Lukašenko apžēlo vairākus politieslodzītos: viņi "atzinuši savu vainu un nožēlojuši izdarīto"

"Deviņpadsmit cilvēki ir jaunāki par 40 gadiem. Daudziem no viņiem ir bērni, un viena notiesātā ir daudzbērnu māte. Viens no apžēlotajiem izdarīja noziegumu, būdams nepilngadīgs," paziņoja Lukašenko birojs, piebilstot, ka visi apžēlotie "atzinuši savu vainu un nožēlojuši izdarīto".

Baltkrievijas cilvēktiesību organizācija "Vjasna" ziņoja, ka apžēloto vidū ir politieslodzītie, jo Lukašenko biroja paziņojumā minēts, ka vairākas personas notiesātas par "ekstrēmistiskiem noziegumiem".

Baltkrievija 11.septembrī atbrīvoja 52 politieslodzītos, kas tika nodoti Lietuvai. Viņu vidū bija opozīcijas aktīvisti, žurnālisti un protestu dalībnieki. 14 no atbrīvotajiem ir citu valstu pilsoņu, tai skaitā divi latvieši. Atbrīvoto vidū bija arī disidents Mikola Statkevičs, kurš atteicās pamest valsti un doties uz Lietuvu. Viņš tika atkal apcietināts un nogādāts atpakaļ kolonijā, kur bija iepriekš ieslodzīts.

71 gadu vecais Lukašenko pie varas ir jau kopš 1994. gada 20. jūlija, kad uzvarēja pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās Baltkrievijā, solot pārmaiņas. Šajās vēlēšanās viņš pieveica pirmo neatkarīgās Baltkrievijas prezidentu Staņislavu Šuškeviču un pirmo premjerministru Vjačeslavu Kebiču. Pēc tam Lukašenko vadības stils kļuva aizvien autoritārāks, 1995. gada referendumā viņš ieguva papildu pilnvaras, kā arī piešķīra krievu valodai valsts valodas statusu un nedaudz pārveidotā veidā atjaunoja padomju laiku valsts simboliku. Par Lukašenko pārtapšanu no "jaunas vēsmas" sološa populista līdz diktatoram, kas ne tikai par katru cenu turas pie varas, bet jau aizvien vairāk sāk draudēt kaimiņvalstīm, skatiet 2024. gadā tapušajā filmā.

Deviņdesmitajos gados Lukašenko radikāli apkaroja opozīciju, iesaistot arī tā dēvētos “nāves eskadronus”, kad mēdza bez pēdām pazust vairāki pazīstami opozīcijas pārstāvji, tostarp kādreizējais iekšlietu ministrs Jurijs Zaharanka, kādreizējais Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Viktars Hančars un opozicionārais politiķis, uzņēmējs Anatols Krasauskis, kuri apsūdzēja Lukašenko referenduma rezultātu viltošanā un pazuda 1999. gada 16. septembrī Minskā, kā arī Krievijas sabiedriskās televīzijas kanāla ORT žurnālists Dmitrijs Zavadskis, kurš pazuda 2000. gada 7. jūlijā Minskas starptautiskajā lidostā.

Bijušais Galvenās izlūkošanas pārvaldes virsnieks Vladimirs Borodačs intervijā “Radio Svoboda” 2012. gadā paziņoja, ka viņus nolaupīja Lukašenko “nāves eskadrons”, Zaharanku spīdzināja, lai izsistu atzīšanos valsts apvērsuma plānošanā, pēc tam nošāva un līķi sadedzināja krematorijā. Savukārt 2019. gada decembrī “Deutsche Welle” publicēja dokumentālo filmu, kurā bijušais Baltkrievijas Iekšlietu ministrijas specvienības loceklis Jurijs Garavskis apstiprina, ka tieši viņa vienība nolaupīja un nošāva Zaharanku, bet pēc tam arī Hančaru un Krasauski.

Pēc tam Lukašenko bez problēmām uzvarēja vēl četrās prezidenta vēlēšanās, līdz 2020. gada 9. augusta vēlēšanās sadūrās ar nopietnu opozīcijas konkurenci, par spīti Centrālās vēlēšanu komisijas centīgajai kandidātu atsijāšanai, dažu kandidātu ieslodzīšanai vai piespiedu emigrācijai, kā arī armijas vienību ievešanai Minskā un interneta slāpēšanai. Kad pasludināja Lukašenko pārliecinošo uzvaru pār opozīcijas kandidātu Svjatlanu Cihanousku, Baltkrievijas pilsētās sākās masu protesti, kuru brutālā apspiešanā iesaistīja gan OMON vienības, gan armiju, bet paša Lukašenko inaugurācija notika slepenības apstākļos. Pati Cihanouska ar bērniem bija spiesta emigrēt no Baltkrievijas, līdzīgi bija spiesti rīkoties arī daudzi citi opozīcijas pārstāvji, lielākoties atrodot patvērumu Polijā un Lietuvā, bet tūkstošiem protestētāju tika ieslodzīti cietumā, tostarp vairāki opozīcijas līderi, piemēram, Cihanauskas sabiedrotā Marija Koļesņikova, kurai piesprieda 11 gadu ieslodzījumu, un Maksims Znaks, kurš saņēma 10 gadu ieslodzījumu.

Atriebjoties kaimiņvalstīm par opozīcijas atbalstīšanu, 2021. gadā Lukašenko sāka veicināt migrantu masveida ievešanu no Tuvajiem Austrumiem, lai viņus nogādātu pie Polijas robežas, kur to vardarbīgie pūļi ilgstoši centās ielauzties Polijas teritorijā, bet pēc tam regulāri centās iekļūt arī Lietuvā un Latvijā.

Eiropas Savienība, ASV, Lielbritānija, Kanāda, Ukraina un vairākas citas valstis neatzīst Lukašenko par likumīgo prezidentu, viņš kopā ar vairākām citām amatpersonām ir iekļauts sankciju sarakstos.