Ekskluzīvi: Latvijas mediķi par redzēto Ukrainas kara hospitāļos

Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis un Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Renārs Putniņš tikko atgriezušies no karadarbības pārņemtās Ukrainas, kur tikās ar Ukrainas veselības ministru Olehu Musiju un apmeklēja slimnīcas, kurās ārstējas karā ievainotie Ukrainas armijas karavīri un civiliedzīvotāji. Viņi ar ukraiņiem sprieda, kādu palīdzību karadarbībā cietušajiem varētu sniegt Latvija. Viņi dalās stāstījumā par Kijevā un Dņipropetrovskā (Dņepropetrovskā) piedzīvoto.

Apinis un Putniņš Ukrainas galvaspilsētā ieradās pirmdien, 25. augustā, un uzstājās arī Kijevas neatkarīgās televīzijas tiešraidē:

„Krievijas armija iebraukusi Ukrainā. Esam Kijevas neatkarīgās televīzijas tiešraidē, taču mūsu sarunu divreiz pārtrauc Ukrainas bruņoto spēku preses brīfingi. Televīzijas diktore smaida, mierīgi apstāsta situāciju un turpina mūs iztaujāt par Latvijas un Ukrainas sadarbību veselības jomā.

Mūsu vizīte Ukrainā sākas pie brīnišķīgās Latvijas vēstnieces Ukrainā Argitas Daudzes, no turienes dodamies pie Ukrainas veselības ministra Oleha Musija. Olehs ir bez žaketes, smaidīgs un enerģisks, pats lej tēju un stāsta. Viņš ir anesteziologs, ilggadējs Ukrainas Ārstu biedrības prezidents, kurš vadīja Maidana medicīnas dienestu. Jaunajā valdībā viņš ir vienīgais ministrs, kas ir pilnīgi bezpartejisks, brīvs no politiskas ietekmes. Toties partijas viņam salikušas katra pa vietniekam – pirmais vietnieks atbildīgs par valsts iepirkumiem, otrais par korupcijas novēršanu, viens apkaro otru.

Šķiet, lielākās problēmas karš Ukrainas austrumos rada ekonomikai – valsts resursi izsīkst un neviens nezina, kā Ukraina pārziemos bez energoresursiem un ierobežotu kurināmā daudzumu. Ministrs atzīst, ka vislielākās grūtības būs slimnīcu apkurē.

Lieta, ko ministrs nepasaka skaļi, bet ko var precīzi noprast – pašdarbība humānajā palīdzībā viņam rada tikai problēmas. Ministrs to skaļi nepasaka, bet arī Latvijas humānā palīdzība ar pārsienamajiem materiāliem no mūsu materiālajām rezervēm – septiņdesmito gadu PSRS pārsienamais materiāls Ukrainai bijis vajadzīgs kā zaķim stopsignāls. Kara apstākļos ir vienkārša loģika – vajadzīgas mēneša rezerves narkotiskajiem pretsāpju līdzekļiem, infūzu šķidrumiem, antibakteriāliem līdzekļiem, elpināšanas iekārtām un ārējās fiksācijas materiāliem. Patiesībā tas pats attiecas arī uz Latviju – šāda rezerve ir vajadzīga arī Latvijai iespējamas katastrofas gadījumam, pie tam moderna. Protams mierīgās Latvijas un karojošās Ukrainas mēneša rezerve ir atšķirīgi lielumi.

Ko Latvijas medicīna var palīdzēt Ukrainai? Kā prezidējošā valsts 2015. gadā sasaukt Eiropas konferenci par vienotu veselības aprūpes sistēmu, kurā piesaistīt Ukrainas, Moldovas, Gruzijas, Baltkrievijas medicīnisko domu. Palīdzēt Ukrainai nonākt Eiropas medicīnas līmenī nevis ar Latvijas materiālo rezervju humpalām, bet visas Eiropas iesaistīšanu Ukrainas traģēdijas seku likvidēšanā.

Un traģēdija ir. Esam atbraukuši uz Galveno militāro hospitāli Kijevas centrā. Skatam ievainotos no Doņeckas karadarbības zonas. Jauni puiši amputētām kājām. Virsnieki, kuru šautās brūces pārvērtušās osteomielītā. Puisi, kam lode iesprūdusi pieres dobumā. Ir diezgan dīvaini iet palātā ar pieciem sešiem pacientiem, kas visi no kara, katrs ar savu dzīves stāstu, tagad piesieti gultai. Politraumas, kas vairumā gadījumu sastruto.

