Rēzija Kalniņa atklāj, kāpēc vēl nav precējusies
Pēc nesen notikušās „Stila un Modes balvas” pasniegšanas ceremonijas par stilīgāko aktrisi atzītā Rēzija Kalniņa (39) atklātā intervijā atzīst, kāpēc vēl nav precējusies.
„Stila un Modes balvas” pasniegšanas ceremonijā Rēzija kļuva par vakara naglu. Kad Rēzijai Kalniņai pasniedza balvu gada stilīgākās aktrises nominācijā, Rēzija atklāti sacīja: „Domāju, ka tā ir kļūda, bet, pateicoties šai dīvainajai cirka balvai, pie manis atnāca stils.” Aktrise pavēstīja, ka neuzskata sevi par cilvēku, kas seko modes tendencēm, un esot bezstila būtne. Tāpēc gan balvā saņemto statueti un šampanieti viņa nodeva vakara vadītājai aktrisei Agnesei Zeltiņai, pamatojot, ka viņas draudzene Agnese Zeltiņa šo balvu ir pelnījusi vairāk, un vēlreiz uzsvēra, ka šajā pasākumā jūtas neiederīga. „Paldies jums cirkā!” ar neslēptu ironiju Rēzija atkārtoti pateicās par balvu.
Tas, ka Rēzija Kalniņa glamūrīgo balvu pasniegšanas ceremoniju nosauca par cirku, izraisīja skaļu ažiotāžu, un viņas atklātība bija viens no aizvadītās nedēļas aprunātākajiem notikumiem. Intervijā žurnālam „Kas Jauns” Rēzija stāstīja gan par izjūtām pēc balvas saņemšanas, gan nožēlu par skaļajiem vārdiem, gan atklāj, kas…ir viņas mīļotais vīrietis.
Lai arī savu attieksmi pret Stila un Modes balvu paudāt nepārprotami, vai tomēr ir kaut neliels gandarījums par saņemto statueti?
Domāju, ka saņemto stila balvu sapratīšu un novērtēšu vai nenovērtēšu tikai pēc kāda laika. Zinu, ka tagad balvu esmu saņēmusi par bezstilu. Man nav tādas naudas, lai pirktu desmitiem kleitu no dizaineru jaunākajām kolekcijām, un, ja arī tie līdzekļi būtu, nez vai tos iztērētu drēbēm. Es labāk nopērku brāļa bērniem konfektes, aizvedu viņus ceļojumā vai apmaksāju mācības. Drēbes? Kāpēc gan?!
Ko tieši bijāt domājusi, „Stila un Modes balvas” ceremoniju nosaucot par cirku?
Mēs dzīvē esam klauni. Bet šeit, nonākot tādu nelaimīgu un atkarīgu cilvēku kompānijā, kuri dzīvo, tikai domājot par to, kas ir uzvilkts mugurā, kāda ir modes tendence un kāda nav tendence, sajutos patiešām neiederīga. Šeit visi bija kā ar uzvilktiem klaunu sarkanajiem deguniem. Bet, kā zināms, — tiklīdz klauns savu degunu noņem, viņš ir miris… Man ir šausmīgi žēl, ka mūsdienās tik daudzi cilvēki ir apģērba un modes vergi. Pārāk daudz saradušās tādas samākslotas lelles un nepersonības, parādās vīrieši, kuri nav vīrieši… Ir sajūta, ka mūsdienās pietrūkst karnevālu, kur cilvēki var iztaisīties un izrādīties. Cilvēkiem patiešām pietrūkst prieka. Bet ar tādu iztaisīšanos, kāda ir redzama šeit, tu nesagādā prieku ne sev, ne citiem. Vai es ar šo frāzi izdarīju kādam labu? Es domāju, ka ne. Vai, nosaucot pasākumu par cirku, es kādu pazemoju? Domāju, ka jā. Taču es to negribēju darīt. Vienkārši biju patiesa. Tomēr tas nav attaisnojums, un es neteikšu, ka es tagad jūtos neizsakāmi gandarīta par to, ka nosaucu lietas, manuprāt, īstajos vārdos. No otras puses, man tiešām ir vienalga, ko cilvēki par mani domā. Ko par mani domā inteliģence, modes pasaule — ir man stils vai nav, vai ko domā kaut kādi ierēdnīši, kam darba laikā nav aizraujošākas nodarbes par komentāru rakstīšanu internetā.
Kā jūs raksturotu savas attiecības ar apģērbu?
