Dzīve pēc Krēslas. Patinsonam slava radījusi paranoju
Slavenības
2010. gada 21. marts, 06:59

Dzīve pēc Krēslas. Patinsonam slava radījusi paranoju

Jauns.lv

Sāgas Krēsla grāmatas pārdotas vairāk nekā 85 miljonos eksemplāru. Filma kino kompānijai nesusi fenomenālus ienākumus, bet aktieriem vairs nav iespējas doties ikdienas gaitās, fanu spiedzienu nepavadītiem.

Līdz ar Edvarda Kalena lomu sāgā Krēsla Londonas aktieris Roberts Patinsons (23) vienā mirklī kļuva par kulta zvaigzni. Viņu ierindo pašreiz pielūgtāko un seksīgāko vīriešu vidū. Pērn, mūkot no fanu bariņa, viņš pat iekļuva satiksmes negadījumā. Par laimi, sadursme ar taksometru beidzās tikai ar dažām skrambām.

Lai gan Roberts jau apradis ar slavu un iemācījies to pieņemt kā daļu no pašreizējās dzīves, dažkārt viņš tomēr par to pažēlojas. Aktieris atzīst, ka nevar ilgāk par 20 minūtēm uzturēties vienā vietā, jo kāds viņu noteikti būs pazinis un drīz vien līdzās skanēs satrauktas meiteņu čalas un smiekli. Šā paša iemesla dēļ Roberts pēdējos divus gadus nav apmeklējis kinoteātri, jo mierīgi un netraucēti baudīt filmu nevarētu.

„Ļoti daudziem cilvēkiem slava šķiet kas vienreizējs,” secina Patinsons. „Viņi to vērtē daudz augstāk, nekā vajadzētu. Viņi sadusmojas, kad redz, ka cits slavu īsti nenovērtē, vai arī domā, ka šis cilvēks nepelnīti iemantojis popularitāti.”

Roberts atzinis, ka slava viņam radījusi arī iepriekš nebijušu paranoju. Puisim nekad nav bijis problēmu veidot attiecības un sadraudzēties ar cilvēkiem. Tādu nav arī pašlaik, taču viņu nereti vajā doma, ka tuvs cilvēks varētu kādu stāstu vēlāk pārdot presei. „Attiecības ar ļaudīm, ko sen pazīstu, nav mainījušās,” norāda Patinsons. „Bažas ir par nesen iepazītajiem. Vairākumā gadījumu nekas slikts nav noticis, taču šī paranoja ir ļoti kaitinoša.”

Krēsla jauno aktieri padarījusi ne tikai par miljonu meiteņu elku, bet arī par multimiljonāru. Roberta bankas konts pagājušajā gadā vien papildinājies par 11,25 miljoniem sterliņu mārciņu, ko puisis nopelnījis ar tēlojumu sāgas otrajā filmā Jauns mēness.

Nesen Patinsons beidzis darbu pie cita projekta — filmas Remember Me, kurā tēlo kopā ar aktieri Pīrsu Brosnanu. Bijušais aģenta 007 atveidotājs atzinis, ka šī kinolente ne tuvu nelīdzinās vampīru sāgai, bet viņš ir ļoti gandarīts par Roberta tēlojumu. Brosnans atzinīgi novērtējis jaunā aktiera talantu un profesionalitāti uzņemšanas laukumā: „Jūs paši redzēsiet, ka viņa sniegums ir fantastisks. Tas tikai pierāda, ka viņš patiešām smagi strādā pie lomas.” Filmas Remember Me pirmizrāde ASV plānota jau šā gada martā.

Patlaban Patinsons piedalās filmas Bel Ami (Mīlulis) uzņemšanā. Roberts ir uzaudzējis bārdu un apmierināti smaida, ka nu vairs nelīdzinās publikas iemīļotajam vampīram Edvardam un savā pilsētā tagad var mierīgi staigāt, neviena nepazīts. Ko tādu viņš nav piedzīvojis divus gadus. „Es gribētu tagad doties uz kādas filmas kinoprovēm un izbaudīt, kas notiek, kad neviens mani nepazīst,” smejas aktieris.