Rīt mūs gaida Dņipropetrovska – pilsēta, kuras slimnīcas uzņem lielāko daļu Donbasa karā ievainoto.”

„Mēs melojam paši sev, lietojot terminus „terorisms”, „separātisms”. Tur notiek karš!”

Otrdien, Latvijas mediķu delegācija jau viesojās Dņipropetrovskā:

„Dņipropetrovska dzīvo savu dzīvi. Kaut Krievijas televīzija stāsta, ka Dņipropetrovska ir kara izpostīta, ka šeit tiek apspiesti krievi, ka šeit plosās vismaz benderieši, ja ne fašisti, pilsēta atstāj mierīgas, tīras, labiekārtotas vietas iespaidu.

Vakarā pilsētā daudz jauniešu, mūzika. Satraukuma neredz. Ļaudis saka, ka gubernators esot viņus pasargājis no kara. Gubernators ir viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem – Igors Kolomeiskis – pēc „Forbes” datiem trīs ar pusi miljardus „vērtais” baņķieris, futbola klubu īpašnieks, raktuvju, metālpārstrādes kombinātu un lielu rūpnīcu līdzīpašnieks, pasaules ietekmīgāko ebreju organizāciju valdes loceklis.

Dņipropetrovska uzņem lielāko daļu no Doņeckā ievainotajiem ukraiņu kareivjiem. Rīta pusē dzirdam sirēnas – aiztrauc vismaz piecu neatliekamās palīdzības mašīnu kolonna. No Doņeckas 240 kilometri, no frontes līnijas – 160 – 200 kilometri. Pa vidu, protams, ir neatliekamās palīdzības hospitāļi, bet smagākos gadījumus ved šurp.

Pilsētā esot daudz bēgļu. Mums stāsta, ka Doņeckā separātisti bērnudārzā iekārtojuši artilērijas daļas, lai Ukrainas armija nevarētu tik vienkārši mēģināt Doņecku ieņemt.

Un vēl kāda iezīme – Ukrainā notiek karš. Mēs melojam paši sev, lietojot terminus „terorisms”, „separātisms”. Šeit notiek visīstākais karš.

Karš ir konsolodējis Ukrainu. 80% ukraiņu kļuvuši par savas valsts patriotiem. Dņipropetrovska ir krieviski runājoša pilsēta (šejienes ukraiņu valodu var saprast krieviski runājošs latvietis). Neticama ir pašreizējā konsolidēšanās ap valsts atribūtiku. Plīvo ukraiņu karogi. Sētas, tiltus krāso dzeltenā un gaišzilā krāsā. Vāc ziedojumus, lai palīdzētu bēgļiem. Stāsta, ka šeit Georga lentītes pielikšana pie krūts nozīmētu norauties pa seju. Nav vairs „krieviski runājošo” un „ukrainiski runājošo”, ir ukraiņi, kas mīl un ciena savu valsti.

Pie cietušajiem blīvā straumē iet brīvprātīgie ne tikai palīdzēt kopšanā, bet arī runāties, morāli atbalstīt, izvest ārā, slimnīcās tiek rīkoti koncerti un mākslinieki lasa dzeju.”

„Ievests apdedzis pacients, no kura birst patronas un granātas”

„Gandrīz visus smagākos Austrumukrainas karā ievainotos uzņem Harkovas vai Dņipropetrovskas reģionālās slimnīcas. Pilsētās ir saglabājušies kara hospitāļi, taču liela nozīme šīm iestādēm nav. Dņipropetrovskas kara hospitālis atrodas pašā pilsētas centrā, tieši aiz apgabala radas (lokālā parlamenta) ēkas. Janukoviča (iepriekšējā Ukrainas prezidenta) laikā hospitālis samazināts no 400 uz 100 gultām, bet ēkas un zeme par sviestmaizes cenu pārdota kādam oligarham, kas to tālāk pārdevis vienai Krievijas un vienai Kazahstānas bankai. Hospitālī miera laikos ārstējušies karavīri ar gripu, pneimoniju vai kādu traumu, neviens nav rūpējies par remontu, iekārtām vai gatavību medicīniskām problēmām. Karš piezagās nemanot, un hospitālis tiešām atgādina miskasti. Mierinājums kara mediķiem, ka visa Ukrainas armija Janukoviča laikā esot līdzīgi izpārdota (izzagta) – mašīnas sarūsējušas, bez akumulatoriem. Tanki bez stobriem. Raķetes, kas nelido.

