Gadu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā karam galu vēl neredz

Viņš atzīmēja, ka paralēli vērienīgas pārmaiņas notika Ukrainas bruņotajos spēkos, kuriem pakāpeniski izveidojās ciešāka sadarbība ar NATO dalībvalstu bruņotajiem spēkiem. "Ukrainas bruņotie spēki pamazām ieviesa NATO standartus. Iespēju logs Krievijai to novērst pakāpeniski vērās ciet. Krievijai vai nu bija jāpieņem Ukrainas virzība uz rietumiem, vai jārīkojas. Putins lēma rīkoties," sacīja Rostoks.

Savukārt politologs Kārlis Daukšts vērsa uzmanību, ka Krievijas ārpolitiskie un stratēģiskie mērķi bija un joprojām ir slikti zināmi. Pēc Daukšta domām, līdz 2021. gadam Vladimiram Putinam bija cerības, ka viņš pārveidos pasaules ģeopolitisko stāvokli, kad lielākā ietekme pasaulē būtu Krievijai, Ķīnai un ASV. "Putins pat piedāvāja "Jaltas konferences 2" formātu, kur tiktos Ķīnas vadītājs, ASV prezidents un viņš. Pasaule nepiekrita un nepiekritīs ietekmes sfēru izveidošanai. Ukraina, neskatoties uz visiem ultimātiem, konsekventi virzās uz to, lai iestātos NATO un Eiropas Savienībā (ES). Tāpēc Putins savilka karaspēku, lai radītu šantāžas situāciju, lai ar saviem militārajiem spēkiem šantažētu Ukrainu, izmantojot starptautiskās situācijas pārveidi," sacīja Daukšts.

Viņš norādīja, ka Rietumi nepiekrita ultimātam un atteicās no jebkādām sarunām. Turklāt tās arī nebija iespējamas. Tas izraisīja smagu psiholoģiski politisku traumu Krievijas ārpolitiskajā domāšanā. Putinam tas bijis trieciens, jo Krievija faktiski kļuva par otrās šķiras valsti. Līdz ar to Putins secinājis, ka vienīgā izeja ir militāra spēka pielietošana pret Ukrainu.

Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis uzsvēra, ka Krievijas izteiktie ultimāti bija noslēdzošais pavediens visu 2021. gadu ilgušajai Krievijas bruņoto spēku klātbūtnei pie Ukrainas robežām un nemitīgā diplomātiskā spiediena izdarīšanai. Pēc Baloža domām, pati Krievija apzinājās, ka Rietumvalstīm tās ultimāti nebija izpildāmi, jo tas nozīmētu izjaukt NATO. Viņaprāt, Putins izraisīja karu, jo vēlējās atjaunot Krievijas ģeopolitiskās pozīcijas un ietekmes sfēras, taču nozīmīgs varētu būt arī Putina personīgais redzējums par paša lomu vēsturē.

2022. gada 24. februāra agrā rītā Krievijas režīma līderis Vladimirs Putins paziņoja, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, aicinot Ukrainas armiju "nolikt ieročus". Viņš nepatiesi apgalvoja, ka operācijas mērķis ir krievu iedzīvotāju aizsardzība un atbrīvošana no "nacistiem". Putins arīdzan melīgi apgalvoja, ka Ukraina rada stratēģiskus draudus Krievijas drošībai. Krievijas prezidents biedēja pārējās valstis, ka jebkāds mēģinājums iejaukties Krievijas rīcībā novedīšot pie smagām sekām.

Daukšts uzsvēra, ka diktatūrām nav svarīgi iegansti kara sākšanai. Putinam bijis svarīgi sava režīma aizstāvībai vērsties pie tautas, lai censtos pierādīt, ka viņš ir saimnieks noteiktā teritorijā.

Savukārt Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors akcentēja, ka, spriežot pēc tā, kā tika īstenota "militārā operācija", var spriest, ka to vadīja politiski apsvērumi, bet militārie apsvērumi bija pakārtoti. Viņa ieskatā, militārā un politiskā ziņā mērķis bija Kijiva un varas maiņa.