Filma Bel Ami veidota pēc Gija de Mopasāna romāna Mīlulis motīviem. Stāsts ir par jaunu žurnālistu Žoržu Diruā, kurš iesaistās mīlas dēkās ar Parīzes ietekmīgākajām sievietēm, lai izkļūtu no nabadzības un virzītos augšup pa karjeras kāpnēm. Filmā solās būt daudz pikantu skatu ar kinopartnerēm Umu Tūrmani, Kristīnu Riči un Kristīni Skotu–Tomasi. Patinsons atzīst, ka intīmās ainas viņu mulsina. Īpaši epizodes ar Tūrmanes atveidoto varoni. „Seksa ainas ar Umu ir strespilnas,” teic jaunais britu aktieris. „Viņas varone seksu izmanto kā ieroci, un manam varonim ir dzīvnieciska domāšana. Šajā filmā ir daudz gultas skatu, un tas no manis ir prasījis daudz.”

Nevēlas būt tāda kinozvaigzne kā Andželina Džolija

19 gadu vecā Kristena Stjuarte iemantojusi atzinību, ka ir daudz nobriedušāka par savu patieso vecumu. Taču aktrisei aizvien problēmas sagādā intervijas. Viņa labi apzinās, ka ikviens pateiktais vārds vēlāk tiks apspriests, līdz ar to sarunas ar plašsaziņas līdzekļiem kļuvušas vēl mokošākas. Kristena bieži vien sāk domu, tad kādā mirklī pašai šķiet, ka ir izteikusies neprecīzi, viņa apraujas pusvārdā, sāk stāstījumu no jauna, samudžinās vārdos vēl vairāk un beigu beigās pieklust pavisam. Interviju ar sarunu šova vadītāju Deividu Letermanu daudzi nodēvējuši par pamatīgu izgāšanos, taču Kristenai vienkārši nepadodas intervijas. Viņa pati atzīst, ka neprot stāstīt par sevi un diskutēt par filmām.

Ja saruna ar kādu preses pārstāvi notiek kafejnīcā, jaunā meitene nekavējoties apraujas pusvārdā, tiklīdz pamana, ka ēstuvē ienāk jaunas meitenes. Aktrise nogaida, līdz viņas paiet garām, un tad mulsi atvainojas žurnālistam: „Ja meitenes manītu, ka runāju par Krēslu, vai izdzirdētu skaļāk piesauktu Džeikoba vārdu, tad tikai sāktos!”

„Es patiešām lepojos ar Krēslu. Manuprāt, tā ir laba filma. Gatavošanās lomai nebija viegla, bet galarezultāts, šķiet, ir veiksmīgs. Taču es nevēlētos saņemt uzslavas citu vietā,” pārdomās dalās Kristena. „Kad apmeklēju pasākumus un tūkstošiem meiteņu sauc manu vārdu, šķiet — kāpēc gan? Es nejūtos, ka to būtu pelnījusi.”

Sāgas autorei rakstniecei Stefanijai Meierei gan šķiet, ka Kristena ir pelnījusi lielu atzinību. Jaunā aktrise Bellu Svonu parādījusi kā daudz stiprākas gribas cilvēku, nekā pati attēlojusi romānā.

Kristenas Stjuartes kinopartneris Roberts Patinsons viņu nosaucis par labāko jaunās paaudzes aktrisi. Arī daudzas jaunas meitenes sapņo par tādu karjeru, kāda veidojas Stjuartei. Taču viņa pati nejūsminās par šo pielūgsmi un vēlas, kaut nebūtu slavena. „Es negribu būt tāda kinozvaigzne, kāda ir Andželina Džolija,” viņa salīdzina. „Es nekāroju neko no slavenību dzīves spožuma. Es tikai vēlos darīt savu darbu — būt aktrise. Ir mazliet baisi sastapt cilvēkus, kas ir tik ļoti pārņemti ar popularitāti.”

Kristena slavu pielīdzina Krēslas galvenā personāža Edvarda Kalena ikdienai. „Viņam kā vampīram ir skumja, vientuļa un sagrauta dzīve. Kad esi slavens, ar tevi ir tāpat,” uzskata Stjuarte.

„Visiem ir viedoklis par to, kāda es esmu, kaut es pati to līdz galam nezinu. Klausoties, kādu citi mani iztēlojas, reizēm rodas sajūta, ka ir jāattaisno viņu domas. Pat, ja vārdi nāk no manis pašas mutes, es vēlos būt pārliecināta, ka pasaku tiešām to, ko domāju. Es visu laiku paturu prātā, ka viss, ko pateikšu, vēlāk tiks vērtēts un analizēts.

