FOTO: tas tiešām ir tepat blakus?! Iepazīstam Igauniju no cita skatpunkta un nolaižamies kaimiņvalsts pazemē

Ja par Austrumviru apriņķis Igaunijā dzirdi pirmo reizi, tas atrodas netālu no Krievijas. Zemāk var apskatīt, kur tas atrodas kartē.

Pateicoties ceļojumu aģentūrai "Active Travel" un viņu sadarbības partneriem "Eastern Estonia Tourism Cluster" un "Visionest Institute OÜ", kopā ar citiem ceļotājiem man radās iespēja iepazīt, ko latviešiem piedāvā šeit ieraudzīt un izdarīt, jo, visticamāk, ne visi ir atzīmējuši šo vietu kā savu obligāti apmeklējamo galamērķi, lai gan šeit tiešām ir daudz ko redzēt un izbaudīt. 

Pāresteidzoši tas, ka šajā apriņķī sev piemērotās aktivitātes atradīs gan tie, kuri vēlas baudīt mierīgu atpūtu, gan arī adrenalīna cienītāji. 

Laikā, kad biju Igaunijā izbaudīju visu pavasara laikapstākļu gammu - smidzināja lietus, pūta auksts vējš, bija apmācies, un bija mirkļi, kad spīdēja un sildīja saule. Varu galvot, ka mazāk vērtīgu apmācies laiks piedzīvojumu nepadarīja. 

Pirmais skaistais skats, ko iemūžināju bija sasalis Peipusa ezers. Tas bija burvīgi - ledus atgādināja smilšu kāpas. Tā vien gribējās uz tā uzkāpt, bet mums paziņo, ka to darīt ir aizliegts. Atlika vienīgi izbaudīt skatu no attāluma. 

Netālu no ezera atrodas Alutaguses Nacionālā parka apmeklētāju centrs, kuru apmeklējot man radās labāks iespaids par aizsargājamiem augiem, kas aug šajā teritorijā, dzīvniekiem, kurus tur var sastapt, vairāk izpratu igauņu kultūru, kā arī uzzināju dažādus igauņu ticējumus, piemēram, ja zvejnieks ejot uz zvejas vietu pa ceļam satiek sievieti, ierauga lapsu, vai lāci, viņam tūdaļ jāiet mājās, jo loma todien nebūs. 

Ataguses Nacionālais parks starpcitu ir jaunākais no Igaunijas nacionālajiem parkiem. To atklāja 2018. gadā. Te ir unikāla iespēja palikt pa nakti īpašajā kabīnē un ieraudzīt brūno lāci. Noklausoties, kā šis process notiek, šāda nedaudz ekstrēmā aktivitāte mani ientriģēja. Bet bez iespējas paskatīties lāčus, šī vieta ir lieliski piemērota tiem, kuriem patīk atpūsties pie dabas - vietas, kur sauļoties, nedaudz pavingrot, kempinga vietas. 

Savukārt apmeklējot Alutaguses sporta centru, kas noteikti patiks aktīva dzīvesveida cienītājiem, man bija iespēja izmēģināt aktivitāti, ko nekad īsti nebiju darījusi - koka mērķī iemest ar kādu asu, vai pat dullu priekšmetu. Sākot ar cirvi, nažiem, dakšām, skrūvgriežiem, beidzot ar zupas kausu, ko starp citu man negaidīti izdevās iemest un trāpīt gandrīz mērķa centrā, izvēle ir plaša. 

Sillamē/Narva

Neparastas sajūtas bija atrasties pilsētā, kurā pēc gida teiktā dzīvo nedaudz vairāk par 12 tūkstošiem iedzīvotāju - Sillamē, kuru PSRS laikā padarīja par greznu, ideālistisku, mazu utopiju uz Zemes, kas patiesībā slēpa bēdīgu realitāti. Kad tika uzzināts, ka šeit ir iespējams iegūt urāna oksīdus, tā kļuva par ļoti vērtīgu pirmo etapu Padomju Savienības kodolbumbas izgatavošanas procesā. Un tiem, kas gribēja apmeklēt Sillamē uz kartes vairs to tik vienkārši nebija iespējams atrast. 

Pirmā doma, kas ienāk prātā atbraucot uz Sillamē ir, kur ir cilvēki? Tāda sajūta, ka atrodies tukšā filmēšanas laukumā. Un tas nav noslēpums, ka Sillamē tika uzņemtas vairākas filmas, tieši tāpēc, ka šeit vēl joprojām stāv ēkas, kas atgādina par Staļina laika arhitektūru. Filmu fanātiķiem noteikti ir vērtīgi to apskatīt dzīvē, jo tieši tas arī iekrita acīs. Tāda sajūta, ka esi atgriezies atpakaļ laikā. Un pateicoties gidam uzzināju vairāk pat par ēkas elementiem, kurus iespējams tā pat vien neieraudzītu, ja pastaigātos viena.  