Pēc Daukšta vērtējuma, kara pirmās dienas tomēr izrādījās grandioza sakāve gan Krievijas izlūkdienestiem, gan vadībai. "Krievijā neviens negaidīja, ka pēkšņi sāks veidoties ukraiņu nācija. Tur vairs nebija ne krievu, ne tatāru, ne moldāvu. Tā bija ukraiņu nācija, kura apņēmās neielaist svešu karaspēku savā valstī," sacīja Daukšts.

Savā 24. ebruāra uzrunā Putins apgalvoja, ka Krievijas militārās operācijas mērķis ir nodrošināt Ukrainas "demilitarizāciju". Dienu vēlāk Putina sacīto papildināja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, uzsverot, ka "operācijas" mērķis esot arī Ukrainas "denacifikācija, lai ukraiņi, brīvi no apspiestības, paši varētu brīvi izlemt savu nākotni".

Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors uzsvēra, ka visi agresijas kari tiek uzsākti "it kā" aizsardzības nolūkos. Viens no naratīviem bija, ka Krievijai ir sevi jāaizsargā, jo Ukraina izstrādājot kodolieročus un tajā tiek iepludināti Rietumu ieroči, lai beigu galā Ukraina uzbruktu Krievijai. Balodis piebilda, ka Krievija jau kopš 2012. vai 2013. gada aktīvi "potēja" ideju par to, ka Ukrainā valdot fašisms un nacisms. Šādu vēstījumu mēģināja "iebarot" Krievijas sabiedrībai, dehumanizējot Ukrainu un ukraiņus un liekot pamatus Ukrainas kā valsts un nācijas apšaubīšanai.

Daukšts piebilda, ka līdz ar kara sākumu jautājumus rada bieži postulētais uzstādījums, ka krievi kopumā neesot vainīgi, bet karu izraisījis tikai viens cilvēks - atliek gāzt Putinu, un Krievija būs demokrātiska valsts. Viņš domā, ka tā tomēr nebūs un būs liels disputs, vai tikai atsevišķi režīma līderi ir vainīgi pie Krievijas armijas noziegumiem, vai tomēr tā ir visas tautas atbildība. Daukšts akcentēja, ka jānodala tautas atbildība, režīma atbildība un kādā mērā režīms ir "ievilcis" savu tautas daļu noziegumu īstenošanā. Politologs uzsvēra, ka krievu tauta ir ievilkta fašisma psiholoģiskajā atmosfērā. Patlaban Krievija un krievu tauta esot nostājusies uz "Rubikona sliekšņa", vai tā spēs pārvarēt režīma uzspiesto psiholoģisko spiedienu un vai spēs sevi nošķirt no noziedzīgā režīma.

ES un NATO reakcija

2023. gada februāra sākumā NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs paziņoja, ka NATO valstis jau ir sniegušas Ukrainai militāro, humāno un finansiālo palīdzību aptuveni 112 miljardu eiro apmērā. Savukārt Eiropas valstis uzņēmušas gandrīz piecus miljonus ukraiņu bēgļu, noteikušas bezprecedenta sankcijas un atsakās no Krievijas gāzes un naftas.

Rostoks norādīja, ka sākotnējā Rietumu reakcija pirms kara un pirmajās kara dienās bija piesardzīga, jo vienlaikus pastāvēja divi viedokļi - bija tie, kas uzskatīja, ka Krievija uzbruks, tāpat bija tie, kas uzskatīja, ka Krievija neuzbruks, bet mēģinās Ukrainu piespiest piekāpties draudiem. "Ja runājam par kara sākumu, Rietumos daudzi uzskatīja, ka Krievija uzvarēs, ja tā uzbruks, un nav nekādas nozīmes, ko darīs Rietumi un kā tie palīdzēs Ukrainai. Bija pārliecība, ka Rietumi nevar vēl vairāk iestāties par Ukrainu, kā ukraiņi paši to darīs, tāpēc pirms kara sniegtā palīdzība bija salīdzinoši neliela," skaidroja Rostoks.