Dņipropetrovskas Mečņikova vārdā nosauktā apgabala slimnīca ir pārsteidzoša. Iepriekšējam Veselības pārvaldes priekšniekam bijusi nelāga nojauta, un viņš pie slimnīcas uzbūvējos ļoti plašu neatliekamās palīdzības nodaļu – ievērojami lielāku un ērtāku par mūsu Austrumu klīniskās slimnīcas neatliekamās palīdzības (uzņemšanas) nodaļu. Jau bijušas situācijas, kad vienlaikus ievesti trīsdesmit smagi pacienti, slimnīcas kolektīvs jau iemācījies ar šādām problēmām tikt galā.

Ievests apdedzis pacients, no kura birst patronas un granātas. Turpat neatliekamās palīdzības nodaļā guļ savs ducis ievainotu vīru, galvenokārt ar šautām brūcēm kājās un plašiem apdegumiem. Kāds virsnieks, kam lode iešauta kaklā, bet izgājusi cauri starp barības vadu un elpvadu, neievainojot lielos asinsvadus, taču izejas vārtos pārlaužot apakšžokli. Daži vieglāk ievainoti, nu jau kārtīgi apārstēti zaldāti bruņoti un guļ atsevišķās telpās tieši pie ieejas – viņu uzdevums būtu sargāt slimnīcu no provokācijām.

Pagājušajā nedēļā ievesta sašauta grūtniece, kurai bērnu izdevies saglabāt. Apmēram trešā daļa ievainoto ir civiliedzīvotāji. Daudz lielāka ir civilo pacientu plūsma no Doņeckas apgabala. Dņipropetrovskā jau šobrīd nonākuši 78 Doņeckas pacienti, kuriem ikdienā nepieciešama hemodialīze, līdz ar to Mečņikova klīnikas hemodialīzes centrs spiests strādāt dienu un nakti. Vakar ieradies autobuss ar šādiem slimniekiem, kam Doņeckā dialīze nav veikta jau gandrīz nedēļu – visi ļoti smagā stāvoklī.

Spriežot pēc bēgļu plūsmas, kas sasniedz Dņipropetrovskas slimnīcas, milzīga problēma karojošajā Doņeckā ir insulīns. Katru dienu ierodas jauni cukura diabēta slimnieki no karojošā reģiona, un tagad pašai Dņipropetrovskai kļūst grūti visus apgādāt.

Pilnīgi mainījusies iedzīvotāju attieksme. Slimnīcās ikdienas ierodas simtiem cilvēku, kas nes pārtiku, siltas drēbes, higiēnas un kosmētikas līdzekļus. Pilsētas 4. slimnīcas galvenais ārsts stāsta, ka vidēji divus mikroautobusus pārtikas atved kā ziedojumus, pie kam pat nesaka, kas ziedojis. Pārtikas slimnīcai pietiekot vismaz 10 dienas uz priekšu. Pārtikas ziedojumu apjoms – sākot no kilograma griķu līdz autokravai ar arbūziem.

Pusdienas laikā pienāk nelāgas ziņas. Separātisti saņēmuši humānajā palīdzībā ieročus un uzbrūk. Helikopteri nelido, slimniekus no frontes tuvumā teltīs izvietotā hospitāļa ved mašīnās.”

Otrdien vakarā Putniņš devās atpakaļ uz Rīgu, bet Apinis paliek Ukrainā, cerot nonakt tuvāk frontes līnijai, lai pats savām acīm pārliecinātos par situāciju. Viņš par to savā mājaslapā raksta:

„Manas cerības oficiāli nokļūt līdz frontes līnijai sarūk ar katru brīdi. Mana dzīves pieredze liecina, ka avantūristus jebkurai rīcībai par naudu var atrast jebkurā pasaules malā, bet, šķiet, esmu rūpīgi uzmanīts.

Savukārt militārie mediķi sola ar „varbūt” un „saskaņosim”. Vistālāk frontes virzienā esmu bijis uz rajona slimnīcu kaut kur pa vidu starp fronti un Dņipropetrovsku. Slimnīca kā senos laikos Madonas vai Gulbenes rajona slimnīca, tikai nekādas renovācijas – tie paši divstāvīgie ķieģeļu nami, otrajā stāvā operāciju zāle, pirmajā - ķirurģija, slimniekus nes ar rokām. Tiesa, operāciju nav, nav arī ievainoto, ir stāsti. Salīdzinot ar Mečņikova klīniku, Dņipropetrovskā arī stāsti ir mazāk emocionāli un nav uzskatāmo piemēru. Tiesa, šeit ir atvesti vairāki ievainoti bērni.