Un izbiju atstāja kaut kas, ko sākotnēji var uzskatīt vienkārši par pauguru, bet patiesībā tur glabājas radioaktīvie atkritumi. Agrāk tā bija īpaši bīstama vieta un pat ūdens tā apkārtnē iekrāsojās spilgti zilā krāsā, vietēji to iedēvēja par zilo lagūnu. Mūsdienās atkritumus uzglabā pēc visiem drošības standartiem, regulāri tiek veiktas pārbaudes, lai pārliecinātos, ka viss vēl joprojām darbojās. 

Un, protams, ne mazākus iespaidus var noķert Narvā, pilsētā pie pašas Krievijas robežas, kur lielākais iedzīvotāju daudzums runā krievu valodā. Var ieraudzīt lietas par kurām lasi tikai ziņās. Plašāk par to nākamajā rakstā. Īsumā dominējošā valoda šajā pilsētā ir krievu valoda un, braukājot pa pilsētu, tajā valda tāda neaprakstāma sajūta. 

Kohla-Jerves Degakmens muzejs/Kohtlas Raktuvju muzejs un adrenalīna ķēriens

Dzīvojot laikā, kad visapkārt karo, konflikts Tuvajos Austrumos ietekmē naftas un degvielas cenas, īpaši aktuāla šķita Kohla-Jerves Degakmens muzeja apmeklējums. Gids lika nojaust, ka iespējams, ja naftas cenas turpinās augt, arī pie mums Latvijā varētu sāktu to rakt, lai turpinātu izgatavot noderīgās vielas dažādiem produktiem. Vai šis būs nākotnes dārgums? Starpcitu, ja ir vēlme apmeklēt šo muzeju, nav jābaidās, ja angļu valoda nav tā spēcīgākā, pie ieejas ir iespējams paņemt speciālu bukletu, kurā ir iztulkota informācija vairākās valodās un viena no tām ir latviešu. 

Ja jau mēs sākām runāt par rakšanu, Igaunijā ir Kohtlas Raktuvju muzejs, tur agrāk tika iegūts "brūnais zelts" jeb degakmenis. Nogājām lejā kādreizējās pazemes raktuvēs, lai apskatītu kādos apstākļos un ar kādu tehniku PSRS laikā strādājuši kalnrači. Tas ir iespaidīgi, ja nekad nekas iepriekš tāds nav darīts, jo gids, kādreizējais kalnracis, ne tikai stāsta, bet arī demonstrē, kā šīs ierīces darbojās. 

Arī mēs paši varējām nedaudz iejusties kalnraču lomā, jo mums bija iedotas speciālas ķiveres un jakas un savas pusdienas mielojām zem zemes, filozofējot kā tad jutās paši kalnrači tajos laikos, nevarot īsti saprast, vai lielā alga bija tādu pūļu vērta. Cik daudz viņi pelnīja, to es aicinu tevi noskaidrot pašam, paciemojoties Austrumviru apgabalā.   

Bet ķirsītis uz tortes dienas beigās bija izbrauciens ar apvidus automašīnu apkārt Aidu karjeram. Mums paveicās ar laikapstākļiem, todien spīdēja saule un skats uz zili zaļo ūdeni karjerā, kas laistījās saules staros, bija elpu aizraujošs. 

Šoferītis un gids stingri norādīja, obligāti cieši vajag piesprādzējaties pirms brauciena. Tas patiešām ir jāizdara, ja negribās izkrist no mašīnas, jo brauciens ir domāts, lai sagādātu asas sajūtas. Tāds jautrs adrenalīna ķēriens. Bet tas vēl nav viss, ko šeit var darīt, “Aidu Alpus” var tuvāk apskatīt gan pastaigājoties, gan ar laivu, kanoe un kuteri. Īsta vieta tiem, kuriem patīk nedaudz ekstremālāka atpūta. Šādas izprieces sagādā "Adrenaator". 

Un pēc piesātinātas dienas, kurš gan negrib nedaudz pasēdēt saunā, papeldēt baseinā, atslābt 40 grādu ūdenī, vai vienkārši pasēdēt ar tējas krūzi atpūtas krēslā, vai izbaudīt kādu procedūru, piemēram, "Toila Spa" viesnīcā vai "Meresuu Spa & Hotel". Vai tikpat vienkārši atbraukt tikai un vienīgi, lai relaksētos, "Medical Spa" viesnīcā Narva-Jēsū, kas piedāvā dažādus pakalpojumus, piemēram, palīdz atgūties, ja dzīve ir nemitīgi pavadīta stresa stāvoklī, uzlabot savu labsajūtu, vai vienkārši relaksējoši pavadīt laiku pie baseina. 

Pieredze, ko sagādāja "Active Travel" aģentūra bija patiešām pārdomāta, un ļāva lieliski pavadīt laiku iepazīstot apriņķi par, kuru patiesībā tagad gribētos uzzināt vēl vairāk.