Viņaprāt, nebija līdz galam skaidrs, kā uz karu noreaģēs Ukrainas sabiedrība, politiskā elite un bruņotie spēki, tāpēc šķita, ka Ukrainu, iespējams, gaida ātra sakāve. Ukraina tomēr veiksmīgi pretojās un Ukrainas sabiedrība saliedējās ap saviem politiskajiem līderiem, kas bija lūzuma punkts. Pēc Rostoka paustā, Ukraina parādīja, ka tā ir vienota, spēj pretoties Krievijas uzbrukumam un ka Krievija negūs ātru uzvaru, un varbūt negūs uzvaru vispār. Tajā brīdī Rietumvalstīs notika pagrieziena punkts un palīdzība Ukrainai tika kāpināta.

Daukšts uzsvēra, ka Putinam negaidīti NATO konsolidējās un organizācijas valstis ir izrādījušās gatavas konsekventi aizstāvēt noteiktas politiskās vērtības, teritoriju un izpildīt tos uzdevumus, kuri bija izvirzīti aliansei 1949. gadā, kad to dibināja. Viņaprāt, līdz 24 .februārim NATO bija diezgan pasīvs aizsardzības valstu kopums, un Putins cerējis to sašķelt. "Putins cerēja, ka viņam ar šantāžas metodēm izdosies sagraut NATO un ES no iekšienes. Viņš izmantoja milzīgus finansiālos līdzekļus, lai Eiropas valstīs korumpētu atsevišķus cilvēkus. Pārsteigums bija tas, ka NATO saglabāja savu vienotību, nostiprināja savas sūtības galvenos postulātus, kādi tie bija 1949. gadā kā aizsardzības organizācijai pret Padomju Savienību aukstā kara laikā. NATO atkal ir kļuvis par militāru spēku, kas var apturēt jebkādu Krievijas virzību savas impērijas atjaunošanā," sacīja politologs.

Arī Balodis vērtēja, ka Krievija negaidīja šādu NATO vienotību un spēju reaģēt. Pēc pētnieka domām, NATO šķietamais vājums bija daļa no Krievijas aprēķina, ka Rietumvalstīs neviens nav un nebūs gatavs stāties pretim Krievijai, tostarp sniegt reālu atbalstu Ukrainai. "Eiropā notika politiskās domāšanas maiņa attiecībā uz Krieviju - kas tā ir, kāda tā ir un ka ar Krieviju sadarboties labākajā gadījumā ir riskanti, bet sliktākajā - bīstami. Jāatzīmē arī Rietumvalstu sabiedrību pacietība un aukstasinība, jo Krievija lielas likmes lika uz ideju par kodolkaru," sacīja Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks.

Balodis akcentēja, ka Krievija aktīvi izmanto vāji slēptus draudus par kodolieroču izmantošanu, kuru mērķis ir sēt bailes Rietumvalstīs. "Draudi nav nostrādājuši. Krieviju noteikti iedrošināja Rietumvalstu reakcijas trūkums gan pēc kara Gruzijā, gan pēc Krimas aneksijas. Patlaban Rietumvalstis ir demonstrējušas gatavību ātri un operatīvi sniegt palīdzību Ukrainai," sacīja Balodis.

Kara ietekmē NATO pat ir kļuvusi vēl spēcīgāka, jo Somija un Zviedrija, kas ilgstoši atturējās no iesaistīšanās aliansē, tagad par šādu soli ir izšķīrušās. Komentējot NATO paplašināšanos, Balodis uzsvēra, ka šī nav pirmā reize, ka Krievija ārpolitiski "iešauj savā kājā". "Šādos apstākļos ir izdevīgāk atrasties NATO. Lai gan Somija un Zviedrija nav alianses dalībvalstis, tās ilgstoši sadarbojas ar NATO. Līdz ar to integrācija NATO struktūrās nav tik sarežģīta. Somijai un Zviedrijai ir pašām savas intereses, bet labākā reklāma dalībai NATO ir Krievija un tās ārpolitika. Krievijas pārrēķins bija brutāls. Tas lielā mērā izgaismoja Krievijas ārpolitikas tuvredzību," sacīja Balodis.

