Katiņas memoriālā ar ņirdzīgu izstādi Krievija "piemin" tūkstošiem poļu apšaušanas gadskārtu
Krievijas Smoļenskas apgabalā Katiņas memoriāla kompleksā atklāta izstāde, kurā atklāti paņirgājas par gandrīz 22 000 šajā teritorijā apraktajiem poļiem, kurus pēc Polijas teritorijas sadalīšanas ar nacistisko Vāciju 1940. gada pavasarī masveidā apšāva pēc PSRS tirāna Josifa Staļina rīkojuma.
1943. gadā Vācija paziņoja par masu kapu atrašanu Katiņas mežā, bet Padomju Savienība gadu desmitiem turpināja slaktiņā apsūdzēt vācu nacistus, līdz to oficiāli atzina un nosodīja 1990. gadā, kad jau pilnā sparā darbojās pēdējā valsts vadītāja Mihaila Gorbačova sāktais demokratizācijas kurss un attiecību uzlabošana ar Rietumiem. Simbolizējot attiecību uzlabošanos ar Poliju, sevišķi pēc Polijas prezidenta Leha Kačiņska bojāejas 2010. gada 10. aprīļa aviokatastrofā pa ceļam uz Katiņas piemiņas pasākumu, Krievijas Valsts dome 26. novembrī pieņēma deklarāciju, kurā atzina, ka Katiņas slaktiņš tika sarīkots pēc Staļina un citu padomju vadītāju tieša rīkojuma, bet toreizējais “liberālais” prezidents Dmitrijs Medvedevs, kurš nu pārvērties asinskārā kaujas vanagā pat paziņoja, ka “mēģinājumi uzrādīt citas versijas nepamatojas ne uz vēstures faktiem, dokumentiem, ne uz morāles apsvērumiem, šajā ziņā Krievijas valsts nostāja paliek nemainīga”.
Šis “nemainīgums” nesaglabājās ilgi, un pēc diktatora Vladimira Putina atgriešanās Kremlī sākās aizvien straujāka vēstures “pārrakstīšana” aizvien staļiniskākā garā, kas pastiprinājās pēc Krimas aneksijas 2014. gadā un vēl straujāk kopš invāzijas Ukrainā 2022. gadā. Šajā gadā no Katiņas memoriāla noņēma Ukrainu atbalstošās Polijas karogu. Toreizējais Smoļenskas mērs Andrejs Borisovs paziņoja, ka “Polijas karogi nevar būt Krievijas memoriālos, bet pēc poļu politiķu atklāti pretkrieviskiem paziņojumiem vēl jo vairāk.”
Nu, lai kārtējo reizi iespļautu sejā “rusofobiskai” Polijai memoriālā kompleksā teritorijā atvērta izstāde “Poļu rusofobijas desmit gadsimti”. Par to lepni paziņoja bijušais Krievijas kultūras ministrs un galvenais vēstures pārrakstītājs, Krievijas kara un vēstures biedrības vadītājs un Putina palīgs Vladimirs Medinskis.
Izstāde atklāta tieši pirms Katiņas slaktiņa gadskārtas. “Izstāde ir veltīta poļu rusofobijas vēsturei, proti, poļu valsts elites naidam pret Krieviju un krievu tautu dažādos vēstures periodos, un kā šis naids izpaudās konkrētās darbībās. Proti, Krievijas teritorijas sagrābšanā, krievu, baltkrievu un mazkrievu [tā Krievijā cariskās impērijas leksikas garā nicīgi dēvē ukraiņus — red.] tautu iznīcināšanā. Izstāde ir paredzēta, lai atgādinātu svarīgākās vēstures mācības Krievijas un Polijas attiecībās,” paziņoja šīs biedrības zinātniskais direktors Mihails Miagkovs.
Šī veidojuma paziņojumā norādīts, ka izstāde īpaši pievērš uzmanību “rusofobijas tēmai mūsdienu Polijā”, kur “veic agresīvu, pret Krieviju vērstu politiku, nojauc Lielā tēvijas kara laikā kritušo padomju karavīru pieminekļus, kā arī piegādā ieročus un munīciju Ukrainas armijai”.
