Sešas NATO dalībvalstis riskē nonākt Trampa krustugunīs aizsardzības jautājumā

NATO līderi nākamajā mēnesī dosies uz Ankaru, kur uzmanības centrā būs jautājums par dalībvalstu ieguldījumiem aizsardzībā. Kamēr NATO dalībvalstis vienojušās līdz 2035. gadam aizsardzībai novirzīt 5% no IKP, vairākām sabiedrotajām valstīm plaisa starp politiskajiem solījumiem un faktisko finansējumu joprojām ir ievērojama.

Alianses ģenerālsekretārs Marks Rute ceturtdien aizsardzības ministru sanāksmē iesniedza klasificētu ziņojumu par dalībvalstu progresu jaunā izdevumu mērķa sasniegšanā, norāda trīs NATO diplomāti. Šis izvērtējums īpaši izgaismos tās valstis, kuras joprojām būtiski atpaliek no ASV prezidenta Donalda Trampa virzītā kritērija.

Novērtējums tapis laikā, kad alianse atrodas jūtīgā posmā. Eiropas valdības cenšas apliecināt, ka uzņemas lielāku atbildību par savu drošību, kamēr Vašingtona pakāpeniski samazina tai piešķirtos militāros resursus.

Starp valstīm, kuras tiek uzskatītas par visievainojamākajām iespējamai politiskai reakcijai, ir Spānija, kas, lai arī palielinājusi aizsardzības izdevumus līdz aptuveni 2% no IKP, joprojām atteikusies pilnībā pielāgoties NATO noteiktajam 5% mērķim, uzsverot, ka arī ar zemākiem ieguldījumiem iespējams nodrošināt nepieciešamās aizsardzības spējas.

Lielbritānija ir apņēmusies pakāpeniski palielināt aizsardzības finansējumu, taču tā aizsardzībai atvēl aptuveni 2,6% no IKP, un valstij ilgtermiņa budžeta plāns līdz 3,5% vai 5% līmenim joprojām nav izstrādāts, kas rada jautājumus par tās turpmāko virzību.

Ungārija saskaras ar ekonomiskiem ierobežojumiem, un pastāv risks, ka aizsardzībai atvēlētie izdevumi var noslīdēt zem 2% no IKP, kas vēl vairāk attālinātu valsti no NATO jaunajiem mērķiem. Fiskālās prioritātes turpina ietekmēt arī iekšpolitiskā situācija valstī.

Čehija formāli sākusi pietuvoties 2% līmenim, taču daļa izdevumu tiek sasniegta, iekļaujot budžetā infrastruktūras projektus, kas ne vienmēr pilnībā atbilst NATO klasifikācijai, radot diskusijas par faktisko ieguldījumu apjomu aizsardzībā.

Slovēnija tiek kritizēta par metodoloģiju aizsardzības izdevumu aprēķinā, jo pēc NATO vērtējuma reālais līmenis, ko tā atvēl aizsardzībai varētu būt būtiski zemāks nekā oficiāli deklarētie 2%, kas palielina spriedzi starp Ļubļanu un alianses vadību.

Itālija, lai arī saglabā salīdzinoši augstāku aizsardzības finansējumu – ap 2,8% no IKP, daļu no tā novirzot iekšējai drošībai, joprojām saskaras ar politisku spiedienu un sabiedrības pretestību straujākam militāro tēriņu kāpumam.

Sagaidāms, ka NATO vadība pirms samita pastiprinās spiedienu uz šīm valstīm, lai nodrošinātu skaidru un ticamu ceļvedi aizsardzības izdevumu palielināšanai, vienlaikus cenšoties izvairīties no jauna transatlantiskā konflikta ar ASV prezidentu Donaldu Trampu.