Pēc Daukšta domām, Zviedrijas un Somijas pievienošanās aliansei var izveidot "mentāli ideoloģisku bloku", kas ietvers Baltijas valstis, Somiju, Zviedriju, Poliju, Čehiju, Rumāniju un Bulgāriju - šīm valstīm ir nelāga vēsturiskā pieredze attiecībās uz Krieviju. "Ir vērts aizdomāties, kā būtu, ja Krievijas plāns būtu izdevies. Viņi būtu zirgā, ja Zelenska valdība būtu kritusi, ja Ukrainas pretestība kara sākotnējā fāzē tiktu salauzta. Krievija mēģinātu diktēt noteikumus NATO, un alianse būtu smagas izvēles priekšā, jo riskēt ar karu pret Krieviju viņi negribētu. Būtu daudzas balsis, kuras, iespējams, aizstāvētu ideju par NATO klātbūtnes samazināšanu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, tostarp arī Latvijā," piebilda Rostoks.

Krievijas sodīšana par pastrādātajiem noziegumiem Ukrainā

Ukrainas prezidents Zelenskis jau kara pirmajās dienās norādīja, ka Krievijas karaspēka darbības Ukrainā "velk uz starptautisko tribunālu". Šogad, uzrunājot Eiropas Parlamentu, Latvijas prezidents Egils Levits uzsvēra, ka starptautiskā tribunāla izveidei ir vajadzīga politiskā griba.

Taujāts, kādas ir iespējas Krieviju saukt pie atbildības, Daukšts uzsvēra, ka, skatoties uz noziegumiem, kurus Krievija veikusi Ukrainā, tribunālam ir jābūt, lai arī otra Nirnbergas procesa gluži nebūšot. "Sabiedroto un padomju karaspēks iegāja Berlīnē, likvidējot Hitleriskās varas pazīmes Vācijā. Tika arestēti Hitlera līdzskrējēji, kas tika sodīti Nirnbergas procesā un pakārti. Vai mēs varam iedomāties, ka karaspēks iesoļo Maskavā, jo Krievijai ir jācieš militāri politiska sakāve?! Tiklīdz nomainītos sistēma pašā Krievijā, krievi paši var veidot tribunālu, kur kopā ar Eiropu sodīt noziedzniekus. Manuprāt, tā ir vienīgā izeja," sacīja politologs. Viņš norādīja, ka saistībā ar starptautiskā tribunāla izveidi būs daudz juridisku nianšu, piemēram, kas ir militārs noziegums, kas ir kara noziegums, kurš bija izpildītājs, bet kurš - deva pavēli.

Balodis uzsvēra, ka tribunāla jēga ir notikušā dokumentācija, lai identificētu vainīgos un iesaistītos, taču reāla sēšanās uz apsūdzētā sola pagaidām nav gaidāma, jo tas lielā mērā ir atkarīgs no pašas Krievijas gatavības sadarboties. Drastiski situāciju var mainīt režīma nestabilitāte Krievijā. Tas var radīt situāciju, ka personu aizturēšana un saukšana pie atbildības ir iespējama, bet, kamēr tas nenotiek, jārēķinās, ka uz apsūdzēto sola augstas Krievijas amatpersonas nesēdēs.

Savukārt Rostoks vērsa uzmanību uz to, ka viss ir atkarīgs no kara iznākuma. Turklāt ir jānodala divas lietas - pirmā, ko Krievijai var uzspiest, bet otrā, ko nevar izdarīt bez Krievijas līdzdalības. Viņš atzīmēja, ka ir iespējams iesaldēt un konfiscēt Krievijas līdzekļus, kas ir Rietumu finanšu sistēmā. Lai gan daudz jau ir iesaldēts, jautājums ir par to, vai izdosies tos novirzīt Ukrainas atjaunošanai. "Kara noziegumu tribunālam, visticamāk, būs nepieciešama tieša sadarbība ar Krieviju, jo kara noziedznieki Krievijas teritoriju nepametīs. Lai cilvēkus apcietinātu, sauktu pie atbildības un piespriestu cietumsodu, būs nepieciešama sadarbība ar Krieviju. Tāpat sadarbība ar Krieviju būs vajadzīga arī saistībā ar reparācijām," uzsvēra Rostoks.

