Aiz propagandas priekškara: kodoldraudi kā ideoloģisks ierocis
Teju gadu sekojot līdzi Kremļa propagandistiem televīzijas raidījumos, redzama kāda ideoloģiskā tendence, kas caurauž visus vēstījumus, - Krievija ir kodollielvalsts, tādēļ tā drīkst uzvesties, kā vien vēlas un palikt nesodīta. Kurš gan uzdrīkstēsies pacelt roku pret valsti, kas apdraudējuma gadījumā atbildēs ar atombumbu? Tāds visā nopietnībā ir propagandistu vēstījums Krievijas sabiedrībai.
Jāteic, ka Krievijas kodolšantāža laika gaitā piedzīvojusi zināmas izmaiņas. Par pagrieziena punktu kļuva šā gada martā pieņemtā jaunā Krievijas ārpolitikas doktrīna, kur melns uz balta teikts, ka "eksistenciāla apdraudējuma" gadījumā Krievija patur sev tiesības pielietot kodolieročus. Pašsaprotami, ka "eksistenciāls apdraudējums" ir visai plaši un voluntāri traktējams jēdziens. Propagandistu ieskatā, piemēram, jebkuri uzbrukumi okupētajai Krimai būtu traktējami kā "eksistenciāls apdraudējums".
Vienlaikus Kremļa ideologi savos izteikumos par kodolieroču piemērošanu nekādu konsekvenci neievēro, jo tie visi ir situatīvi un pārsvarā domāti pašmāju vajadzībai - krievu sabiedrības ietekmēšanai. Vēstījumu amplitūda ir visai plaša - sākot ar to, ka Londona ir leģitīms kodoltriecienu mērķis līdz tam, ka neģēlīgie Rietumi provocē Krieviju un dara visu, lai tā "aizstāvoties" būtu spiesta pielietot šos nāvējošos ieročus.
Tajā pašā laikā krievu propagandisti kodolieročus žvadzina jau kopš kara sākuma, tiesa, ar dažādu intensitāti. Līdz ar to šī retorika jau kļuvusi pierasta un tāda, ko grūti uztvert nopietni. Īpaši tādēļ, ka tā intensificējas dažādu krīžu brīžos, kad tiek sludināts, ka tūlīt "babahņem". Tad ar laiku kareivīgā retorika noplok, lai pēc laika uzliesmotu ar jaunu sparu. Ar kodolieročiem tika draudēts gan pēc gāzes cauruļvadu sistēmas "Nord Stream" spridzināšanas, gan pēc Darjas Duginas slepkavības, gan uz Krimu vedošā Kerčas tilta spridzināšanas, gan pēc kārtējās apjomīgās Rietumvalstu ieroču piegādes Ukrainai. Līdz ar to, domājams, daudziem šie draudi vairs nešķiet nopietni.
Kam vajadzīga pasaule bez Krievijas?
Pērnā gada septembrī ar apokaliptiskiem izteikumiem klajā nāca bēdīgi slavenais propagandists Vladimirs Solovjovs, paziņojot, ka eksistenciālu draudu priekšā Krievija būs gatava izmantot kodolieročus, jo "kam gan vajadzīga pasaule, ja tajā nav Krievijas". Kā jau minēts, nav skaidrs, kas īsti ir domāts ar "eksistenciāliem draudiem". Piemēram, ideoloģiskās frontes cīnītāja Margarita Simonjana, kas regulāri uzstājas propagandistu raidījumos, pagājušā gada rudenī (27. septembrī) pauda - vai nu Donbass būs Krievijas sastāvā un neviens to neaiztiks, vai arī notiks kodolkarš, uzsverot, ka Krievijai neesot citas izejas.
Propagandistu ieskatā Krievija kā valsts, protams, ir vienādojama ar prezidenta Vladimira Putina režīmu, līdz ar to var pieņemt, ka jebkuri draudi pašreizējai varai tiek uzskatīti par eksistenciāliem. Jānorāda, ka arī Putins savās uzrunās tautai ir uzsvēris, ka Krievija savas suverenitātes un teritoriālās nedalāmības aizstāvībai ir gatava izlietot visus iespējamos līdzekļus, tostarp kodolieročus, uzsverot, ka "tas nav blefs". Savukārt raidījuma "60 minūtes" vadītāja un propagandiste Olga Skabejeva vairākkārtīgi atkārtojusi, ka Krievijas elitei ne no kādām starptautiskām tiesām nav jābaidās, jo "mums taču ir atombumba".
