Ņevzorova pārvērtības: no padomju fanātiķa līdz Ukrainas pilsonim

Ņevzorovs kopā ar ģimeni pameta Krieviju jau pašās pirmajās kara dienās un pērn 9. martā savos sociālo tīklu kontos ievietoja informāciju par dzemdību nama sabombardēšanu Mariupolē. Krievija to kategoriski noliedza un apgalvoja, ka tā ir viltus ziņa. Būtībā tiesas spriedums pamatots ar vienu teikumu: “Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrija ir oficiāli paziņojusi, ka šīs ziņas nav patiesas.”

Piespriež bargus sodus

Lietu pret Ņevzorovu ierosināja jau marta beigās, bet aprīlī viņu pasludināja par tā saucamo ārvalstu aģentu. Likumu par viltus ziņām Krievijas Valsts dome lielā steigā pieņēma jau desmit dienas pēc iebrukuma Ukrainā. Uz tā pamata ar gariem ieslodzījuma termiņiem notiesāti vairāki Krievijas žurnālisti. Daži paspējuši Krieviju pamest, bet, piemēram, Iļjam Jašinam piespriesti 8,5 gadi.

Tikmēr Ņevzorovs šobrīd saņēmis Ukrainas pilsonību un uzturas dažādās Rietumu valstīs, lasot lekcijas un turpinot ļoti skarbi kritizēt Putina režīmu.

Šīs pārvērtības notikušas tikai pēdējo gadu laikā, jo pirms tam viņš bijis kvēls PSRS sabrukuma pretinieks un publisks Putina atbalstītājs. Ņevzorovs ir bijis četru sasaukumu Valsts domes deputāts un Krievijas Pirmā televīzijas kanāla vadītāja Konstantīna Ernsta padomnieks.

Čekista mazdēls

Ņevzorovs dzimis 1958. gada 3. augustā Ļeņingradā, tagadējā Sanktpēterburgā. Pēc publiski pieejamās informācijas, viņa vectēvs Georgijs Ņevzorovs bija valsts drošības spēku ģenerālis un no 1945. līdz 1955. gadam Lietuvā vadīja cīņu pret nacionālajiem partizāniem. Māte Gaļina Ņevzorova strādāja par žurnālisti avīzē “Smena”.

Ņevzorovu faktiski uzaudzinājuši vecvecāki, un viņš ir stāstījis, ka bērnībā kopā ar vectēvu un viņa adjutantu bijis konspiratīvajos dzīvokļos laikā, kad pie ģenerāļa uz tikšanos nākuši stukači. Viņa tēvs it kā bijis mākslinieks Gļebs Bogomolovs, taču Ņevzorovs apgalvo, ka tēvu nekad nav saticis, un visā nopietnībā uztur leģendu, ka patiesībā viņa īstais tēvs bijis Ziemeļamerikas indiāņu cilts komanču pārstāvis.

1975. gadā Ņevzorovs beidza vidusskolu ar padziļinātu franču valodas novirzienu un iestājās Ļeņingradas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē, kuru nepabeidza. Lai viņu neiesauktu armijā, vairākas nedēļas Ņevzorovs pavadīja psihiatriskajā slimnīcā. Kādu laiku mācījies Maskavas garīgajā seminārā, kur atskaitīts no ceturtā kursa, bijis aktīvs baznīcas kora dziedātājs. Strādājis par sanitāra palīgu, iejājis zirgus kolhozā, bijis pat kaskadieris.

1983. gadā Ņevzorovs nokļuva Ļeņingradas televīzijā un astoņdesmito gadu beigās kļuva slavens visā PSRS ar savu programmu “600 sekundes”. Raidījums bija ļoti populārs, jo pārsvarā šajās desmit minūtēs ļoti spraigā tempā tika stāstīts par krimināliem faktiem un ierēdņu korupciju – tas pastāvēja līdz 1993. gadam.

Rīgā rīkoja viltus atentātu

1991. gadā Ņevzorovs izveidoja raidījumu “Naši” (Mūsējie), kurā rādīti stāsti par varonīgajiem PSRS aizstāvjiem Viļņā, Piedņestrā un Abhāzijā, atspoguļots arī pirmais Čečenijas karš.

Kad 1991. gadā Rīgas un Viļņas padomju milicijas specvienības OMON uzbrukumā Lietuvas muitas punktam Medininkos nogalināja septiņus muitniekus, Ņevzorovs veidoja reportāžu.

Vairākas dienas viņš pavadīja arī Rīgā, kur vietējais OMON par godu viņam sarīkoja viltus uzbrukumu. Automašīnu “Volga”, kurā it kā atradās žurnālists, apšaudīja uz dzelzceļa pārbrauktuves Sarkandaugavā, pēc tam ziņojot, ka tas bijis atentāts. Šā raksta autoram, tolaik laikraksta “Diena” reportierim, bija iespēja šo auto apskatīt, un varu droši apgalvot, ka, spriežot pēc ložu pēdām, apšaudes brīdī tas bija tukšs, jo izdzīvojis nebūtu neviens.

Mainījis savas domas

Pats Ņevzorovs, komentējot tā laika notikumus, tagad atzīst, ka bijis absolūts padomju iekārtas produkts un neko nav zinājis par Baltijas valstu pirmskara vēsturi. Tolaik viņam bijusi pilnīga pārliecība, ka PSRS sabrukums nav pieļaujams.