Viņaprāt, lielāki panākumi būs tur, kur var panākt Ukrainai labvēlīgus iznākumus bez Krievijas iesaistes. Viņš prognozēja - pat, ja Putina režīms kritīs, Krievijā nebūs liela vēlme saukt kara noziedzniekus pie atbildības un izdot viņus tiesāšanai. Pēc Rostoka paustā, tas nekādā veidā nenozīmē, ka kara noziegumus nevajadzētu uzskaitīt, izmeklēt, vākt pierādījumus. Tā ir morāli pareiza rīcība, bet, vai kara noziedznieki sēdēs uz apsūdzēto sola, ir pavisam cits jautājums.

Kara gaita

Jautāts, kā Ukrainai ir izdevies noturēties un atbrīvot daļu Krievijas okupēto teritoriju, Balodis skaidroja, ka Ukrainas panākumu avoti ir vairāki. Viens no tiem ir politiska un militāra gatavība karot un visos līmeņos izrādīt pretestību. Pēc pētnieka paustā, tā ir krasa atšķirība no notikumiem 2014. gadā. Viņaprāt, ne mazāk svarīgi ir tas, ka laika gaitā ir attīstījusies Ukrainas nacionālā identitāte, kas radījusi atbalstu pašaizsardzības karam arī Ukrainas sabiedrībā. Pētnieks atzīmēja arī Zelenska nopelnus, jo Ukraina ir konsekventa un spējīga komunicēt ar pasauli dažādos līmeņos, piesaistot pasaules uzmanību un izgaismojot Krievijas nodarījumus.

Pēc Daukšta domām, lielā mērā Ukrainas panākumus nodrošina tautas solidaritāte un vienotība. Ir izveidojusies ukraiņu nācija, kura ietver nevis atsevišķas tautības, bet pilsoņus. Šādā pilsoņu cīņā netiek ņemts vērā, ka iebrūk "etniski tuvais krievs", jo tas vienkārši ir ienaidnieks. Politologs akcentēja, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Ukraina pastāvēs un noturēsies. Putins, "pēc būtības būdams rusofobs", ar savu darbību izveidojis vēl vienu Krievijas vēsturisku pretinieku ar milzīgu potenciālu Eiropas vidienē. Tā būs bagāta, spēcīga valsts, kas ES un NATO piedalīsies kā līdzvērtīga partnere.

Rostoks atzīmēja, ka svarīgi ir pakavēties pie iemesliem, kāpēc Krievijai neizdevās īstenot tās mērķus. Viņš norādīja, ka Krievijas plāns bija pārāk optimistisks. Sākotnējā kara fāzē Krievija daudz izmantoja kara tehniku un raķešu triecienus. Uzbrukumā pagājušā gada februārī Krievija izmantoja lielu daudzumu bruņutehnikas, bet maz karavīru, tāpēc nebija, kas bruņutehniku aizsargā. Tagad situācija ir mainījusies. Patlaban Krievijai ir daudz karavīru, bet krietni mazāk bruņutehnikas, kas rada pilnīgi citas problēmas. "Krievijas neveiksmes ir noteikusi Ukrainas bruņoto spēku nepiekāpība un iedzīvotāju saliedēšanās ap politiskajiem līderiem un atbalsts bruņotajiem spēkiem. Tas bija ļoti svarīgi. Ukrainas karavīri skaidri zina, par ko viņi karo un kāpēc ir jāuzvar. Ukraiņiem motivācija nav problēma, ko nevar teikt par krieviem," sacīja Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors.

