Jauniete, kura izdzīvoja Islāma valsts teroraktā Briselē, beigusi dzīvi ar eitanāziju

Šanti Di Korte 2016. gada 22. martā atradās Zaventemas lidostā Beļģijā, lai kopā ar saviem klasesbiedriem dotos skolas braucienā uz Itāliju.

Islāma valsts todien Briselē sarīkoja trīs sprādzienus, nogalinot kopumā 32 cilvēkus un ievainojot vēl ap 300. Šanti izdevās paglābties, negūstot fziskus ievainojumus. Tomēr toreiz 17 gadus vecā jauniete pēc šausminošās dienas Beļģijas lidostā piedzīvoja depresiju un pastāvīgas panikas lēkmes un galu galā sāka justies pašnāvnieciski noskaņota.

Šanti apmeklēja psihiatrisko slimnīcu Antverpenē, Beļģijā, un sāka lietot antidepresantus.

Tomēr Islāma valsts uzbrukums uz viņu atstāja tādu psiholoģisko ietekmi, ka viņa divreiz mēģināja izdarīt pašnāvību - pirmo reizi 2018. gadā, bet pēc tam vēlreiz 2020. gadā.

Šā gada sākumā Šanti izvēlējās veikt eitanāziju, kas Beļģijā ir likumīga, ziņo Beļģijas sabiedriskā raidorganizācija VRT. Viņa nomira 7. maijā pēc tam, kad divi psihiatri apstiprināja jaunās sievietes lūgumu.

"Kāpēc es nevaru vienkārši nomirt?"

Šanti māte Marielle dalījās savā stāstā ar ziņu aģentūru, aprakstot sāpes, ko viņas meita juta pēc piedzīvotajām šausmām lidostā, kur tika detonēts spridzeklis.

"Viņa aiz bailēm negribēja iet nekur, kur bija citi cilvēki," stāsta Marielle. Kad ģimene aizbraukusi ceļojumā uz Franciju, Šanti visu ceļojuma laiku neesot pat iznākusi no viesnīcas. "Viņai arī bija biežas panikas lēkmes, viņa tā arī nekad no tām netika vaļā."

Par savām ciešanām pati Šanti rakstīja sociālajos medijos. "Brokastīs es ēdu zāles. Līdz 11 antidepresantiem dienā. Es nevarētu dzīvot bez tiem," teikts vienā no jaunietes ierakstiem. "Ar visām zālēm, ko lietoju, es jūtos kā spoks, kas vairs neko nejūt."

Šanti māte stāsta, ka meitu tik ļoti ierobežojušas bailes, ka viņa nevarēja darīt to, ko gribēja. "Viņa dzīvoja pastāvīgās bailēs un pilnībā zaudēja drošības sajūtu. Kad Šanti izgāja ārā, viņa vienmēr saglabāja modrību. Vai man nekas nedraud? Vai kaut kas varētu notikt? Viņa ārā nekad nav spējusi atslābināties," stāsta māte.

Pēc viena no pašnāvības mēģinājumiem Šanti nokļuvusi slimnīcā, kur mātei pirmo reizi pajautājusi: kāpēc es nevaru vienkārši nomirt?

Meitenes skolas psiholoģe norāda: "Ir daži skolēni, kuri sliktāk nekā citi reaģē uz traumatiskiem notikumiem. Un, intervējot viņu divas reizes, es varu jums pateikt, ka Šanti De Korte bija viena no šiem trauslajiem studentiem."

Savā pēdējā ierakstā sociālajos medijos Šanti rakstīja: “Es smējos un raudāju. Līdz pēdējai dienai. Es mīlēju un man ļāva sajust, kas ir patiesa mīlestība. Tagad es mierīgi došos prom. Zini, ka man tevis jau pietrūkst."

Prokuratūrā iesniegta sūdzība

Antverpenes prokurori ir sākuši izmeklēšanu pēc tam, kad neirologs Pols Deltenre no Brugmana akadēmiskās klīniskās slimnīcas iesniedza vairākas sūdzības, apgalvojot, ka lēmums par Šanti eitanāziju ticis pieņemts “priekšlaicīgi”.

Beļģijas Federālajai komisijai, kas kontrolē un izvērtē eitanāzijas procesu valstī, neesot bijušas nekādas bažas par Šanti lietu. Tomēr Deltenre norādījis, ka pastāv aprūpe un ārstēšana, ko Šanti nebija izmēģinājusi.

Tikai trīs valstīs Eiropā legalizēta eitanāzija - Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā. Vācija, Šveice, Somija un Austrija īpašos apstākļos pieļauj ar ārsta palīdzību izraisītu nāvi.

Savukārt tādas valstis kā Spānija, Zviedrija, Anglija, Itālija, Ungārija un Norvēģija pieļauj pasīvo eitanāziju stingri noteiktos apstākļos. Pasīvā eitanāzija pieļaujama tad, kad pacients cieš no neārstējamas slimības - ārsti pārtrauc ārstēšanu, kas nepieciešama, lai pacientu uzturētu pie dzīvības.

Sprādzieni Briselē 2016. gada 22. martā bija Islāma valsts pašnāvnieku sarīkota sprādzienu sērija Beļģijas galvaspilsētā - lidostā un pilsētas metro tīklā. Tajos tika nogalināti 32 cilvēki, gāja bojā arī trīs teroristi.