Bez upēm un saldūdens: kā iekārtota viena no neparastākajām valstīm pasaulē
Saūda Arābija ir to valstu vidū, kur nav pastāvīgu upju ierastajā izpratnē, un ūdeni dzīvei, pilsētām un saimniecībai nākas iegūt citādi — no pazemes krājumiem un ar plaša mēroga jūras ūdens atsāļošanu. Tāpēc ūdens jautājums šeit jau sen vairs nav tikai ģeogrāfiska īpatnība, bet gan izdzīvošanas, ekonomikas un valsts nākotnes jautājums.
Kad saka, ka Saūda Arābijā nav upju, tas izklausās pārāk asi un pat nedaudz sensacionāli. Precīzāk būtu teikt šādi: valstī nav pastāvīgu dabisko upju ierastajā izpratnē, proti, upju ar visu gadu notiekošu dabisku tecējumu. To vietā šeit ir vadi — gultnes, kas lielāko daļu laika paliek sausas un atdzīvojas tikai pēc lietus.
Taču tieši tajā arī slēpjas valsts galvenais paradokss. Neskatoties uz šādiem dabas ierobežojumiem, Saūda Arābija jau sen vairs nedzīvo kā izdzīvošanas teritorija, bet gan kā viena no ietekmīgākajām reģiona valstīm — ar lielām pilsētām, modernu infrastruktūru, rūpniecību, megaprojektiem un miljoniem iedzīvotāju. Un visa šī dzīve balstās uz to, ka ūdeni šeit ne tik daudz iegūst no dabas, cik ražo, pārsūknē, sadala un taupa.
Vēsturiski galvenais ūdens avots valstī bija pazemes krājumi. Tuksneša teritorijai tas bija dabisks risinājums: akas, oāzes, pazemes horizonti, dziļi krājumi. Taču šādam ceļam jau sākotnēji bija robežas. FAO norāda, ka Saūda Arābijā pazemes ūdens ilgu laiku bija galvenais, bet ierobežots resurss, un tā ieguve daudzos gadījumos pārsniedza dabisko atjaunošanos. Citiem vārdiem sakot, valsts dzīvoja uz krājumu rēķina, kurus nevar bezgalīgi tērēt tā, it kā tie būtu neizsmeļami.
Īpaši izteikti tas izpaudās lauksaimniecībā. Kādā brīdī Saūda Arābija aktīvi izmantoja dziļos pazemes ūdeņus lauksaimniecības apūdeņošanai, un tuksnesī parādījās milzīgi zaļi apļi lauku — viens no pazīstamākajiem vizuālajiem simboliem arābu lauksaimniecībai. Taču aiz šī iespaidīgā attēla slēpās dārga un neaizsargāta modeļa problēma: ievērojama daļa ūdens tika iegūta no senām ūdens slāņiem, kas nevarēja ātri atjaunoties. Tieši tāpēc ar laiku valstī sāka meklēt ilgtspējīgāku sistēmu.
Tādējādi pirmajā plānā izvirzījās jūras ūdens atsāļošana. Lielākajai daļai valstu tas ir vienkārši viena no tehnoloģijām, bet Saūda Arābijai — viena no visu mūsdienu dzīves balstiem. Ja valstī nav pastāvīgu dabisko upju, un pazemes resursus vairs nevar izmantot iepriekšējos tempos, jāpaliek pārvērst jūras ūdeni dzeramajā un tehniskajā ūdenī. Pēdējo gadu laikā tieši šī sistēma Saūda Arābijai kļuvusi par kaut ko līdzīgu mākslīgai aizstāšanai tam, ko citās valstīs sniedz lielas upes.
Pēdējos gados par Saūda Arābiju pat tika rakstīts kā par valsti, kas rada jaunas "upes" — ne dabiskas, bet inženierijas veidotas. 2024. gada decembrī žurnāls The National aprakstīja jau esošo lielo atsāļošanas jaudu un sadales cauruļvadu tīklu kā jaunas "upes" Saūda Arābijā. Jēga ir tāda, ka ūdens šeit nepārvietojas pa dabisko gultni, bet gan pa milzīgu tehnoloģisku sistēmu, kas stiepjas cauri valstij un nodrošina pilsētas ar to, ko pati ģeogrāfija nav spējusi nodrošināt.
Tātad, ja runājam pavisam vienkārši, Saūda Arābijai nav dabisku pastāvīgu upju, taču valsts faktiski ir uzbūvējusi to inženiertehnisko analogu. Tā nav viena romantiska "upe tuksneša vidū", bet vesela sistēma: atsāļošanas rūpnīcas, sūkņu stacijas, cauruļvadi, uzglabāšanas tvertnes, sadales tīkli. Tieši šī sistēma ļauj pastāvēt lielām pilsētām vietās, kur citos apstākļos viss beigtos ar stingru ūdens trūkumu.
Oficiālā statistika parāda, cik lielā mērā valsts jau ir atkarīga no šāda modeļa. Saskaņā ar Saūda Arābijas "General Authority for Statistics" datiem, 2023. gadā atsāļotās jūras ūdens apjoms pieauga par 31%, un pats atsāļotais ūdens sastādīja 50% no valsts sadales ūdensapgādes, salīdzinot ar 44% gadu iepriekš.
Tajā pašā laikā izmantošana atjaunojamie zemūdens ūdeņi lauksaimniecībā samazinājās par 7%. Tas ir svarīgs signāls: valsts mēģina vismaz daļēji atkāpties no vecās atkarības no dziļajiem rezervuāriem un balstīties uz vairāk pārvaldāmu sistēmu.
Bet Saūda Arābija sev atvieglo dzīvi ne tikai, izmantojot atsāļošanu. Pēdējos gados amatpersonas un starptautiskās organizācijas arvien biežāk runā arī par attīrītā notekūdeņu atkārtotu izmantošanu. Valsts pārstrukturē savu ūdens stratēģiju, balstoties uz attīstītāku atsāļošanu, samazinot atkarību no zemūdens ūdeņiem un attīstot ūdens pārstrādi un atkārtotu izmantošanu.
Ir arī vēl viena svarīga detaļa. Kad runā par "mākslīgo upi" Saūda Arābijā, dažreiz runa ir ne tikai par galveno ūdens piegādes sistēmu, bet arī par atsevišķiem lieliem projektiem, kas saistīti ar jaunām pilsētām un tūrisma zonām. Piemēram, Trojena projektā oficiāli tiek paziņots par lielas mākslīgas ezeras izveidi, kura garums būs 2,8 kilometri.
Tas jau nav tikai pamatdzīvotspējas jautājums, bet piemērs tam, kā valsts izmanto ūdens inženieriju ne tikai piegādei, bet arī jaunas vides radīšanai, kas vēl nesen šādā vietā šķita gandrīz neiespējama. Tomēr 2026. gada martā nozares ziņu portāli ziņoja, ka galvenais līgums par dambjiem un ezeru Trojena tika atcelts, tādējādi šādus projektus nevar uzskatīt par galīgiem un neatgriezeniskiem.
Lielākajai daļai cilvēku upe ir vienkārši ainavas daļa, tik pierasta, ka par to reti tiek domāts. Saūda Arābijā viss ir citādi: šeit pastāvīgas dabiskas upes trūkums nav kļuvis par spriedumu, bet gan padarījis ūdeni par vienu no visdārgākajām, sarežģītākajām un stratēģiski svarīgākajām tēmām valstī. Un iespējams, tieši tāpēc Saūda Arābija šodien pārsteidz ne ar to, kā viņai trūkst, bet gan ar to, ko viņa spējusi uzbūvēt pretēji tam.