Arī pirms Krēslas nebiju no tām, kam bieži patīk tusēt ārpus mājas. Esmu diezgan pašpietiekama. Vai mani satrauc tabloīdu rakstītais? Ja godīgi, es tur neko daudz nevaru ietekmēt. Bieži vien dzīvoju viesnīcas numurā. Burtiskā nozīmē neizeju no tā! Es ar citiem neapspriežu savu privāto dzīvi. Man ir ļoti būtiski paturēt ko savu tikai sev. Savukārt vienīgais veids, kā saglabāt noslēpumā to, kur biju iepriekšējā vakarā, ir neiet ārā vispār. Tas gan ir atkarīgs no mana noskaņojuma. Vienā vakarā prātā ienāk doma, ka man ir viss vienalga un darīšu to, ko vēlos. Bet nākamajā dienā apdomājos un secinu: ak, tagad ikviens padomās, ka esmu izgājusi sabiedrībā, lai apzināti pievērstu sev uzmanību.

Krēsla ir ļoti mainījusi manu dzīvi. Panākumi atvēruši durvis daudzām jaunām iespējām, un man tagad piedāvā daudz vairāk lielisku lomu. Taču fanu uzmanība ir divkāršojusies, un tagad ir grūti iziet cauri pilsētai nepazītai. Es pēc dabas esmu diezgan kautrīga un tāpēc nealkstu pēc būšanas uzmanības centrā. Daži cilvēki manu nedrošību uztver kā augstprātību. Tas nav godīgi, bet esmu iemācījusies tikt ar to galā.

Izklaides klubiņos — tās mani neinteresē. Es neesmu Holivudas meitene. Man nepatīk šī samākslotība. Es brīvo laiku pavadu citās nodarbēs. Man patīk lasīt. Man vajag tikai dīvānu un grāmatu. Es lasu visu, ko vien varu dabūt, — sākot ar Džonu Steinbeku līdz Albēram Kamī. Man patīk arī aiziet ar draugiem pusdienās un atpūsties kopā ar ģimeni un rīkot vakarus, kuros spēlējam dažādas spēles.

Daudzi ir teikuši, ka esmu ļoti nobriedusi savam vecumam, ka spriežot kā 30 gadu veca sieviete. Garīgie skolotāji pat domā, ka manī mājo sena dvēsele. Jā, es pieaugu ātrāk nekā citi: pametu skolu, kad mācījos septītajā klasē, lai pievērstos aktrises karjerai. Bērnībā visu laiku biju pieaugušo vidū, arī tas ir atstājis zināmu ietekmi. Es vēlētos kļūt par scenāristi, tāpat kā mamma.

Mana autoritāte kino aprindās ir Džodija Fostere. Es spēlēju viņas meitu filmā Bunkurs (Panic Room, 2002). Man tas bija liels gods. Kopš šīs sadarbības viņa kļuvusi par manu paraugu daudzās jomās. Es vēlētos līdzināties Fosterei. Viņa ir ne tikai lieliska aktrise, bet arī izpelnījusies atzinību kā režisore, autore un producente. Taču visvairāk es apbrīnoju viņas spēju pasargāt privāto dzīvi no jebkādas publicitātes.”

Kristena šogad piedalījās Sandensas filmu festivālā ar divām filmām. Lentē Welcome to the Rileys viņa atveido mazgadīgu prostitūtu, bet filmā The Runaways atveido mūziķi Džoannu Džetu, kura popularitāti iemantoja 70. gados.

Laimīga mājsaimniece un trīs dēlu mamma

Lai gan pārdoti vairāk nekā 85 miljoni sāgas Krēsla eksemplāru, autore Stefanija Meiere (36) aizvien mulst par sabiedrības radīto kultu. Galu galā rakstniecība nav kas tāds, par ko viņa sapņojusi visu mūžu. Ar romānu sacerēšanu Meiere aizraujas vien sešus gadus. Līdz tam par vienīgo prioritāti dzīvē viņa uzskatījusi mātes lomu. Stefanija bija ar dzīvi apmierināta mājsaimniece un trīs dēlu mamma, līdz kādu nakti redzēja neparastu sapni par vampīru puisi un vēlāk par to sāka rakstīt romānu, ko pazīstam ar nosaukumu Krēsla...