2022. gada nogalē propagandisti aktīvi stāstīja par Krievijas kodolraķetes "Yars" izvietošanu kaujas gatavībā. Ar lepnumu tika stāstīts, ka "Yars" spēj aizsniegt gan Rietumeiropu, gan ASV. Kādā sižetā jauns krievu karavīrs, kurš piedalās "Yars" apkalpošanā, lepni sacīja, ka tagad "dzimtene var gulēt mierīgi". Savukārt propagandisti norādīja, ka tas ir brīdinājums Rietumiem nepārkāpt "sarkano līniju". Tiesa, netika gan paskaidrots, kas Kremļa ieskatā ir šī "sarkanā līnija". Vienlaikus gan Krievijas domes deputāti, gan politologi un armijnieki kā ļoti sliktu faktoru novērtēja līdzšinējo Rietumu neticību tam, ka Krievija varētu pielietot kodolieročus. Taču "Yars" izvietošana kaujas gatavībā esot skaidrs apliecinājums, ka Krievija ir gatava sevi aizstāvēt visiem iespējamiem līdzekļiem. Atkal un atkal tika atkārtots Putina teiktais, ka pasaulei, kurā nav Krievijas, nav jēgas. Turklāt ar to tiek saprasts, ka jēga ir tikai tai Krievijai, kurā pie varas ir Putins.
Krimas faktors
Krievijas ģenerālis un Valsts domes deputāts Andrejs Guruļevs ir atkārtoti paudis, ka viena no galvenajām Ukrainas kara uzkurinātājām esot Londona, līdz ar to šīs valsts militārā infrastruktūra ir leģitīms Krievijas raķešu triecienu mērķis. Uz jautājumu, vai viņš tiešām aicina veikt raķešu triecienus pa Londonu, Guruļevs braši attrauca: ja ukraiņi var mūs apšaudīt ar britu ieročiem, kādēļ mēs nevarētu apšaudīt viņus.
Līdztekus propagandisti kopkorī kliedz, ka ikviena valsts, kas Ukrainai piegādā ieročus, ir uzskatāma par leģitīmu mērķi. Tiesa, pieklājības pēc tiek uzsvērts, ka kodoltrieciens tikšot dots pa šo valstu militāro infrastruktūru.
Šajā kontekstā daudz tiek runāts par Krimu. Proti, ja vien notikšot kaut mazākais uzbrukums Krimā bāzētajām Krievijas armijas vienībām, sekošot simetriska atbilde - kodoltriecieni pa Rietumvalstu militāro infrastruktūru. Dažādi ģenerāļi pat aicināja Krieviju sastādīt sarakstu ar Rietumvalstu militārajiem objektiem, kas būtu potenciālie Krievijas mērķi. Tā vien izskatās, ka Krievijas pašreizējā vara Krimas neaizskaramību uzskata par savas pastāvēšanas būt vai nebūt.
Arī Satversmes aizsardzības biroja (SAB) jaunākajā ziņojumā teikts, ka iespēja, ka Krievija varētu pielietot kodolieročus, ir vērtējama kā minimāla, taču riski pieaug, ja tiek apdraudēta Krima. SAB vērtējumā scenāriji, pie kuriem Krievija varētu izšķirties par lēmumu pielietot kodolieročus, ir divi - ja tiek apdraudēta Putina režīma pastāvēšana vai tiek pārkāptas būtiskas Krievijas "sarkanās līnijas", piemēram, Ukraina īsteno pretuzbrukumu Krimas atbrīvošanai.
Kauslis vienmēr neuzvar
Jāteic, ka Rietumvalstis, kuras Krievija cenšas iebiedēt ar savu kodolšantāžu, pret šiem draudiem izturas visai rezervēti. Ietekmīgās ASV domnīcas "Kārnegija Starptautiskā miera fonds" analītiķi šā gada maijā par Krievijas kodoldraudiem rakstīja, ka, pēc daudzu starptautiskās politikas ekspertu domām, Maskava cer, ka tās draudi pārliecinās NATO valstis un Ukrainu pieņemt un samierināties ar pašreizējiem Krievijas teritoriālajiem ieguvumiem. Taču draudi izmantot kodolieročus nenozīmē, ka Krievija plāno tos izmantot. Rakstā uzdots retorisks jautājums - ja kareivīgi draudi ir normāla politikas sastāvdaļa, vai tas neliecina, ka tie ir tikai blefs?
