šova pārraidē!” ar milzīgu mīļumu stāsta Dana.

„Es viņu pametu!”

Danas attiecības ar dēla Kristofera Paula tēvu mūziķi Andri Kiviču esot draudzīgas. „Andris ir projām, līdz ar to mēs tikai sazvanāmies par mazo, viņš atsūta kādu naudiņu, kādā brīdī bija arī atbraucis, bet tas arī viss. Par Andri runājot, viss ir kārtībā. Manī nav nekādu mieļu, rūgtuma vai pārmetumu. Viņam to ir varbūt pat vairāk nekā man. Varētu šķist, ka viņš bija tas, kurš mani pameta. Bet patiesībā aizgāju es. Tādēļ viņam varbūt pat ir vairāk pārdomu par to, kā varēja vai nevarēja būt,” teic Dana.

Viņa neskumst par to, kas bijis, jo dzīve taču ir mainīga. „Andris man nav vienaldzīgs — tādā normālā, veselīgā izpratnē, jo viņš taču ir mana bērna tēvs. Satikāmies, bijām kopā, bija mums laiks dots, bet tas ir pagājis. Varu tikai skaistāko, kas bijis, ielikt kastītē, apsiet bantīti un nolikt sekcijā, lai stāv. Ne jau tikai slikts ir bijis, ir bijis tik daudz laba! Mums taču ir burvīgs dēls — visskaistākais, vismīļākais, visgudrākais! Kā es varu šajā situācijā būt zaudētāja?”

Dana gan apzinās, ka mammas mīlestība nekad neaizstās abu vecāku rūpes. „Protams, man ir žēl, ka dēlam tēva ir maz. Ar Kristoferu ir īpatnēji — viņš par to nerunā. Bet tagad viņam tiek taisīta pase, un pavisam drīz abi ar tēva mammu brauks ciemos pie Andra — viņš pirmo reizi lidos lidmašīnā!”

Sirma māmuļa Adidas botās

Vaicāta, vai laika atliek ne tikai dejām, dēlam un darbam, bet arī sev un mīlestībai, Dana skaidri atbild: „Man nav attiecību, un nav arī mīlestības. Bet man arī nevajag. Visu to sievišķo un vīrišķo fluīdu, kuru man šajā dzīves posmā nav, es pilnā mērā iegūstu no dejošanas, un man ar to pietiek. Pašlaik esmu dzīves posmā, kad dzīvoju sev, un šādi jūtos pašpietiekama. Es nejūtos vientuļa, jo man ir daudz burvīgu draugu un bezgala daudz, ko darīt. Ne vienmēr ir vajadzīgs vīrietis blakus,” atzīst Dana. Tomēr viņa neuzskata, ka viņas šī brīža pašpietiekamība varētu būt šķērslis, lai būtu kopā ar kādu. „Kad esi laimīgs pats savā būtībā un negaidi no otra, ka viņš nāks un piepildīs tavu dzīvi, tad otram ir vieglāk, viņš var vienkārši būt blakus tāds, kāds ir!”

Dana nevairās arī runāt par tik delikāto sieviešu tēmu — gadu skaitu. „Jēzus vecums tuvojas lieliem soļiem, un es jūtu, ka manī notiek tāda kā pieaugšana. Ļoti priecājos par katru nodzīvotu gadu, par katru atklāsmi un jaunu pieredzi, kas mani pilnveido. Es nekad negribētu atgriezties ne savos 20, ne 25, pat ne 30 gados vairs ne. Es pat ilgojos pēc vecumdienām, kad būšu sirma māmuļa baltās Adidas botās, un man galvā viss būs sakārtojies. Un vīrietis, ja godīgi, šajā vīzijā nefigurē. Ja vien gadītos kāds simpātisks sirms večuks, kurš būtu kārs uz dejošanu tāpat kā es, tas gan būtu pavisam labi!” iesmejas jaunā deju šova zvaigzne.

„Aleksandrs ir fantastisks!”