„Aizvien esmu šokēta par savu grāmatu panākumiem,” atzīst Stefanija Meiere. „Nekad to neesmu uzskatījusi par pašsaprotamu un nerēķinos arī nākotnē. Protams, ir ļoti patīkami, un es cenšos baudīt, kamēr tas turpinās.” Tomēr Stefanija atzīst, ka milzu ažiotāža ap šo darbu viņai liek justies kā nereālā sapnī. Viņai reizēm šķiet, ka nākamajā rītā pamodīsies un kāds pateiks, ka tas ir bijis tikai joks, kas filmēts ar slēpto kameru, lai paskatītos, kāda būs viņas reakcija.

Līdzīgi kā galveno lomu aktieri, arī Meiere nealkst popularitātes un vēlas dzīvot ikdienišķu ģimenes dzīvi mazajā Keivkrīkas pilsētā (Arizonā) tāpat kā līdz šim.

„Stefanija ar dēliem pie mums bieži iegriežas pēc burgeriem,” norāda oficiante, kas strādā rakstnieces iecienītajā kafejnīcā. „Viņa negaida īpašu attieksmi un izturas tāpat kā ikviens cits. Stefanija ir tāda pati kā agrāk. Nerīko nekādas scēnas. Vienīgā atšķirība — tagad viņa pasūta salātus un burgeru, nevis frī kartupelīšus. Stefanija cenšas sekot līdzi figūrai un teic, ka presē publicētajās fotogrāfijās izskatoties pārāk apaļīga.”

Pašlaik Meieres kontā ir 50 miljonu sterliņu mārciņu. Viņa ir pārliecināta mormoniete, apmeklē baznīcu un ziedo tai daļu ienākumu. Runā, ka tie esot desmit procenti viņas honorāra.

Stefanija priecājas, ka, pateicoties Krēslas kultam, tīņu vecuma jaunieši atkal sākuši biežāk lasīt grāmatas. Rakstniece atceras, ka lasīšana bijusi viņas iemīļotākā nodarbe jau kopš agras bērnības. Sešu bērnu ģimenē augusī Stefanija stāsta, ka tēvs viņiem vakaros mēdzis lasīt priekšā. Parasti nopietnus darbus, nevis bērnu literatūru. Nākamajā dienā viņa lavījusies uz tēta istabu, lai paņemtu no plaukta grāmatu un izlasītu, kas notiks tālāk ar iepriekšējā vakarā iepazītajiem grāmatas varoņiem.

„Es visu mūžu esmu lasījusi pieaugušo literatūru,” norāda autore. „Biju īsts grāmatu tārpiņš — jo biezāka grāmata, jo labāk. Manu iemīļoto vidū ir Lepnums un aizspriedumi, Vējiem līdzi, Džeina Eira, Rebeka. Esmu liela Orsona Skota Kārda fane. Katru gadu no jauna pārlasu Džeinas Ostinas darbus!”

Fenomenālo panākumu dēļ daudzi Meieri salīdzina ar Džoanu K. Roulingu, jo abas dāmas sarakstījušas darbus, ko pasaulē iemīļojusi gados jauna auditorija. „Tas būtu tāpat, kā salīdzināt ezeru ar okeāna,” iebilst Stefanija Meiere. „Tie abi ir pildīti ar ūdeni, tomēr ir ārkārtīgi atšķirīgi. Esmu liela Roulingas daiļrades cienītāja. Pat, ja mani darbi ir pārdoti lielā eksemplāru skaitā, nekad nebūs otras Džoanas Roulingas! Es jūtos pagodināta par šādu salīdzinājumu, bet ne vairāk!”

„Visu mūžu (domās) esmu stāstījusi sev stāstiņus un domāju, ka to ir darījis ikviens,” atzīst Meiere. „Romānu Džeina Eira esmu pārlasījusi kādus 40 miljonus reižu. Tajā ir epizode, kurā viņa Ročesteram rāda savas gleznas. Viņa stāsta, ka ideja, kas radusies galvā, ļoti atšķiras no galarezultātā sanākušā darba. Ročesters atbild, ka viņa notvērusi tikai mazu daļu no tā, ko redzējusi iztēlē. Arī es reiz aizrāvos ar gleznošanu un pat uzvarēju kādā akvareļu darbu konkursā. Arī es nespēju panākt tādu galarezultātu, kādu biju redzējusi savā prātā. Rakstot atklāju, ka spēju to izstāstīt tieši tā, kā esmu sajutusi iztēlē.”

Gundega Oliņa, Foto: Bulls Press