"Lai atbildētu uz šo kritisko jautājumu, ir svarīgi atcerēties, ka Krievija nav viena, kas vicina savu kodolzobenu, un ir jāmācās no tā, kā kodoldraudi tiek izmantoti citur. Jo īpaši Ziemeļkorejai, kas ir bieža kodoldraudu izteicēja, ir būtiska līdzība ar mūsdienu Krieviju. Abas valstis ir izolētas, tām ir maz sabiedroto un sankciju okeāns, caur kuru brist. Savukārt abi šo valstu līderi lielā mērā paļaujas uz kodolieročiem. Abu valstu vadītāji ir dziļi noraizējušies par savu mantojumu un ir saistīti ar nelikumīgām un arvien nereālākām ārpolitikas ambīcijām," uzskata "Kārnegija Starptautiskā miera fonds".
Tomēr, kā uzskata domnīcas analītiķi, iespējas, ko Krievija var sasniegt ar kodoldraudiem, ir visai limitētas. Krievija ir mēģinājusi izmantot kodoldraudus, lai ietekmētu ģeopolitiku ārpus tiešā Krievijas un Ukrainas kara. Piemēram, Maskava sākotnēji draudēja ar kodolsekām NATO paplašināšanās gadījumā, tomēr pēc Somijas nesenās pievienošanās klusēja. Krievija arī vicinājusi savu kodolzobenu, cenšoties nepieļaut Rietumu palīdzību Ukrainai. Piemēram, janvārī Krievijas Valsts domes priekšsēdētājs Vjačeslavs Volodins draudēja, ka Rietumu militārā atbalsta turpināšana Kijivai beigsies ar "globālu katastrofu". Kā redzams, visi šie draudi ir bijuši neefektīvi.
Arī Jēlas universitātes profesors un viens no ievērojamākajiem amerikāņu vēsturniekiem un domātājiem Timotijs Snaiders, kurš specializējies Krievijas jautājumos un ir vairāku grāmatu autors par Centrāleiropas un Austrumeiropas vēsturi, šā gada maijā rakstā "The New York Times" norāda, ka gandrīz 15 kara mēnešu laikā, neskatoties uz Krievijas kodolpropagandu un Rietumu satraukumu, kodolieroči nav izmantoti. Tie, kas paredzēja eskalāciju, ja ukraiņi pretosies, ja Rietumi piegādās ieročus vai Krievija cietīs sakāvi, ir kļūdījušies. Snaidera ieskatā Krievija savus kodoldraudus pašus par sevi uzskata par ieroci, no kā Rietumi nobīsies. "Krievijas kodolpropaganda pieņem, ka kauslis vienmēr uzvar. Bet kauslis neuzvar vienmēr. Krievu propagandisti vēlas, lai mēs domātu, ka kodolvalstis nekad nevar zaudēt karus, pamatojoties uz loģiku, ka tās vienmēr varētu izmantot kodolieročus, lai uzvarētu. Šī ir sena fantāzija. Kodolieroči nenesa Francijas uzvaru Alžīrijā, kā arī nesaglabāja Britu impēriju. Padomju Savienība zaudēja karu Afganistānā. Amerika zaudēja Vjetnamā, Irākā un Afganistānā. Izraēlai neizdevās uzvarēt Libānā. Kodolvalstis zaudē karus ar zināmu regularitāti," raksta Snaiders.
Vēsturnieks arī brīdina: uztverot kodolšantāžu nopietni, faktiski tiek palielināta kodolkara iespējamība. Ja kodolšantāža ļaus Krievijai uzvarēt, viņaprāt, sekas būs neaprēķināmi šausmīgas. "Krievi runā par kodolieročiem nevis tāpēc, ka vēlas tos izmantot, bet gan tāpēc, ka viņi uzskata, ka lielais kodolieroču arsenāls padara tos par lielvaru. Kodoldraudi liek viņiem justies spēcīgiem. Viņi uzskata, ka kodolieroču iebiedēšana ir viņu prerogatīva, un uzskata, ka citiem būtu automātiski jāpiekāpjas," agresorvalsts uzvedību skaidro Snaiders.
Viņš arī ir pārliecināts, ka tad, ja Krievija uzspridzinātu atombumbu, tā zaudētu savu lielvaras statusu, jo šāda rīcība nozīmētu atzīt, ka tās armija ir sakauta. Tas būtu milzīgs trieciens Krievijas paštēlam. "Karš ir neparedzams. Militārā vēsture ir pārsteigumu pilna. Putins īsteno zvērību pilnu karu, un zvērības notiks, kamēr karš turpināsies. Krievija, iebrūkot Ukrainā, radīja ne tikai nevajadzīgas ciešanas, bet arī nevajadzīgu risku. Mums ir jāstrādā risku un šausmu pasaulē un mierīgi tie jānovērtē. Kad krievi runā par kodolkaru, drošākā atbilde ir nodrošināt viņu konvencionālo sakāvi," uzsver vēsturnieks.
