50 gadi kopš leģendas Merilinas Monro nāves. FOTO retrospekcija

Merilinai Monro bija 36 gadu, kad viņu atrada mirušu savā Losandželosas mājā.

Stāsta, ka dažas dienas pirms Norma Džīna Mortensone (vēlāk zināmā Merilina Monro) nāca pasaulē, viņas tēvs aizlaidās ar motociklu Ziemeļu virzienā. Normas māte Gledisa strādāja par montāžisti Holivudā. Viņa bija apveltīta ar ļoti pievilcīgu ārieni, taču bieži mainīja mīļotos un daudz laika pavadīja mentālās institūcijas, tāpēc meitene bieži cieta trūkumu un dzīvoja dažādās svešās mājās. Sešpadsmit gadu vecumā viņa apprecējās ar divdesmit vienu gadu vecu aviācijas rūpnīcas strādnieku Džeimsu Dohertiju. Taču laulībai nebija lemts ilgs mūžs – pēc četriem gadiem Norma, atvadoties no vīra, izbalināja matus un dabūja darbu kā peldkostīmu modele. Vairākus foto uzņēmumus pamanīja ietekmīgais kino režisors Hovards Hjūzs. Un tā sākās viņas transformācija par Merilinu!

Savas neilgās dzīves laikā Merilina piedalījās 33 filmās. Daudzas no tām, piemēram, komiskās lentes „Džentlmeņi izvēlas blondīnes” (1953), „Septiņi apsēstības gadi” (1955) un „Džezā tikai meitenes” (1959) iekļautas pasaules kinoklasikas zelta fondā. Blondās Merilinas  sievišķīgie, spontānie tēli ir apveltīti ar īpašu šarmu un ir ārkārtīgi kinogēniski. Publikas uzmanību piesaistīja arī viņas privātā dzīvē – nebeidzamās problēmas ar dažādām atkarībām un attiecības ar slaveniem tā laika vīriešiem: beisbola leģendu Džo di Madžio, intelektuālo dramaturgu Arturu Milleru un ASV prezidentu Džonu Kenediju.

Oficiālais nāves iemesls ir „... akūta saindēšanās ar barbituriātiem, iespējams – pašnāvība”. Merilinas Monro aiziešanu mūžībā apvija dažādas versijas, neizslēdzot slepkavības iespējamību. Nāve bija būtisks solis viņas tēla mitoloģizācijā. Nedēļu pēc šī traģiskā notikuma tapa viens no ietekmīgākajiem modernās mākslas darbiem – Endija Vorhola sietspiedes tehnikā veidotā glezna „Diptihs ar Merilinu”.   

Seksa simbola statusu Merilina ieguva jau dzīves laikā. Viņa izteicās, ka, kļūstot par seksa simbolu, viņa pārvērtās par priekšmetu un ka viņai tas nav patīkami. Tomēr, ja kaut kas jāsimbolizē, tad lai labāk tas ir sekss, nevis kāda cita lieta, ko cilvēki mēdz apzīmēt ar simboliem. Erotizētais tēls bieži traucēja aktrisei – režisori vēlējās izvirzīt Merilinas seksapīlu priekšplānā, ignorējot viņas dramatiskās dotības. Merilina rakstīja, ka, pirmkārt, ir māksliniece, un sava radošā ceļa gaitā pierādīja, ka ir spējīga uz daudz ko vairāk.

Merilinas simboliskā statusa ilgstamību apliecina tas, ka viņas tēls tiek nepārtraukti reproducēts reklāmās, izklaides industrijā, mākslā un ikdienā, bet pretrunīgiem notikumiem bagātā dzīvē ir interpretēta neskaitāmās, visbiežāk pseidobiogrāfiskās, filmās un grāmatās.

Jebkuras kārtīgas „zvaigznes” un „zvaigznītes” sapnis ir iemēģināt sevi Merilinas lomā. Viņas vārds simbolizē arī pašu  kino jēdzienu līdzās citām atpazīstamām ikonām kā, piemēram, Čārlijs Čaplins, Federiko Fellīni un Marlēna Dītriha.

Iespējams, atpazīstamākā un visbiežāk citētā Merilinas kino epizode ir Billija Vaildera komēdijā „Septiņi apsēstības gadi” (1955), kad pienākošā vilciena saceltais vējš paceļ aktrises sievišķīgo balto kleitu, atklājot viņas kājas. Pagājušogad kādā Losandželosas izsolē nezināms pircējs telefoniski iegādājas šo kleitu par 4,6 miljoniem ASV dolāru.

Plandošā baltā kleitā ietērptais koši sarkanām lūpām apveltītais Merilinas tēls bieži izmantots gan glamūra žurnālu fotosesijās, gan videoklipos – to mēģināja iemiesot arī būtiskākās amerikāņu blondās popzvaigznes Kristīna Agilera, Britnija Spīrsa, Džesika Simpsone un Madonna.