Māris Olte par 6000 eiro nopircis dzelzceļa staciju
Dabas pētnieks un TV raidījumu vadītājs Māris Olte (49), kurš pēc 20 Rīgā nodzīvotiem gadiem atgriezies uz dzīvi dzimtajos Ērgļos, saimnieko pamestajā dzelzceļa stacijā.
To, ka pilsētas dzīve nav domāta viņam, Olte saprata jau pirms daudziem gadiem. Ērgļos labi jūtas arī Māra sieva Inese, viņu trīs dēli un gadu vecā meita. Uz Rīgu divas vai trīs reizes nedēļā Olte tagad dodas tikai peļņā – filmēties TV projektos, kārtot darīšanas, bet ikdienu aizvada, rosoties remontdarbos pērn iegādātajā Ērgļu dzelzceļa stacijā.
Izlemj beigt runāt un sāk darīt
Dienā, kad žurnāls "Kas Jauns" apciemojis Olti Ērgļos, viņa stacijā noris talka – vietējie jaunieši rok, stumj ķerras, stiepj koka gabalus. Viņi pēc mācībām skolā te sanākuši pēc pašu vēlēšanās.
Kaut arī drēgnajā pēcpusdienā jādara ne visai patīkami darbi, jaunieši zina – kad viss būs paveikts, visi kopā dzers siltu tēju, sildīsies pie kamīna un nākotnē uz staciju varēs nākt gan apmeklēt pasākumus, gan klausīties interesantas lekcijas. Māris kādreizējo Ērgļu staciju izlēmis padarīt par neformālu vietējo kultūras un tūrisma centru, kurā laipni lūgti būs gan ērglēnieši, gan ciemiņi.
“Sapratu, ka mēs Latvijā daudz pļāpājam, ka vajag attīstīt tūrismu, bet reālais darbs diez ko raiti nenotiek. Sapratu, ka pietiek tikai stāstīt par to, kā vajadzētu būt – ir laiks darīt. Izlēmu, ka darītājs būšu es pats. Un tā radās šis projekts, ko lēnām, iztiekot bez banku saistībām, pats velku,” stāsta Māris.
Par 6000 eiro
Kāpēc tieši Ērgļu stacija? “Viss sākās ar to, ka negribēju ļaut šai vietai iet zudībā. Te ir daudz vēstures atmiņu. Ne tikai man, arī daudziem citiem vietējiem un apkārtnes iedzīvotājiem. Savulaik no šā perona visi Ērgļi braukāja uz Rīgu pakaļ augstākajai izglītībai,” atgādina Olte.
Ideja atnākusi aptuveni pirms trim gadiem, redzot, ka 1937. gadā celtā ēka iet postā. Dzelzceļa satiksme te likvidēta 2007. gadā, sliedes demontētas, un stacija bija atstāta novārtā. Caur pamatiem nāca iekšā mitrums, jo ēka gadiem bija nekurināta, samirkusi.
“Sāka logi lidot ārā, durvis virinājās. Šeit dzērāji sēdēja, čurāja, kakāja, situācija bija visslikti.lv,” atminas Olte, kurš ar Latvijas dzelzceļu sāka sarunas, piedalījās izsolē kā vienīgais kandidāts un par stacijas īpašnieku kļuva, izdodot 6000 eiro.
Nopircis arī vagonu
Aptuveni gada laikā Olte jau paguvis veikt ievērojamus darbus. “Pagājušajā ziemā sākām ar notekām un skursteņiem, tad iekšpusē izsitām visu, ko var izsist, pēc tam ielikām siltās grīdas, sataisījām sienas, griestus, un tagad jau lieta nonākusi līdz ārējai apdarei. Dabūjām Eiropas līdzekļus, lai tālāk attīstītu ēku, kas ir restaurēta un kam šobrīd taisām mēbeles,” priecājas Māris.
Formāli nosaukums ir Nevalstisko organizāciju satikšanās vieta, bet reāli būšot neoficiāls tūrisma informācijas centrs. “Galvenajā ēkā būs sapulcēšanās, sapulču un skolu vieta, kur mēģināšu arī atmiņu par kādreizējo dzelzceļu saglabāt. Man ir padomā kādi trīs vagoni. Vienu jau esmu nopircis, tas jārestaurē, jāatved... Varbūt kāds gribēs arī palikt te pa nakti, pamēģināt, kā tas ir,” iecerējis Olte.