Viņš atzīmēja, ka laika gaitā Rietumu sniegtais finansiālais un militārais atbalsts ir kļuvis par galveno iemeslu, kāpēc var cerēt, ka Ukraina varētu atkarot lielāko daļu no Krievijas okupētajām teritorijām. Rostoks norādīja, ka, karam sākoties, Ukrainas bruņotie spēki bija spēcīgi, piemēram, ja skatās uz to, cik ukraiņiem bija artilērijas vienību. Kara sākumā Ukraina bija diezgan spēcīga, bet pamazām rezerves samazinājās un kaujas tehnika nolietojās. To ir nepieciešams aizstāt, tāpēc Rietumu sniegtais militārais atbalsts ir ārkārtīgi svarīgs. Patlaban var redzēt Ukrainas bruņoto spēku pārapbruņošanu kara laikā atbilstoši NATO standartiem un ar NATO dalībvalstu ekipējumu.

Kara mācības Baltijas valstīm

Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks norādīja, ka Krievijas karš Ukrainā parāda, ka par savu drošību katrai valstij ir jārūpējas pašai. Sabiedrotie ir jāizmanto, cik vien tas ir iespējams, taču galu galā ir jābūt gataviem aizstāvēt savu valsti, stratēģisko infrastruktūru un kritiskās sistēmas. "Tāpat tas ir jautājums par mūsu civilās aizsardzības spējām, resursu krājumiem un pieejamību, iedzīvotāju evakuāciju un plānu, ko sabiedrībai darīt krīzes situācijā. Tas ir jautājums par sabiedrības integrāciju, vērtību kopīgošanu. Sabiedrības saliedētībai krīzes situācijās var būt izšķiroša nozīme. Ja visa sabiedrība ir vienisprātis un gatava aizstāvēt valsti, agresoram ir ārkārtīgi sarežģīti sasniegt savu mērķi, nekā ir tad, ja sabiedrībā pastāv gana spēcīgi strāvojumi, ka labāk necīnīties un padoties," sacīja Balodis.

Savukārt plašākā kontekstā, ES un Eiropas līmenī, pēc pētnieka domām, jānostiprinās sapratnei, ka ar Krieviju nevar vienkārši sarunāties. Arī Eiropā kopumā jārūpējas pašai par savu drošību, jo arī ASV kā mūsu stratēģiskā sabiedrotā resursi nav bezgalīgi un neizsmeļami.

Savukārt politologs Daukšts uzsvēra, ka Baltijas valstīm Krievija vienmēr paliks eksistenciāls drauds. Kad NATO dalībvalstis iesaistījās, veicot militāras piegādes Ukrainai, Krievija savā karadarbībā sāka izmantot savu vēsturiski visšausmīgāko ieroci - viņš atgādināja vēstures epizodi, kad Ziemeļu kara laikā Pēteris I pie Narvas jautāja grāfam Borisam Šeremetjevam, vai Krievija ieņems Narvu. Grāfs atbildēja apstiprinoši, norādot, ka Krievijai "cilvēciņu pietiks". Pēc tam Krievija arvien ir karojusi pār līķu kaudzēm. Arī 1944.gadā PSRS maršals Georgijs Žukovs teicis, ka Krievijai nav jāžēlo karavīri, jo "bābas" piedzemdēs jaunus.

"Ukraina panāk frontes līnijā panākumus ar tehniskā bruņojuma pārākumu, bet Krievija atbild ar nežēlīgu noziedznieku dzīvās masas vešanu nāvē. Arī Baltijai, ņemot vērā visus šos apstākļus, vienmēr jāņem vērā, ka Krievijā gadsimtiem ir izstrādātā taktika par dzīvā spēka izmantošanu," sacīja politologs.

Tālākā kara gaita

Taujāts, kā situācija Ukrainā varētu attīstīties, Rostoks norādīja, ka no Ukrainas puses piesardzīgi optimistiskais scenārijs būtu tāds, ka Krievija mēģinātu karā "iemest" aizvien lielāku cilvēku skaitu, jo apmācību, ekipējuma un ieroču sistēmu ziņā Ukrainai veidotos pārsvars.

