No kurienes rodas ļaunums? Sava versija ir izmeklētājam, kurš notvēra PSRS baisāko sērijveida slepkavu Čikatilo

Šo notikumu sakarā, "Meduza" uzaicināja uz interviju 70 gadus veco Jevgēņiju Bakinu – viņš specializējas sērijveida slepkavu notveršanā.

1990. gados vadījis Ģenerālprokuratūras nodaļu, kas izmeklēja slepkavības un bandītismu. Savas dzīves laikā strādājis pie vairākam skaļām lietām - tajā skaitā Padomju Savienībā pazīstamākā sērijveida slepkavas Andreja Čikatilo notveršanas. Publicējam saīsināto intervijas versiju. 

- Kā rodas šādi smagi noziegumi? Un, kāpēc Čikatilo tik ilgu laiku nevarēja notvert?

- Manā praksē neviens nevēlējās atzīt "sēriju" savā teritorijā. Iedomājies, atrod mežā galvaskausu un kaulus. "Svaiguļus" jau atrada ļoti maz... Rostovskas klimatā trīs dienu laikā no līķa pāri paliek kauli un galvaskauss. 

Sākumā starp nogalinātajiem vairumā bija sievietes, taču kontingents biežāk bija sociāli nelabvēlīgs – vairumā gadījumu klaidoņas, bet tad bērni. Cilvēkiem bija bail iet uz darbu.

- Kas kļuva par atslēgu Čikatilo notveršanai?

- Pirmos līķus saistīja kukaiņi acīs. Čikatilo bija sākotnējā stadija: viņš ar nazi sadūra acis, baidījās, ka tajās paliek slepkavas veidols.

Kad sāku strādāt Rostovā, sākās "izķemmēšanas", tika izvietoti posteņi. Sākām ziņot par jauniem noziegumiem. Mums savācās dati par līdzīgiem noziegumiem no visas Padomju Savienības.  

Manā teritorijā pie stacijas "Leshoz" tika izziņoti arvien jauni līķi. Peronā bija izvietoti divi posteņi, lai kontrolētu visus, kas mēdz būt šeit. Postenis ir, nekā aizdomīga nemana, taču līķi arvien parādās.

Es jau strīdējos ar visiem, ka pēc nākošā līķa nebraukšu. Nolēmu pats pārbaudīt, ko dara postenis. Skatos, tur "lamatu" nav. Sarāja vietējo policiju un tajā pašā datumā Rostovas štābā atnāca ziņojums, ka tika pārbaudīti dokumenti aizdomīgam cilvēkam ar uzvārdu Čikatilo.

Sākās Čikatilo izpēte, noskaidrojās, kur viņš strādā, sāka pētīt viņa komandējumus.

- Ir tāds Nīčes teiciens: "Kas cīnās ar briesmoņiem, tam vajadzētu uzmanīties, lai pašam nekļūtu par briesmoni". Jums taču nācās detaļās uzklausīt slepkavu stāstus par viņu zvērībām. Kā jūsu psihe to izturēja? 

- Saproti, izmeklētājiem taču arī var notikt personības degradācija, kā visiem cilvēkiem. Es, kad strādāju, es neesmu labs, maigs, es kļūstu atsaldēts. Tajā ziņā, ka acīs nav nekādu emociju, tikai darbs. Savādāk, iespējams, es ietu vemt...

Tāpat katrs noņem stresu kā māk. Man, domā, patika līķi? (..) Es taču arī esmu cilvēks. (..) Atceros, kā Vladivostokā mani "kristīja" vietējie puiši: vajadzēja apēst jēlu trepangu. Es varēju to apēst tikai pēc glāzes šņabja. Uzreiz atcerējos Čikatilo.

Viņš taču bija arī kanibāls un aprakstīja man savas sajūtas, kā viņš izgrieza un apēda dzemdes. Šis iekšējais orgāns ir izmērā ar sērkociņu kastīti. Vēl paskaidroja: "Viņa ir sīksta, košļājas kā īriss."