Pirms dažām nedēļām viņš stacijā atklāja Dabas pētnieku un makšķernieku skolu. Uz pirmo nodarbību atnāca četri pieaugušie un četri bērni. “Manuprāt, sākumam labi,” vērtē makšķerēšanas entuziasts.
Zasulauka depo Oltem uztaisīta dzelzceļa svilpe. “Man ir doma, ka ar to kādu stundu pirms pasākumiem nosūtīšu signālu pa visiem Ērgļiem,” ieplānojis jaunais stacijas priekšnieks.
Maizei pietiek, švakāk ar sviestu
Olte pauž pateicību ģimenei un tuviniekiem par sapratni un atbalstu, jo visi brīvie līdzekļi tiekot ieguldīti stacijā. „Bērniem maizītei pietiek, bet sviestiņam – tā pašvakāk. Skat, pat mūsu sunītis tāds kārns,” smej Māris, secinot: “Faktiski mūsu ģimenē tā situācija saucas Velciet tēti!.”
Olte neslēpj, ka patlaban savu rīcību salīdzina ar naudas līmēšanu uz sienām. “Tagad mums paveicās vai nepaveicās, bet dzimtas mežu, aptuveni hektāru, nogāza vētra. No turienes kaut kas nāk. Man dikti patīk Viļa Krištopana teiciens: ja tev vajag vairāk naudas, vienkārši vajag mēģināt nopelnīt vairāk naudas.”
Emocijas raisa senas lietas
Stacijas iekštelpās aizvien ir jūtama pagātnes elpa. Uzgaidāmās telpas pusē Māris ir nosiltinājis grīdu un uzlicis atpakaļ vecās flīzes. “Priekšnams ir no tiem laikiem, arī kases lodziņš. Manī emocijas izraisa senas lietas, piemēram, vecie stikliņi, kas logos. Tos dabūju no senām, pirmskara Latvijas laika verandām. Te lielākoties viss no apkaimes nācis.”
Nodauzot visu apmetumu, atklājās, ka ķieģeļi ir ar pirkstu nospiedumiem. Tas nozīmē, ka senos laikos ērglēnieši ķieģeļus ir žāvējuši, cilājot ar rokām. “Kā varu uzlikt apmetumu virsū veco ērglēniešu pirkstu nospiedumiem? Nekā,” smaidot noplāta rokas Olte.
Daudz redzējušais stacijas sols
Par vecā stacijas sola atgriešanos savā vietā Olte ir ļoti pateicīgs žurnālam "Kas Jauns": “Biju jau staciju iegādājies, bet te vēl viss bija kā postaža, un šo solu kāds bija aizstiepis. Izlasot Kas Jauns rakstu, ka esmu nopircis staciju, aiznesēji pieteicās. Džeki sakaunējās, sazinājās ar mani feisbukā un solu atveda.”
Puiši bija galdnieki un solu glīti restaurējuši, saglabājot arī ieskrāpētos uzrakstus. “Gandrīz visi vietējie, kas atnāk, jautā: „Kur ir soliņš?” Atnāk Ilzīte un meklē, kur kādreiz ieskrāpējusi savu vārdu. Te jau arī iebraucējiem bija saldie prieki. Pēc balles, kas beidzās vienos, divos... līdz četriem ir jāpatusē kaut kur. Protams, ka stacijā. Šis sols droši vien daudz ir redzējis...” smaida Māris.
Stacijā ir arī uzcelta koka lete, veidota no lāgām, kas reiz balstīja grīdu Ērgļu vidusskolā. “Kad tur taisīja remontu un meta visu pa logu ārā, palūdzu, vai varu šos materiālus savākt. Tagad sanāk, ka man ir lete, uz kuras ir dejojuši visi Ērgļi! Tajā vidusskolā ir gājuši mani vecāki, pats esmu gājis, un mani puikas iet. Trijās paaudzēs visa mana dzimta ir pa šiem dēļiem staigājusi. Man šie stāsti šķiet svarīgi,” teic Olte.
