Krievu stāsti. Putin idiot, bet Eiropā mūs negrib...

Ja lidojat ar “Turkish Airlines” savienotajiem reisiem un starp lidojumiem ir jāgaida ilgs laiks, šī aviokompānija piedāvā par velti izvēlēties no divām iespējām – viesnīcu vai ekskursiju pa Stambulu. Ielidoju vēlu naktī, biju izrēķinājusi, ka man izdevīgāk ņemt viesnīcu uz sava rēķina, bet pa dienu nekur nenīkt līdz reisam vakarā, bet doties ekskursijā ar autobusu. Turklāt tās laikā divreiz dod ēst.

Aina Nr. 1. Dzeniet viņus prom, ņemiet mūs

Kamēr aizkūlos uz viesnīcu, pagāja laiks – solītais šoferis nebija ieradies lidostā, kā runāts, dabūju gaidīt. Pirmais skats, kas man pavērās vestibilā – ap 40 gadu vecs vīrietis pie galda ar gandrīz tukšu 0,7 litru ruma pudeli. Tomēr vēl izskatījās itin adekvāts, un jau tad nodomāju, ka tikai krievs to var turēt. Itin slāvisks gaišmatis.

Reģistratūrā darbinieks apvaicājās, no kurienes esmu. Latvija. Un viņš, an neprasot, pārgāja uz krievu valodu. Atzīstu, mana angļu valoda ir sliktāka par krievu, tomēr sazināties varu, un uzstājīgi paziņoju: “English, please!” Uz šo nelielo jezgu ruma cienītājs pavērsa skatu uz mums un kļuva ieinteresēts. Kamēr viesnīcnieks centās tikt skaidrībā, cikos man vajadzēs auto, lai tiktu uz ekskursijas autobusu, svešinieks, tik tiešām krievs, nostājās klāt un uzsāka sarunu ar mani.

Es spītīgi paliku pie angļu mēles, bet krievs izpalīdzīgi sadeva sukas viesnīcniekam: “Ti  neobiģ moju podrugu!” Turks manāmi apjuka, jo neobiģ izklausījās gandrīz kā nebiķ, nevis neapvaino, bet nesit. Galu galā formalitātes bija nokārtotas, atslēga saņemta, un es gāju ārā uzsmēķēt.

Krievs sekoja, galanti pasniedza uguni un gribēja turpināt sarunu. Te nu es nemanot pārgāju uz krievu valodu: “Čej Krim?” Tas man izspruka, pat īpaši nedomājot. Krievs uz brīdi samulsa, un tikai tad izsļāva, gan ne par Krimas piederību: “Putin idiot!”

Turpmākajā sarunas gaitā, ja ticēt Oļegam un ja tas bija viņa īstais vārds, atklājās, ka viņš jau sešus mēnešus ceļo pa pasauli, meklēdams sev ar sievu jaunu mājvietu, un Krievijā šajā laikā nav bijis ne reizi. Nupat atgriezies no Kostarikas – jāsaka, pēc gara lidojuma pāri okeānam un ruma pudeles viņš nebija pārāk saņurcīts.

Oļegs klāstīja, ka izmeklējies potenciālo mājvietu visdažādākajās pasaules malās, jo negrib palikt Krievijā, kur var mobilizēt karam. Varbūt Serbija, viņš sprieda. Kostarika esot lauki, Serbija tomēr ir Eiropa, viņš sprieda. Un skumji atzina, ka pārējā Eiropa “mūs negrib”.

Neizturēju un pajautāju: “Un kāpēc jūs paši Krievijā nevarat vienreiz sacelties un gāzt Putinu?” “Tādi kā es tur ir trīs procenti,” Oļegs noplātīja rokas. Liela daļa stāv un krīt par karu, daudzi no tiem, kas tomēr negrib karu, vienalga ir ar impērisku domāšanu un pret Putinu neies.

“Kāpēc tādus kā es nevarētu ņemt Latvijā?” viņš vaicāja. “Mums ar saviem krieviem problēmu pietiek,” atklāti atbildēju. “Zinu,” Oļegs pamāja. “Bet dzeniet viņus ārā un ņemiet mūs.” Šķīrāmies gluži draudzīgi, Oļegs manā vietā nospieda lifta pogas, palīdzēja atrast numuru, korekti atvadījās un uz kafiju neprasījās.

Tomēr kaut kas man viņā šķita savādi. Kad vaicāju par nodarbošanos, teica, ka ekonomists, bez sīkākiem skaidrojumiem. Bet pēc gana daudz alkohola izturējās stalti un solīdi, kā labi trenēts Federālā drošības dienesta aģents...

Aina Nr. 2. Karš starp radiem un asaras acīs

Jau ekskursijas autobusā man blakus piesēdās Gaļina. Džinsu jakā, džinsu biksēs, garām kājām, ne sevišķi izskatīga maskaviete. Viņa runāja angliski, vēl sliktāk nekā es, bet uzzinājusi, ka esmu no Latvijas, ne mirkli necentās pāriet uz krievu valodu, bet turpināja Šekspīra un Čērčila valodā, kaut pa celmiem. Viņa sagādājusi sev arī Kirgizstānas pasi, ar tās palīdzību varējusi aizbraukt pat uz ASV.

Gaļina atklāja, ka strādā Francijā, nezinu, gan kur, bet franciski, kā nopratu no viņas telefonsarunas, viņa runāja tiešām labi. Ekskursija bija izdevusies, mums parādīja gan Zilo mošeju, gan Sofijas katedrāli, gan citus ievērības cienīgus objektus.

Bet starplaikā Gaļina paspēja pastāstīt, ka no viņas tuvākajiem radiem puse dzīvo Ukrainā un puse Krievijā. Un pirmie ik brīdi baidās, ka uz galvas uzkritīs krievu raķetes, bet otrie neapturami daudzina, ka šis karš ir svēts un vajadzīgs. Gaļina nav karotāju pusē. Abas radu puses, protams, viena otrai ir zudušas. Ukrainā dzīvojošs tēvocis (ar radniecības pakāpi varu kļūdīties), nepavisam ne etnisks ukrainis, cenšas lauzīties ukraiņu valodā un pat angliski, nevis sev pierastajā, patiesībā dzimtajā krievu. To stāstot, Gaļinas acīs sariesās asaras. Īstas, bez uzspēles.

3. aina. Kāpēc vienmēr krieviski?!

Šo trīs jaunu sieviešu sarunu smēķēdama neviļus noklausījos. Viena no viņām teicās esam uzbekiete, rūpīgāk ieskatoties, austrumnieciskus vaibstus varēja saskatīt. Ja nepārklausījos, uzbekiete bijusi Francijā un kādā iestādē kaut ko kārtojusi.

Franciski viņa neprot, bet pārvalda itāļu valodu. Tās pratējs izrādījies arī iestādes darbinieks, bet... Ieraudzījis Uzbekistānas pasi, viņš tūdaļ pārgājis uz krievu valodu, ko arī pārvaldījis. Uzbekiete nemaz nepriecājās: “Un kāpēc? Kāpēc, ja es esmu no Uzbekistānas, ar mani uzreiz jārunā krieviski?”

P.S. Ekskursija bija laba. Ēst deva. Uz lidmašīnu paspēju, šoferim pārkāpjot satiksmes noteikumus.