Visas slimnīcas raksturo pacienti, kuriem ir amputētas kājas. Šādi puiši sastopami slimnīcu gaiteņos un pagalmos. Principā jau viņi izārstējušies, slimnīcās vai hospitāļos viņiem nebūtu jābūt, bet Ukrainā īstas rehabilitācijas nav, pie kam šobrīd palīglīdzekļu rūpniecība aizķērusies pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, bet dārgās vācu protēzes nav pa spēkam ne pacientiem, ne ekonomiski novārdzinātajai Ukrainas valstij.

Neatliekamās palīdzības dienests ir centralizēts, jauna ēka pilsētas centrā. Dņipropetrovskas apgabalā dzīvo 3,5 miljoni iedzīvotāju, arī kvadratūra ļauj mums salīdzināties ar Latvijas neatliekamās palīdzības dienestu. Visu elektroniku, kas ļauj pilnībā vērot katru neatliekamās palīdzības mašīnu, kas ļauj dispečeriem momentā sazināties, kas ļauj izsaukt papildspēkus un tā tālāk, izgatavojusi rūpnīca tepat Dņipropetrovskā par aptuveni 600 000 dolāriem. Šajā summā arī visi dispečeru televizori, platjoslas internets, viedtālruņi un stacionārie telefoni. Kāpēc stacionārie? Doņeckas piemērs rāda, ka viedtālruņus karojošās puses atslēdz pie pirmās izdevības. Kabeli vēl neesot pārcirtuši. Vietējie rūpnieki metušies palīdzēt medicīnai.

Izskatās, ka Dņipropetrovska ir iekārojama. Šeit ir raķešu rūpniecība, kas gādājusi elektroniku un „smadzenes” visām Neatkarīgo Valstu Savienības sistēmā strādājušajām raķetēm. Tiesa, šobrīd šī rūpnīca sākusi izlaist traktorus pēc vienas pazīmes – tie ir lētāki un darbībā labāki par traktoriem „Belarus”. Pilsētas uzdevums – nodrošināt darba vietas.

Īsti nevaru saprast, bet šķiet, ka lielākā daļa no rūpnīcām ir nonākušas vietējo un citu oligarhu rokās, taču kaut kāda pakļautība vietējai varai palikusi. Gluži tāpat kā ar iepriekšaprakstīto hospitāli – it kā privatizēts, bet valsts vara šeit joprojām rīkojas.

Par vakardienas sarunām Minskā, kur Porošenko ticies ar Putinu, saņemu pretrunīgu informāciju. Šķiet informācijas karš pārņēmis visus. Lielākā daļa uzskata, ka nekādi reāli rezultāti Minskas sarunām nebūšot, jo šorīt Doņeckas tuvumā separātisti atkal pārgājuši uzbrukumā.”

„Vislielākā problēma ir cietušā izvešana no apšaudes zonas”

Par saviem novērojumiem pirms aizbraukšanas no Dņipropetrovskas Apinis raksta:

„Esmu atmetis cerības tikt uz fronti un redzēt – kā Ukrainas armijas karavīri veic primāro palīdzību ievainotajiem, kā notiek evakuācija. Mans sarunu biedrs ir jauns ķirurgs, kurš lūdz nekur viņa vārdu nepublicēt. Nepilnus trīsdesmit gadus vecs, strādājis par ķirurgu lielā Dņipropetrovskas klīnikā, ticis iesaukts Ukrainas bruņotajos spēkos un nosūtīts uz fronti. Uz frontes līniju sūtīts gandrīz katru otro dienu un šīs dienas pavadījis pārsiešanas autobusā. Dienā skatījis, šuvis, drenējis, imobilizējis līdz 32 sašautiem vai sadragātiem pacientiem. Lielākā problēma, ka neesot saprotama pati frontes līnija, visbiežāk zaldāti tiek sašauti, ievainoti vai nogalināti tad, kad ir atpūtā – barakās vai teltīs. Iespējams, darbojas nodevēji, iespējams, ļoti precīzas novērošanas sistēmas.