2016. gadā LTV raidījumā “1:1” viņš pauda: “Viens ir saprast, ka tā bija kļūda, taču jebkura kļūda var kļūt par materiālu nākamajiem koriģētajiem un pareizajiem secinājumiem. Tolaik tas viss tika darīts tās krievu nacionālistiskās, impēriskās idejas vārdā, kuru neizdomāju es, tomēr es biju viens no nedaudzajiem, kas to kaislīgi un no sirds sludināja. Taču, pateicoties notikumiem Baltijas valstīs, Čečenijā, Piedņestrā un citos reģionos, man radās vērtīga iespēja noskaidrot šīs ideoloģijas maldīgumu un zemiskumu. Tomēr es negrasos atvainoties viena iemesla dēļ – es tolaik kalpoju savai valstij.”

Deputāts bez neviena balsojuma

Pēc PSRS sabrukuma Ņevzorovs turpināja darboties vairākos medijos, līdztekus veidojot dokumentālās filmas no karstajiem punktiem. Viņš ir sadarbojies ar Mihailu Ļeontjevu televīzijas programmā “Odnako” – Ļeontjevs šobrīd ir ļoti liels Putina atbalstītājs un kā atalgojumu saņēmis augstu amatu koncernā “Gazprom”.

2012. gadā Ņevzorovs iekļuva arī diktatora Vladimira Putina uzticības personu sarakstā. No 1993. līdz 2007. gadam viņš bijis Krievijas Valsts domes deputāts, taču šajā jomā viņam pieder neticama statistika (oficiāla) – visā šajā laikā Ņevzorovs nav parakstījis nevienu likumprojektu un nav ar savu balsojumu piedalījies nevienā domes sēdē. Kā pats apalvo, domes ēkā ir simboliski pabijis tikai dažas reizes.

Tiesa gan, tas Ņevzorovam netraucēja par deputāta palīgu pieņemt Tambovas kriminālā grupējuma līderi Vladimiru Barsukovu un savai apsardzei izmantot citam noziedzīgajam grupējumam piederošu apsardzes firmu.

Lūzums pēc Krimas

Hronoloģiski izskatās, ka lūzums Ņevzorova uzskatos sākās pēc Krimas aneksijas 2014. gadā, tomēr, kaut arī viņš to sauca par marodierismu, pilnībā nosodīt nesteidzās. Tiesa gan, viņš jau tad prognozēja, ka šis notikums Krievijai radīs lielas problēmas un ar to viss nebeigsies.

Tāpat viņš arvien biežāk savos sociālo tīklu kanālos sāka kritizēt valstī notiekošo – ieskaitot arvien plašākos mērogos atzīmēto Uzvaras dienu vai izdomāto filmu par komjaunieti Zoju Kosmodemjansku. Jau tad Krievijas kara vēsturiskā biedrība vērsās prokuratūrā ar iesniegumu par lietas ierosināšanu saistībā ar nacisma reabilitāciju.

Vadzis lūza uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pērn februārī, un pēc izbraukšanas no Krievijas intervijā vācu radiostacijai “Deutsche Welle” Ņevzorovs notiekošo nosauca par krievu fašismu: “Ukraina šobrīd ir cietēja un varoņvalsts, valsts numur viens un, iespējams, visas cilvēces glābējvalsts. Es varu apgalvot – ja Ukraina būtu citāda, tad Putina orki jau būtu kaut kur tālu Eiropas teritorijā. Jebkurā gadījumā, Krievijai agri vai vēlu bija jāatgriežas tās dabiskajā stāvoklī – diktatūrā, agresijā, trulumā, paranojā un savu kaimiņu aplaupīšanā.”

Komentējot Ņevzorovam piešķirto pilsonību, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis izteicies, ka viņš kopā ar mūziķi Andreju Makarēviču un aktrisi Liju Ahedžakovu ir cilvēki, kuri “ļoti precīzi formulē Ukrainu atbalstošu pozīciju un ir mūsu ieroči pret Krieviju”.

Atzīstas kauna sajūtā

Ņevzorova autorprogramma kanālā “Telegram” no 2022. gada marta ieņem līderpozīcijas pēc auditorijas apjoma, un viņam neapšaubāmi piemīt talants pasniegt informāciju, izmantojot visai tēlainus epitetus.

Par viņa personības pretrunīgumu liecina arī kāds privātās dzīves fakts – viņa pirmā sieva bija Krievijas Nacionālās bibliotēkas darbiniece Natālija Ņevzorova, abi iepazinās baznīcas korī. Laulībā 1981. gadā piedzima meita Poļina, taču pēc desmit gadiem Ņevzorovs savu ģimeni bez jebkādiem paskaidrojumiem pameta un nekad ar savu meitu šo vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā nav ne saticies, ne runājis.

Par tiesas spriedumu Ņevzorovs saka: “Es pat nedomāju, ka man par kaut ko var būt kauns. Tagad saprotu, ka man ir kauns no visiem tiem lieliskajiem cilvēkiem, kuri šobrīd Krievijā izcieš mocekļu likteņus un, saņemot šādus spriedumus, reāli dodas aiz cietuma restēm, izciešot mocīšanu un pazemošanu. Un šie cilvēki ir nesatricināmi – viņi nelūdz ne žēlastību, ne apžēlošanu. Man ir sajūta, ka viņi ir galvas tiesu augstāki par mani, jo es te sēžu pilnīgā drošībā.”