Ārā no Maskavas ēnas: kāpēc Armēnijai ir vajadzīga jauna konstitūcija

Pašinjans saglabāja varu, taču neieguva pietiekamu mandātu, lai grozītu konstitūciju.

Grozījumi konstitūcijā ir izšķiroša politiska sastāvdaļa, lai panāktu galīgu miera izlīgumu un attiecību attīstību starp Baku un Erevānu. Problēma slēpjas tajā, ka pašreizējās konstitūcijas preambulā ir atsauce uz “Neatkarības deklarāciju”, kuras mērķis bija Armēnijas PSR un Kalnu Karabahas apvienošana. Tas ir tieši tas pats Karabahas reģions, ko no 20. gadsimta 90. gadu sākuma līdz 2023. gadam ANO Drošības padome nepārprotami atzina par okupētu Azerbaidžānas teritoriju.

Citiem vārdiem sakot, atsaucoties uz pašreizējās konstitūcijas preambulu, revanšisti Armēnijas politiskajās aprindās varētu viegli izraisīt jaunu reģionālā konflikta uzliesmojumu. Tādējādi viņi savos propagandas medijos varētu izplatīt tēzi, ka Armēnijas likumi šim nodrošina kādu leģitīmu pamatu.

Tomēr revanšistu grupa, ko atklāti atbalstīja Krievija, vēlēšanās cieta sakāvi. Uzņēmējam ar Krievijas pilsonību Samvelam Karapetjanam un bijušajam Armēnijas prezidentam Robertam Kočarjanam ir liegta iespēja atjaunot attiecības ar Putinu, sākt valsts militarizāciju un atklāti gatavoties jaunam karam. Taču viņi var traucēt un traucēs Pašinjanam īstenot konstitucionālās reformas – jo galvenā ieguvēja no nestabilitātes Kaukāzā ir Krievija. Miera līgums starp Azerbaidžānu un Armēniju ir izdevīgs reģiona valstīm, Turcijai un Eiropai, kā arī Amerikas Savienotajām Valstīm. Tomēr Kremlis, kas trīsdesmit gadus bija šī reģiona ģeopolitiskais arbitrs, zaudēs pēdējās savas ietekmes paliekas. “Gadu desmitiem Krievija uzturēja konfliktu iesaldētā stāvoklī, izmantojot savu militāro klātbūtni un starpnieka lomu, lai izdarītu spiedienu gan uz Armēniju, gan uz Azerbaidžānu,” 2025. gada augustā uzsvēra Financial Times.

Tieši tāpēc Putina administrācija deva norādījumus propagandas medijiem attēlot Armēnijas vēlēšanu rezultātus kā “sakāvi” rietumnieciski noskaņotajam Pašinjanam, vēršot uzmanību vienīgi uz to, ka viņš nesasniedza 50 % balsu. Par to neatkarīgajam izdevumam krievu valodā Meduza pastāstīja kāda Kremlim lojāla medija darbinieks.

Var viegli paredzēt, ka prokrieviskās amatpersonas Kaukāzā un ES, kā arī daudzi “noderīgi idioti” drīz sāks skaļi aicināt parakstīt miera līgumu starp Azerbaidžānu un Armēniju “tādu, kāds tas ir” – negaidot konstitucionālās reformas. Taču aiz šo saukļu miermīlīgās fasādes jau var saskatīt Kremļa stratēģiju, kuras mērķis ir sēt haosu reģionā, kas ir Krievijas tradicionālo interešu sfērā.

Starptautiskajiem ekspertiem un neatkarīgajai pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīgi atcerēties, ka miera līgumu Kaukāzā nevar reducēt tikai uz attiecību normalizēšanu starp Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu un Azerbaidžānas prezidentu Ilhamu Alijevu. Tam jāveicina attiecību atjaunošana starp divām tautām – tautām, kas izvēlējušās sadarbības, atklātības un labklājības ceļu. Un jautājums nav tikai par jauna kara draudiem. Bez pilnvērtīga miera līguma parakstīšanas un grozījumiem konstitūcijā reģionālo transporta savienojumu atbloķēšana nav iespējama – to ir vairākkārt norādījuši Azerbaidžānas un Turcijas vadītāji. Tajā pašā laikā tieši šī reģiona “atvēršana” ir vistiešākais ceļš uz ekonomisko uzplaukumu un Armēnijas reālu pārorientēšanos no Krievijas uz Eiropu.

Pašinjans ir vairākkārt apliecinājis, ka saprot un atzīst nepieciešamību grozīt konstitūciju. Viņa piezīme, kurā Armēnija tiek salīdzināta ar cilvēku sarkanā apģērbā, kam jāiet pa ceļu, kura abās pusēs stāv vērši, ir plaši pazīstama. Tajā pašā 2024. gada intervijā viņš teica: “Ja izvēlēsimies tērpties sarkanā apģērbā, es varu 100 % garantēt, ka mēs nespēsim iet pa šo ceļu,” precīzi norādot uz nepieciešamību veikt konstitucionālas reformas. Gandrīz 50 % balsu, kas 7. jūnijā tika atdotas par Pašinjanu, liecina, ka armēņu tauta ļoti labi saprot šīs detaļas. Nozīmīga daļa Armēnijas sabiedrības ir gatava pārmaiņām un tās vēlas.

Lai gan Armēnijas premjerministram nav absolūtā balsu vairākuma, kas ļautu viņam patstāvīgi ierosināt referendumu, viņš tomēr var sākt konstitūcijas grozīšanas procesu, ja viņam izdosies iegūt atbalstu no daļas opozīcijas deputātu. Eiropas Savienības analītiskais centrs EUISS norāda: “Visticamāk, tieši uz to tagad tiks vērsti Krievijas centieni sabojāt miera procesu.”

Armēnijai ir vajadzīga tāda konstitūcija, kas būtu piemērota nākotnei, nevis tāda, kas tur valsti ieslodzītu 1980. gadu beigās valdošajā politiskajā situācijā. Dienvidkaukāzs faktiski dzīvo citā realitātē, savukārt Kalnu Karabaha vairs nav sarunu temats. Ja armēņu tauta patiesi vēlas mieru, ekonomisko attīstību un reģionālo transporta savienojumu atvēršanu, tai būs jāsper nākamais solis – no tiesību sistēmas jāizslēdz viss, kas traucē Armēnijai atmest konflikta loģiku un koncentrēties uz valsts attīstību. Tieši šāds virziens ir objektīvi nepieciešams ne tikai Armēnijai un Azerbaidžānai, bet arī visam reģionam un Eiropas Savienībai.