Kaut skaidrs, ka mans sarunu biedrs ir stingri instruēts – ko drīkst un ko nedrīkst stāstīt svešiniekam, instruktāža par medicīnu nav bijusi, tādēļ par tiešiem medicīnas jautājumiem mūsu saruna drīz kļūst atklātāka un drošāka. Ukrainas pusē karo Ukrainas armija, kas nozīmē obligātā dienesta jauniesauktie, visdrīzāk – lielgabalu gaļa, kā arī brīvprātīgo bataljoni, kas visi ir iepriekš dienējuši vīri, taču neticami slikti apgādāti. Brīvprātīgo bataljoni ir labāk organizējami, daudz cilvēku ar augstāko izglītību, daudz studentu. Visiem tiek izdalītas grāmatiņas ar pirmās palīdzības algoritmiem (jāteic, glītas un saprotamas), bet brīvprātīgie labprāt mācās sniegt palīdzību sev un citiem. Līdz ar to brīvprātīgos var iemācīt iešpricēt pretsāpju līdzekļus uzreiz. Toties pašas aptieciņas vairāk atgādina šoferu aptieciņas – vecais sarkanais žņaugs (stāvējis daudzus gadus noliktavā, tādēļ viegli plīst) un marles saite, jods vai briljantzaļais (ko draugs uzgāž apdegušam draugam), visai mistiski acu pilieni.

Vislielākā problēma ir cietušā izvešana no apšaudes zonas – sākumā izvilkšana, tad evakuācija ar pieejamo transportu – parasti bruņutransportieri vai „Kamaz” automobili, kas, kratoties padara cietušā dzīvi par mocībām. Šādā veidā cietušais nonāk līdz iepriekš aprakstītajam pārsiešanas autobusam, kur viņam palīdz profesionāls ārsts vai tiek vests uz tuvējo rajona slimnīcu, taču tur ārsta var arī nebūt.

Visprofesionālākā iestāde frontes tuvumā ir teltīs izvietots ķirurģijas hospitālis, kur cietušais tiešām saņem reālu operatīvu palīdzību. No turienes tālāk tiek transportēts uz Harkivu vai Dņipropetrovsku – biežāk ar helikopteri, retāk - neatliekamās palīdzības automobili. Smagākie pacienti nonāk civilās slimnīcās, vieglākie – kara hospitāļos. Dņipropetrovskas hospitālis ir parodija, tas nudien būtu jāslēdz. Protams, gan armijas, gan civilie ārsti to saprot un cietušos uz hospitāli nesūta. Šķirošana notiek Dņipropetrovskas lidlaukā. Lēmumu pieņem tūlīt pie pacienta izkraušanas no helikoptera, to dara pieredzējis kara ārsts – pulkvedis, plaušu ķirurģijas nodaļas vadītājs no Odesas. Vienpersoniski.

Mani paēdina Dņipropetrovskas perinatālā centra galvenā ārste Ludmila Ivanovna Padalko. Tā barots, kā Dņipropetrovskā neesmu sen. Katrā ēdienreizē man mēģina iemānīt gardas uzkodas, bagātīgu zupu, kārtīgu gaļas ēdienu, saldo, kafiju. Uzsvars ir uz uzkodām, kuros netrūkst līdaku ikri, tītenīši un Latvijas siļķes. Veikalos ieiet neiznāca, bet man stāsta, ka Latvijas ēdmaņas tur esot gana, ka tā esot ļoti iecienīta, īpaši zivis.”

Pēc atgriešanās no Ukrainas Apinis un Putniņš 28. augustā stāsta, kā Latvija var palīdzēt Ukrainai:

„Šonakt (naktī uz ceturtdienu) separātistu kaujnieki pirmo reizi iegājuši Dņipropetrovskas apgabalā un ieņēmuši Novoazovskas pilsētu. Karadarbībā iesaistās vairāk un vairāk tanku, bruņutransportieru, lidmašīnu, helikopteru un „Grad” iekārtu. Eiropas likteni šodien izšķir Ukraina - vai tai izdosies saglabāt savu teritoriālo integritāti.

Karš Ukrainā nenozīmē tikai militāras un politiskas aktualitātes. Tikpat nozīmīga ir veselības aprūpe un sociālā palīdzība. Mums bija iespējams izvērtēt Dņipropetrovskas apgabala situāciju, kad blakusesošajā Doņeckas apgabalā notiek karš. Godīgi jāatzīst - ceru, ka Latvijai šādu situāciju nekad nenāksies pieredzēt. Šis karš radījis daudz atziņu, kas būtu svarīgas arī Latvijai.