Uz ielas būšu vienkārša, tīniska, pareiza — tas ir mans inkognito, lai būtu vienāda ar apkārtējiem. Mana esība ir matu lente ar diviem lācīšiem, kuri viens otru mīl. Bet tai brīdī, kad Rēzija ir uz skatuves vai pasākumos, es ļaujos stilistu ieteikumiem. Mans stils ir Ilze Vītoliņa, Agnese Kaupere, jebkurš apģērbs, kurā mani ietērpj. Aktrisei jābūt atvērtai jebkādām pārmaiņām. Es taču vismaz trīs reizes dienā mainos. Bet, par stilu runājot, manuprāt, stils ir tas, kas sievieti dara spēcīgu un neatkarīgu. Viņa iet ar augstu paceltu galvu, un viņā nav ne šaubu, ne baiļu. Viņa vienkārši IR.
Matu lentes un stilīgas zeķes ir mans lozungs šim pavasarim. Kā jau teicu, saņemot stila balvu, es brīnījos — par ko man tā? Man taču nav stila! Tomēr ir viens noslēpums… Mums pie Dailes teātra ir divi veikali, kuros regulāri iegriežos gan es, gan manas kolēģes Lilita Ozoliņa un Mirdza Martinsone. Viens no tiem ir Latvijā ražotās pārtikas bodīte ar lauku labumiem, bet otrs zeķu veikaliņš „Sock Box”. Kad ieraudzīju veikala īpašnieci Inesi, es piegāju viņai klāt un sacīju: „Inese, tev mugurā ir mans stils!” Nu jau pusgadu Inese ir mana stiliste. Pateicoties viņai, sāka mainīties Dailes teātra aktrišu tēls. Ar saviem padomiem viņa sievietei liek izskatīties drosmīgai, neatkarīgai un ļoti piesaistošai. Tas ir neatkarīgi pašpietiekami uzrunājoši neuzrunājošs stils. „Iedod man vienu dienu iespēju būt sievietei, lūdzu! Ar mežģīņu getriņām, ar smalkām zeķītēm ar volāniņu!” apmēram ar tādu lūgumu mēs, aktrises, ejam pie Ineses uz zeķu veikaliņu. Skaistas, sievišķīgas zeķes patiešām man palīdz justies neatkārtojamai.
Man patīk dienu sākt ar svaigi spiestu apelsīnu sulu, karstu un aukstu dušu un labām smaržām. Ja patiksi pati sev, iepatiksies arī citiem. Protams, nav tā, ka arī es sev patiktu visu laiku.
Man ir ļoti saspringts darbu režīms, un par gadalaiku maiņām pat nesanāk padomāt. Skrienu uz mēģinājumiem un izrādēm teātrī, joņoju pie „O!Kartes akadēmijas” jauniešiem, kā arī darbojos Kristīgajā jauniešu centrā. Kad pēc saspringtas darba dienas aizeju pie viņiem un mēs sadodamies rokās, tas man iedod neizsakāmi daudz spēka. Kristīgajā centrā darbojos kā režisore, un pašlaik mēs iestudējam Lieldienu izrādi „Mistērija”. Tas būs ļoti grūts, toties ļoti skaists darbs.
Tu jau pats to enerģiju neradi. To, kā tieku ar visu galā, par mani varētu pastāstīt mana labākā draudzene Ilze, mans mīļais draugs Trusītis — kardiologs Kārlis Trušinskis, kurš regulāri man izraksta sirdszāles vai sirds vitamīnus. Es neko neuzņemos, un man neviens neko neuzveļ. Es vienkārši esmu, esmu godīga un cenšos dot labāko pasaulei. Man ir ļoti veicies ar ģimeni un cilvēkiem, kas ir man apkārt. Šai dzīves posmā esmu ļoti laimīga.
Žurnālā „Patiesā Dzīve” kā jūsu ideālo partneri socioniķi noteikuši analītisko žurnālistu Jāni Domburu. Kā uztvērāt šo „sapārošanu”?
Es nepieņemu vīriešus, jo viņi ir garlaicīgi. Man ir vajadzīgs tikai gara milzis, taču Domburs tāds nav — viņš ir analītiķis. Gara milzis ir cilvēks, kurš nav pārņemts un aizņemts ar sevi, savu vīrietību, kurš nav aizņemts ar politiku vai nacionalitāti. Šim cilvēkam ir jābūt ar vēlmi un spēju mācīties mīlēt cilvēci un mīlēt sievieti. Jā, ja sievietei šī spēja mīlēt ir dota, tad vīrietim tā ir jāiemācās.
Man ir brīnišķīgs draugs. Viņš ir jau ilgi, bet viņam ir ļoti, ļoti smaga profesija. Viņš ir ārsts kardiologs — Kārlis Trušinskis. It kā abi uzskatām, ka esam ļoti jauni vēl… Mēs viens otru ļoti mīlam, bet jūtamies vēl pārāk jauni, lai veidotu ģimeni. Ir svarīgi, lai tad, ja rīt tevis vairs nebūs, tu būtu ko atstājis cilvēcei. Tas, ko es varu dot un atstāt aiz sevis, ir mīlestība.