Pērn oktobrī šāda izstāde notika Maskavā.
Šī pati biedrība pērnvasar Maskavā pie Latvijas vēstniecības uzslēja stendus, kuros šaustīja pašreizējos “neonacistu” režīmus Baltijas valstīs un nosodīja nolāpīto “rusofobu” nepateicību par padomju okupantu atnesto laimīti. “Baltijas neonacisma izcelsme un būtība” izstādē uz sešiem āra stendiem izrādīja “arhīvu fotogrāfijas un dokumentus”, kas, kā apgalvoja šī biedrība, atklāj “latviešu rusofobijas saknes”. Vienlaikus paplašināta izstādes versija ar 16 stendiem bija izvietota arī citur Maskavā, kur pausts skatījums uz "nacisma ideoloģijas attīstību" Latvijā, Igaunijā un Lietuvā gan 20. gadsimtā, gan mūsdienās. Žēlabas tās pašas, kas Polijas gadījumā — nolāpītie baltieši nemīl krievus un palīdz Ukrainai cīnīties pret iebrucējiem. “Rusofobijas līmenis Latvijā, Igaunijā un Lietuvā šodien vienkārši pārspēj visas robežas. Baltijas valstis atbalsta Ukrainas neonacismu, piegādā tai ieročus. No Baltijas nākuši algotņi karo pret mūsu karavīriem “speciālās militārās operācijas” zonā, nogalina mierīgos iedzīvotājus,” toreiz sūkstījās augstāk minētais Mjagkovs. Un vispār, tagadējo Baltijas valstu teritorijas bija nožēlojamas plukatas, pirms tur ieradās krievu atbrīvotāji, un nepateicīgo baltiešu “neonacismam” esot senas saknes. “Pirms iekļaušanas Krievijas impērijā šie reģioni bija nožēlojamas Dānijas, Polijas un Zviedrijas provinces. Tikai Krievijas un PSRS sastāvā tās sāka veidot valsti, attīstīt kultūru un izglītību. Pirmo reizi parādījās tāds jēdziens kā latviešu un igauņu literārās valodas,” viņš pavēstīja.
1940. gadā Baltijas valstis brīvprātīgi kļuvušas par PSRS republikām un iedzīvotāji ar lielu prieku sagaidījuši savus atbrīvotājus, neaizmirsa piebilst šis Mjagkovs. Tiesa, viņš nepaskaidroja, kā tas nākas, ka baltiešu vidū, pēc viņa paša teiktā, bija milzīgs nacistiskās Vācijas atbalstītāju skaits, ja jau tauta bija sajūsmā par padomju režīmu. “PSRS laikā par to nerunāja, bet kolaboracionisma un nodevības līmenis Baltijā bija zvēriem līdzīgs un šausminošs. Igaunijā, Latvijā un Lietuvā bija policijas soda bataljoni, kuros bija desmitiem tūkstošu cilvēku. Baltieši apsargāja koncentrācijas nometnes (..) slepkavoja bērnus, sievietes un sirmgalvjus.” Vēl vairāk, nacistu kolaboranti, kas kara beigās aizbēga uz Rietumiem, nereti pēc PSRS sabrukuma atgriezās Baltijas valstīs. “Par Baltijas valstu līderiem un politisko eliti kļuva personas, kas vai nu pašas piedalījās karā nacistu pusē pret Padomju Savienību vai viņu pēcteči,” viņš stāstīja.
Tagad šie briesmoņi tik ļoti alkstot karot pret Krieviju, ka ievilks savā tīklā arī NATO, biedēja Mjagkovs. “Viņu acīs ir tikai naids un rusofobija, kas var novest pie tā, ka Baltijas valstis ievilks NATO karā pret Krieviju. Vai viņi domā par to, ka pēc tās no viņu valstīm nekas nepaliks pāri? Acīmredzot, nē. Vairumam Baltijas valstu politiķu ir finansējuma avoti un patvērumi tālu Rietumos. Par savu tautu viņi, protams, nedomā.”