Patlaban vīrietis, ar kuru Dana visvairāk laika pavada kopā, ir viņas deju šova partneris Aleksandrs Aļošins. „Aleksandrs ir fantastisks. Esmu pateicīga šova veidotājiem par iespēju piedalīties šovā un to, ka viņi mani salikuši pārī tieši ar viņu! Viņš ir bezgala sirsnīgs, atvērts cilvēks. Esmu gandarīta. Jau sākumā ieminējos šova veidotājiem, ka negribētu dejot ar jaunu gurķi vai zaļknābji. Esmu jau sieviete, un man gribas dejot ar vīrieti. Aleksandrs ir maķenīt vecāks par mani, ļoti džentlmenisks. Dejojot patiesi jūtu, ka dejoju ar vīrieti, un tas nav mazsvarīgi, jo deja taču ir sievietes un vīrieša savienība, kas arī pienācīgi jāparāda. Kā deju partneri mēs saderam pilnībā. Katru rītu braucam kopā uz mēģinājumu, daudz smejamies un priecājamies, klausāmies mūziku. Ļoti labi saprotamies,” partneri raksturo Dana un atzīst: ir sajūta, ka iegūts jauns draugs, ne tikai jaunā šova laikā, bet pa īstam — dzīvei.

Vājdzirdīgās izaicinājums deju zālē

Kas Jauns lasītāji un šova Dejo ar zvaigzni 3 skatītāji jau noteikti iepazinuši Danas skaudro dzīves stāstu no nopietnas slimības bērnībā līdz veiksmīgai karjerai šodien. Septiņu gadu vecumā Dana pārslimoja meningītu un gandrīz pilnībā zaudēja dzirdi. Par spīti tam, viņa mācījās vispārizglītojošajā skolā un neatmeta savus sapņus. „Jāatzīst, dzīve ilgu laiku man bija pasaka, ilūzija. Un tomēr es ļoti gribēju būt piederīga īstajai dzīvei,” savulaik intervijā žurnālam Patiesā Dzīve atzina Dana. Tas bija liels izaicinājums gan šova veidotājiem, gan pašai stilistei piedalīties deju šovā tūkstošiem skatītāju acu priekšā.

Kādas dejas laikā izlādējās baterija Danas dzirdes aparātam. Bet, kad vienā no pirmajiem šova Dejo ar zvaigzni 3 mēģinājumiem lielajā zālē ar kamerām un gaismām Dana dejas laikā strauji pagriezās, viņas dzirdes aparāts aizlidoja pa gaisu... „Tas nokrita uz grīdas. Sitiens bija varēja būt pietiekami spēcīgs, lai tas saplīstu... Man tas pamatīgi uzsita asinis...” atzīst Dana. Taču viss beidzās veiksmīgi.

Mūzikai ļoti jākoncentrējas

Dana uzsver, ka nevēlas pievērst uzmanību savai vājdzirdības problēmai. „Negribu „koķetēt” ar savu nedzirdēšanu un iežēlināt cilvēkus. Saprotu, ka to noklusēt nevaru, bet negribu uz to likt uzsvaru, raisot līdzjūtību. Esmu tāda pati kā citi, kaut arī — jā, man ir grūti. Mākslīgā dzirde ir mākslīgā dzirde. Es nevaru tik viegli iejusties mūzikā. Kad apsēžos pie skandām un rūpīgi noklausos dziesmu, man viss ir skaidrs. Bet uztraukumā dejojot un vēl domājot par deju soļiem, man ir nenormāli grūti uztvert ritmu. Parasti es mūziku klausos sēžot, kad nekādu citu trokšņu apkārt nav. Ir tikai mūzika un es — koncentrējos un klausos. Bet, ja man vēl ir jādejo... Man pilnībā jāpaļaujas uz savu deju partneri. Viņš ir manas ausis šajā pasākumā. Bez viņa roku kustību palīdzības es mūziku tik labi neizjustu,” atzīst Dana.

Viņa apņēmusies turpmāk veikt visus vajadzīgos priekšdarbus, lai nekas nelāgs ar viņas dzirdes implantu vairs neatgadītos. „Man liekas, ja baigi vajadzētu, es varētu nodejot arī bez tā, vispār bez mūzikas, vadoties tikai pēc partnera. Tomēr tas būtu skumji man pašai, jo man mūzika nozīmē ļoti daudz. Kad biju maziņa un vēl dzirdēju, man pat skaitījās muzikālā dzirde. Domāju, ka dziļi iekšā tā nekur nav pazudusi,” ir pārliecināta Dana.

Sintija Lase/Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva