Astronomi pirmo reizi ārpus Saules sistēmas novēro neparastu parādību
Astronomi pirmo reizi ārpus Saules sistēmas novērojuši varavīksnei līdzīgu parādību – gloriju. Ar Eiropas Kosmosa aģentūras kosmiskā teleskopa “Heopss” palīdzību šis efekts pamanīts uz WASP-76b, īpaši karstas eksoplanētu 637 gaismas gadu attālumā no Zemes.
Bieži uz Zemes novērotais efekts ir koncentriski, krāsaini gaismas gredzeni, kas rodas, kad gaisma atstarojas no mākoņiem, kurus veido viendabīga viela.
Ārpus Zemes tas novērots vienīgi uz Venēras, līdz “Heopss” uztvēra neticami vāju signālu, kas liecināja, ka tas notiek ellišķīgi karstajā WASP-76b atmosfērā. Šī planēta ir aptuveni divreiz lielāka par Zemi un riņķo ap sarkano punduri.
Šai parādībai nepieciešami ļoti īpaši apstākļi, skaidro astronoms, pētījuma vadītājs Olivjērs Demangejons no Portugāles Astrofizikas un kosmosa institūta.
“Pirmām kārtām, nepieciešamas atmosfēras daļiņas, ar teju perfekti lodveida formu, pilnīgi viendabīgas un pietiekami stabilas, lai tās varētu novērot ilgu laiku. Planētas tuvumā esošajai zvaigznei jāspīd tieši pie tās, un novērotājam – šajā gadījumā “Heopsam” – jābūt precīzi pavērstam pareizajā virzienā,” stāsta Demangejons.
WASP-76b ir intriģējusi astronomus kopš tās atklāšanas 2013. gadā. Šī eksoplanēta riņķo tuvu ap savu zvaigzni, līdzīgu mūsu Saulei, bet saņemtais siltums un starojums ir vairāk nekā 4000 reižu lielāks nekā uz Zemes. Rezultātā WASP-76b ir “uzpūtusies”, kļūstot gandrīz divreiz lielāka par Jupiteru, lielāko planētu mūsu Saules sistēmā.
Turklāt tālās planētas viena puse vienmēr ir vērsta pret zvaigzni, kamēr otru klāj nebeidzama nakts. Dienas pusē temperatūra sasniedz 2400 grādus, ieži kūst un iztvaiko, tad kondensējas un rada mākoņus, kas nakts pusē nolīst kā izkusis dzelzs. Mākoņu klātbūtne liecina, ka planētas atmosfērā ir stabila temperatūra.
Glorija un varavīksne nav viens un tas pats. Varavīksne rodas, kad gaisma ir saliekta, jo tā secīgi iet caur divām vidēm ar atšķirīgu blīvumu, piemēram, no gaisa uz ūdeni. Kad gaisma ir saliekta, tā “saplīst” dažādās krāsās, radot loka varavīksni.
Glorija rodas, gaismai pārvietojoties pa šauru atveri un līkumojot, radot krāsainus, rakstainus gredzenus.
Ja astronomi spējuši novērot vāju signālu par šādu parādību simtiem gaismas gadu attālumā, nākotnē varētu būt iespējams noteikt saules gaismu, kas atstaro ārpuszemes ūdenstilpes.