Viņš norādīja, ka jāskatās, cik labi Krievijai izdosies organizēt ekonomiku, lai atbalstītu karadarbību, cik munīcijas viņiem izdosies saražot, kā izdosies aizvietot zaudētos tankus un bruņumašīnas. Rostoks atzīmēja, ka pagaidām nevar zināt, kā Krievijai tas varētu sekmēties. "Izmisuma solis varētu būt kārtējā biedēšana ar kodolieročiem, ko Krievija regulāri dara. Kodolieroču pielietošana kaujas apstākļos Krievijai varētu atspēlēties, jo tā nonāktu vēl lielākā starptautiskajā izolācijā. Krievija varētu mēģināt aktīvāk apdraudēt dažādus Rietumvalstu vājos punktus, jo patlaban Rietumvalstis sūta ieročus un munīciju Ukrainai, vienlaikus ir nostāja, ka NATO dalībvalstis konfliktā nepiedalās," sacīja Rostoks.

Viņaprāt, Krievija varētu mēģināt aktīvi apdraudēt piegādes ceļus, piemēram, ja militārais ekipējums ar kuģiem tiek vests no ASV uz Eiropu. Tāpat Krievija varētu mēģināt apdraudēt kritisko infrastruktūru Rietumvalstīs, tādējādi palielinot cenu, kādu maksājam par Ukrainas atbalstīšanu. Tomēr tas ir abpusēji griezīgs asmens. Tādā veidā Krievija var cerēt mazināt Rietumu atbalstu, bet tā var panākt pretējo efektu, jo Rietumu apņēmība palīdzēt Ukrainai varētu pieaugt, ja šādi uzbrukumi notiktu. Rostoks secināja, ka Krievijas rīcībā nav daudz instrumentu, ar kuru palīdzību varētu mainīt kara gaitu, vienlaikus nepasliktinot situāciju.

Balodis atzīmēja, ka nākotnē tomēr jārēķinās ar to, ka Krievijai resursu netrūkst. Tai ir spējas ražot munīciju un šaujamieročus. Viņš norādīja, ka vērtīgākie un modernākie ieroči tiek aktīvi izmantoti, taču tie netiek ražoti lielos apjomos. "Krievijai resursu ir daudz, taču to vērtība un pielietojums kaujas laukā ir atkarīgs no tā, kā tie tiek integrēti. Līdz šim no Krievijas puses ir bijusi augsta politiskā iejaukšanās, kas noved pie neefektīvas resursu izmantošanas," sacīja Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks.

Viņaprāt, jārēķinās ar kara ieilgšanu, ko pavadīs Krievijas centieni panākt kaut kādu pamieru. Visticamāk, Krievija turpinās uzbrukumus Ukrainas civilajai un stratēģiskajai infrastruktūrai. Tas varētu būt fundamentāls elements Krievijas kara vešanā - mēģinājumi nokausēt gan Ukrainu, gan Rietumvalstis. Krievija meklēs veidus, kā ietekmēt Rietumvalstu sabiedrības, lai mazinātu atbalstu Ukrainai. Tie būs mēģinājumi panākt politiskas pārmaiņas, lai Ukraina zaudētu atbalstītājus un atbalsts pamazām sāktu izsīkt. Tas ļautu Krievijai vai nu sekmīgi uzbrukt, vai panākt, ka karu pamazām sāk aizmirst un tas nonāk "iesalušā" fāzē, kā tas bija Donbasā līdz pagājušā gada februārim, sacīja Balodis.

Pēc Daukšta domām, Krievijā turpinās "pobedabesija" jeb uzvaras skurbuma retorika, tomēr Ukraina nezaudēs šo karu. Krievija patlaban domā par sarunām, kuras tai ļautu paturēt okupētās teritorijas un sagatavoties nākamajiem uzbrukumiem pārējai Ukrainai, kas varētu sekot pēc dažiem gadiem. Pēc politologa paustā, Krievijas sapnis ir nosēdināt Ukrainu pie sarunu galda ar Rietumu atbalstu, taču to nepieļaušot ne Zelenskis, ne ukraiņu tauta. Tiklīdz Ukrainas prezidents piekristu kaut mazākajam kompromisam, viņš nebūtu Zelenskis un nebūtu prezidents, izteicās eksperts, pēc kura domām, ukraiņu tauta nav gatava teritoriālajiem zaudējumiem. "Patlaban ukraiņu tauta nosaka tālāko attīstības virzienu. Eiropas liktenis patlaban atrodas ukraiņu karavīru rokās. Viss tiek izšķirts ierakumos, nevis diplomātiskajās sarunās," uzsvēra politologs.

