Vācija cenšas izkļūt no kauna un vainas apziņas gūsta
Gan Ukraina, gan Rietumu valstis ir apsveikušas Vācijas lēmumu nosūtīt kara plosītajai Ukrainai modernos "Leopard" tankus. Tajā pašā laikā starptautiskie analītiķi meklē atbildi uz jautājumu, kādēļ Eiropas lielākajai ekonomikai bija tik grūti pieņemt šo lēmumu un vai Vācija spēs arī turpmāk uzņemties kontinenta militāro līderību.
Starptautiskie eksperti ir vienisprātis: Vācijas atturīgā nostāja attiecībā uz kaujas ieroču piegādi Ukrainai ir meklējama tās vēsturē - pagājušā gadsimta 30. gados dzimušajā fašismā un nacistu izraisītajā Otrajā pasaules karā. Kara radītā trauma ir dziļi iesakņojusies vācu psiholoģijā un radījusi vainas apziņu, vispirms jau pret PSRS, ar to primāri saprotot Krieviju. Līdz ar to vācu sabiedrība līdz pat pēdējam brīdim ir bijusi ļoti pacifistiski noskaņota un dzīvojusi ilūzijā, ka jebkurš slikts miers ir labāks par karu.
Psiholoģiskās grūtības
Kā rāda aptaujas, teju puse vāciešu nevēlas, lai Vācija sūtītu tankus uz Ukrainu. Tas ir saistīts gan ar pēdējos 80 gados vāciešos iesakņojušos pacifistisko pārliecību, gan ar nevēlēšanos atkārtot vēsturi un iejaukties militāros konfliktos. Dominējošā noskaņa Vācijā ir šāda: mēs nekad vairs nebūsim agresori un nerisināsim konfliktu militārā ceļā. Tiesa, kā norādījis publicists Timotijs Gartons Ešs, ir vēsturiski brīži, kad tieši militāra neiejaukšanās un pārprasts pacifisms var būt liels ļaunums, kas nevis aptur, bet eskalē konfliktu.
Savukārt "Washington Post" raksta: "Vāciešu nostāju šajā jautājumā, protams, dziļi ietekmē vēsture. Otrā pasaules kara trauma un kolektīvais kauna un vainas komplekss, kas tam sekoja, gadu desmitiem ir ietekmējis politikas veidotājus Berlīnē, uzsverot kvazipacifisma politiku un pieeju Austrumeiropai un Krievijai, kas nes sevī apziņu par nacistu pagātnes grēkiem."
Līdzīgas pārdomas laikrakstam "The Financial Times" paudusi amerikāņu filozofe Sjūzena Neimana, kuras grāmatā "Mācīšanās no vāciešiem" šī valsts slavēta kā paraugs pagātnes pārvērtēšanai. Taču, kā atzīst Neimana, viņa ir pārskatījusi dažus no saviem iepriekšējiem secinājumiem pēc tam, kad novērojusi, viņasprāt, Vācijas nepareizo reakciju uz nesenām krīzēm, tostarp karu Ukrainā. "Būtībā es domāju, ka vācu attieksme ir sarežģīts vainas un baiļu sajaukuma rezultāts," laikrakstam norādīja filozofe.
"Es domāju, ka mūsdienu Vācija joprojām ir politisks un psiholoģisks rezultāts tam, kā Vācijas sabiedrība centās pārvarēt nacistu pagātni," laikrakstam savukārt atzīst Vācijā jau desmit gadus dzīvojošais ukraiņu vēsturnieks Andrijs Portnovs. Laikraksts vēsta, ka tādējādi psiholoģiski tieši tanku nosūtīšana uz Ukrainu lielai daļai vāciešu "bija īpaši grūti šķērsojama līnija".
Amerikas Vācijas padomes prezidents Stīvens E. Sokols par sabiedriskās domas aptaujām, kas liecina, ka puse vāciešu nevēlas sūtīt tankus, laikrakstam "The New York Times" (NYT) norādīji s, ka vāciešu nevēlēšanos var rezumēt vienā vārdā - "vēsture". "Vācieši vēlas, lai viņus uztvertu kā partnerus, nevis agresorus, un viņi ir īpaši jutīgi pret ieroču piegādi reģionos, kur vācu ieroči vēsturiski tika izmantoti miljoniem cilvēku nogalināšanai," sacīja Sokols.
Savukārt Vācijas Starptautisko un drošības lietu institūta analītiķe Klaudija Majora NYT skaidroja, ka vācieši dzīvo ar "vainas pilnām atmiņām" pret Padomju Savienību, kuru identificē ar Krieviju. Pat pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā, stāsta Majora, vācieši savu vainu saistīja ar Krieviju kā PSRS pēcteci, nevis ar citām jaunajām postpadomju valstīm, piemēram, Ukrainu un Baltkrieviju, kur nacisti nogalināja vēl vairāk cilvēku. "Mēs sakām, ka nodarījām tik daudz ļauna Padomju Savienībai, ka nevaram to darīt atkal, taču mēs to identificējam ar Krieviju un aizmirstam, ka Ukraina šobrīd piedzīvo daudz ko ļaunāku," secina Majora.
Nāvējošais trieciens "Ostpolitik"
Līdztekus vainas apziņai par izraisīto Otro pasaules karu, vēl viena vācu sabiedrību raksturojoša psiholoģiska iezīme ir pacifisms, kas īpaši raksturīgs arī Vācijas kanclera Olafa Šolca pārstāvētajai sociāldemokrātu partijai. Šis vainas apziņas un pacifisma mikslis arī radīja tā saukto "Ostpolitik" jeb austrumu politiku, kas Aukstā kara gados praksē nozīmēja ekonomisko sadarbību ar Padomju Savienību un tās satelītvalstīm, neņemot vērā ideoloģiskās domstarpības. "Ostpolitik" lielā mērā veidoja sociāldemokrātu partijas ideoloģisko identitāti. Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis atgādina, ka Vācijas Sociāldemokrātiskā partija pamatoti lepojas ar Villija Branta 70.gadu "Ostpolitik", par ko viņam tika piešķirta Nobela miera prēmija.