1. Liela, praktiski nekontrolēta bēgļu plūsma, kurā galvenokārt sievietes un bērni. Tā kā kara teritorijās sākas humānā katastrofa (nav enerģētikas, uztura, medikamentu), tā vispirms ietekmē hroniskos slimniekus. No Doņeckas uz Dņipropetrovsku mēģina glābties visi cukura diabēta, sirds mazspējas, dializējami nieru mazspējas pacienti. Dņipropetrovskas apgabalā šo grupu slimnieki divkāršojas, kas prasa milzīgus dialīzes, slimnīcu gultu, insulīna, citu medikamentu papildus resursus. Slimnieki nonāk novēloti - kad insulīnu vai dialīzi nav saņēmuši vairākas dienas, ir kritiskā stāvoklī. No kauju zonām specializēto slimnīcu pārstāvji izved pacientus, piemēram, visu bērnu psihoneiroloģisko klīniku. Bērni tiek vesti autobusos, dokumentācija minimāla, iespējas sazināties ar vecākiem - nekādas. Viņiem visiem nepieciešama ārstēšana, kas ir daudz nopietnāka nekā iepriekš, jo papildus nācis laiks bez terapijas un pārbrauciena stress. Atziņa Latvijai: ja karš Ukrainā ies plašumā, bēgļu straumes plūdīs ārpus Ukrainas. Ukrainas iedzīvotāji vēlas bēgt uz Baltiju, kur viņus saprot krievu valodā. Iespējams ļoti nopietns medicīnas sistēmas pārbaudījums.

2. Kritušo un ievainoto attiecība Ukrainas aizstāvju vidū ir 1:3,8. Vidēji katru dienu 20 kritušo un 80 ievainoto. Šī attiecība liek domāt, ka separātistu mērķis ir ievainot maksimāli daudz Ukrainas karavīru, radot sociālu spriedzi, medicīnas un rehabilitācijas resursu izsīkšanu, radot maksimāli daudz cilvēku ar speciālām vajadzībām. Atziņa Latvijai: nāksies atbalstīt Ukrainu, uzņemot vēl 10 smagi ievainotu karavīru rehabilitācijas periodā.

3. Karavīri un brīvprātīgie karā tiek sūtīti neapmācīti, nav pirmās palīdzības materiālu, nav pirmās palīdzības apguves sistēmas. Lielākā daļa cīņu vietās apgādātas ar automašīnu „aptieciņām”, kas nekādi nerisina kara ievainojumu problēmas. Atziņa Latvijai: nekavējoties neatliekamai palīdzībai kara apstākļos jāapmāca visi Latvijas bruņoto spēku karavīri, visi zemessargi. Jāizstrādā un pietiekamā apjomā jānokomplektē pirmās palīdzības komplekti bruņoto spēku karavīriem un zemessargiem.

4. Ievainotos, cietušos un slimniekus no karadarbības zonas nogādā galvenokārt reģionālās slimnīcās. Medikamentu, aparatūras, instrumentu, pārsienamo materiālu rezerves slimnīcās izsīkst pirmajās karadarbības dienās. Visvairāk trūkst modernu fiksācijas aparātu, infūzijas šķīdumu, analgētikas, antibakteriālo līdzekļu, kā arī medikamentu hronisku pacientu ārstēšanai. Lielu slogu slimnīcām rada bēgļi ar hroniskām slimībām, kā arī bēgļi ar psihosomātiskām, psihiatriskām problēmām. Atziņa Latvijai: nekavējoties jārada viena mēneša rezerve analgētikām, infūziem, antibiotikām, pārsienamajam materiālam, citiem medikamentiem klīniskajās universitātes slimnīcās, Traumatoloģijas slimnīcās, kā arī reģionālajās slimnīcās.

5. Ievainojumos prevalē politrauma un apdegums. Katru dienu reģionālajā slimnīcā nonāk 20- 30 ļoti smagu pacientu. Dņipropetrovskas kolēģi uzkrāj fantastisku pieredzi politraumu ārstēšanā. Atziņa Latvijai: jāsūta jauni kolēģi uz Dņipropetrovsku palīdzēt ārstiem un vienlaikus mācīties, apgūt pieredzi.

6. Vissarežģītākais posms ar vislielākajiem zaudējumiem ir ievainoto un cietušo evakuācija no karadarbības zonas. Atziņa Latvijai: uz karadarbības zonu Ukrainā būtu mērķtiecīgi doties novērotājiem - ekspertiem, kas pieredzi var atvest uz Latviju.

Eiropa ir līdzatbildīga par Ukrainas situāciju. Latvijai būtu aktīvāk jārosina Eiropas aktivitātes politiski, militāri un medicīniski atbalstīt Ukrainu.”