Vai iespējamas miera sarunas?

Balodis atzīmēja, ka pārskatāmā nākotnē pastāv iespēja, ka starp Ukrainu un Krieviju varētu notikt miera sarunas. Patlaban tādas sarunas nenotiek un nevar notikt, jo abām pusēm ir maksimālistiski mērķi. Pēc pētnieka domām, Ukrainā valda zināms optimisms, ka tā saņems vairāk un jaunākus ieročus, kļūs stiprāka un varēs panākt sev labākas pozīcijas, pirms jebkādas sarunas var notikt. Savukārt Krievija uzskata, ka tās pusē ir vairāk resursu un pacietības, līdz ar to arī iespējas panākt sev izdevīgākus nosacījumus. Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks uzsvēra, ka abas puses grib panākt izdevīgākas pozīcijas, taču jārēķinās, ka drīz būs pavasaris un gaidāmas ofensīvas no abām pusēm. Pēc Baloža domām, pavasara ofensīvu rezultāts vai sekmes lielā mērā var iezīmēt tālāko kara gaitu, kā rezultātā var mainīties uzstādījumi par miera sarunām.

Rostoks norādīja, ka beigu beigās starp Krieviju un Ukrainu jābūt sarunām, arī tādā gadījumā, ja Krievijas bruņotie spēki tiek sakauti un patriekti no Ukrainas, jo būs jānodrošinās pret uzbrukumiem nākotnē. "Krievija arī pēc kara zaudēšanas var katru mēnesi veikt raķešu triecienus pa Ukrainas pilsētām. Krievija to tehniski var darīt, ja uzskatīs, ka tas atbilst tās interesēm. Šādiem triecieniem pa Ukrainu būtu ļoti sliktas ekonomiskas sekas, jo Ukrainas atjaunošana pēc kara šādos apstākļos nevar notikt. Investīcijas Ukrainā neienāks, tāpēc formāla vienošanās, kas nostiprina kara iznākumu, būtu vēlama," sacīja Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors. Viņš atzīmēja, ka karš var beigties bez diplomātiska procesa un vienošanās, līdzīgi, kā tas bijis, beidzoties Korejas karam.

"Lai gan sarunām vienmēr ir vieta, sarunas par kara beigām patlaban nenotiek, jo Ukraina noteikti centīsies atbrīvot Krievijas okupētās teritorijas. Ja patlaban Ukraina piekrīt miera sarunām un akceptē to, ka okupētās teritorijas ir nonākušas Krievijas kontrolē, tas radītu politisko krīzi Ukrainā. Tā būs milzīga netaisnība, tāpēc Ukraina ir ieinteresēta sagatavoties okupēto teritoriju atbrīvošanai un īstenot šādas operācijas," teica Rostoks. Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors uzsvēra, ka diplomātijai vieta būs tad, ja abas puses kādā brīdī sapratīs, ka tās nevar pavirzīties uz priekšu, kad militārā ziņā būs pilnīgs strupceļš. Rostoks pauda cerību, ka Ukrainai izdosies īstenot militāro pārsvaru un atbrīvot lielāko daļu no Krievijas okupētajām teritorijām.

Daukšts atzīmēja, ka patlaban Zelenskim un viņa komandai nav sarunu tēmu, par ko ar Krieviju runāt. Ukraina ir gatava sarunāties ar Krieviju tikai tad, kad pēdējais krievu karavīrs atstās Ukrainas teritoriju. Aktuāls ir jautājums, vai Ukrainai izdosies pilnībā atbrīvot Krimu, Donecku un Luhansku. Politologs norādīja, ka Ukraina pieprasa atjaunot situāciju, kāda tā bija līdz 2022. gada 24. februārim, un tikai tad iespējams apsēsties pie galda, bet tas uzreiz nenozīmē kompromisu.