Tai bija galvenā loma Aukstā kara Austrumu un Rietumu konfrontācijas pārvarēšanā. Vēl šodien lielu daļu sociāldemokrātu partijas virza pārliecība, ka mieru nevar panākt ar militāriem līdzekļiem. Līdz ar to, kā uzskata Gartons Ešs, gan Šolcam, gan sociāldemokrātiem kopumā, tāpat kā lielai daļai vācu sabiedrības, ir grūti pieņemt, ka noteiktos apstākļos karš var būt mazākais ļaunums un tikai Krievijas militāra sakāve ir īsākais ceļš uz ilgstošu mieru Ukrainā.
Laikraksts NYT norāda, ka Vācija savu pēckara ekonomiku veidoja uz lētas Krievijas enerģijas un it kā apolitiskas tirdzniecības ar Centrāleiropu un Austrumeiropu rēķina. Savukārt Padomju Savienību un Ķīnu Vācija uzskatīja par neitrālām ekonomiskās sadarbības partnerēm, uzskatot, ka tirdzniecība var radīt šajās valstīs pārmaiņas un kaut kādā veidā mīkstināt autoritāros režīmus. Pieredze gan liecina, ka šīs cerības nav attaisnojušās, un vismaz Krievijas gadījumā valdošais režīms ir guvis labumu no tirdzniecības ar Rietumiem, taču valsts iekšienē tas nekādas demokrātiskas pārmaiņas nav radījis. Diemžēl pēc 1991. gada Krievija pakāpeniski ir aizvien dziļāk slīgusi autoritārismā un citādi domājošo represēšanā.
Vairāki starptautiskie politisko notikumu komentētāji ir norādījuši, ka pagājušā gada 24. februāris, kad sākās karš Ukrainā, pielika punktu Vācijas ērtajai "Ostpolitik", kad ideoloģiskās domstarpības netraucēja ekonomiskajai sadarbībai. "2022. gada 24. februāra notikumi deva nāvējošu triecienu Vācijas labi praktizētajam atteikumam atzīt Vladimira Putina Krievijas būtību. Līdz tam brīdim Krievijas militārajām zvērībām Sīrijā, tās kariem Gruzijā un Ukrainas austrumos un pat nekaunīgajiem publiskajiem noziegumiem, piemēram, Aleksandra Ļitviņenko saindēšanai Londonā un Gruzijas pilsoņa slepkavībai Berlīnē 2019.gadā, nebija izdevies izraisīt nekādas nozīmīgas izmaiņas Vācijas uzvedībā," raksta "The Guardian".
Politiskās neveiklības
Starptautiskā prese, rakstot par Vācijas kanclera vilcināšanos sūtīt tankus Ukrainai, norāda, ka gan sociāldemokrātiem, gan zaļajiem, kas ir valdošās koalīcijas partneri, ir spēcīgi pacifistu spārni, kurus Šolcs nevar ignorēt. "The Guardian" norāda, ka zināmā mērā Šolcs vada nevis trīs, bet piecu partiju koalīciju, ja pieskaita Zaļo un sociāldemokrātu pacifistiskos spārnus. Un sociāldemokrātiem ir daudz vēlētāju bijušajā Austrumvācijā, kas tradicionāli vienmēr vairāk simpatizējusi Maskavai. Tāpat tiek minēts, ka Vācijai ilgstoši bijis romantizēts skatījums uz Krieviju, kas sajaucies ar antiamerikānisku noskaņojumu.
Ārpolitikas pētnieks Vargulis portālā "lsm.lv" raksta, ka, kļūstot par Eiropas spēcīgāko ekonomiku, Vācija nereti Eiropas stratēģiskās drošības jautājumus ir "nodevusi" Francijas un tās līderu pārziņā. Tieši Francija, it īpaši prezidenta Emanuela Makrona valdīšanas laikā, ir mēģinājusi noteikt, kāda veida drošības arhitektūru būtu nepieciešams būvēt Eiropā. Vācijas vēsturiskās traumas klātesamība ir iedrošinājusi un veicinājusi Francijas pozīcijas šo jautājumu virzīšanā.
Tajā pašā laikā, kā uzsver Vargulis, "liela mēroga ārēju satricinājumu apstākļos, kādu mēs Eiropā piedzīvojam pēc Krievijas uzsāktās agresijas Ukrainā, būtu sagaidāms, ka lielvaras uzņemas atbildību un ietekmē procesa virzību. Atšķirībā no mazām valstīm lielvarām nav priekšrocības nereaģēt. No tām pamatoti tiek sagaidīta rīcība. Vācija, apzinoties tās pozīcijas un varējumu, izprot, ka jo lielāka eskalācija, jo augstāks būs Vācijas iesaistīšanās līmenis, kas lielā daļā sabiedrības rada bailes un atturību. Šī apziņa ir klātesoša sabiedrībā. Vairākas aptaujas arī jautājumā par tanku sūtīšanu uz Ukrainu norādīja, ka sabiedrība kopumā ir piesardzīga un drīzāk atturīga".
Gala rezultātā visu politisko un psiholoģisko apstākļu kopums tomēr nav traucējis Vāciju, lai arī mokoši lēnā procesā, pieņemt lēmumu par tanku "Leopard" nosūtīšanu uz Ukrainu. Tas, vai šis lēmums iezīmē turpmāku Vācijas militāro līderību Eiropā, pagaidām ir aktuāls jautājums.