- Kad izmeklējāt visas šīs baisās sērijveida slepkavības, jūs taču aizdomājāties, no kurienes cilvēkos rodas šis ļaunums? Vai atradāt sev atbildi?

- No kurienes rodas? No cilvēkiem, protams. Tu man jautā to pašu, ko man vaicājuši psihiatri. To pašu Čikatilo mēs taču izpētījām no autiņiem. Es ar viņu cietumā pavadīju daudz laika.

Par slepkavām nepiedzimst. Dzīvo Ukrainas laukos zēns Andruša Čikatilo, dzimis 1936. gadā. Viņam apkārt karš, bads, vācieši, partizāni... Tad viņš izaug. Vesels, spēcīgs.

Laukos viņam bija iesauka Andrejs Spēks. Tievs, bet atceros, rokas viņam bija spēcīgas. Pirmā pieredze ar sievieti. Uzgūlies viņai virsū, bet neko nespēj. Viņa viņu izsmēja, vēl citiem pastāstīja. Tas bija pirmais trieciens.

Pēc tam viņam bija vēl kaut kāds neveiksmīgs sakars. Viņu vienkārši izsmēja. Cilvēks sāk ieciklēties, domāt, ka viņš ir citāds. Lai gan visiem gadās – vajadzēja viņu vienkārši nomierināt.

Pēc tam skolā parādījās kaut kāds "zilais", kurš pierunāja viņu uz pasīvu saikni. Rezultātā, viņš ieciklējās un konkrētā brīdī saprata, ka saņem baudu no savu upuru mocīšanas.

Lai to visu saprastu man nav vajadzīgs psihiatrs. Tas taču nebija bomzis. Čikatilo pabeidza divus marksisma-ļeņinisma skolas ciklus, kad strādāja internātā garīgi nepilnvērtīgajiem.

Viņš visu valdību zināja no galvas. Mēs nevarējām iedomāties, ka tādi var būt maniaki. Vēlreiz pateikšu, ka par slepkavām nepiedzimst. Paši neaizsargātākie ir bērni. Viņu psihi lauž. Pamazām. Sākumā tēvi, mātes, patēvi... Pēc tam skolā, sabiedrībā. Pēc tam kāds pamet ideju, ka var kļūt par "sanitāru", attīrīt sabiedrību no "atkritumiem": klaidoņiem, prostitūtām. Pēc tam, ja cilvēks jau ir sajutis asinis, viņu neapturēt. 

- Pastāv uzskats, ka visi slepkavas un ļaundari ir kā spogulis, kurā sabiedrībai būtu jāredz arī pašas netikumi. 

- Nezinu, droši vien. Taču tie ir tavi vārdi. Es tev pastāstīšu, kad man patiešām kļuva baisi blakus Čikatilo. Viņš taču bija spēcīgs, taču gļēvulīgs. Tikai vienu reizi man no viņa kļuva bail. Kā tagad atceros, 8. martā, svētkos mēs braucām uz liecību pārbaudi.

Tā slepkavība bija Čikatilo meitas dzīvoklī. Viņa ar ģimeni tajā dienā nebija mājās. Trāpījās viņam meitene. Sasista. Žēl viņu bija līdz asarām. Mācijās kaut kur, vājiņa tāda, darīja viņai pāri.

Viņam bija sava pieeja tādām. Dzīvoklis atradās piecstāvu ēkas pirmajā stāvā. Šādos dzīvokļos cilvēki taisīja sev pagrabus, lai glabātu sālījumus. Iemānīja viņu tur un izrīkojās tur. No Čikatilo nebija ne miņas. Viņš viņu sadalīja pa kauliem. Tā bija netipiska epizode. Pēc tam viņš viņu pa gabaliem paslēpa trubā blakus stacijai. 

- Tagad internetā apspriež, vai drīkst intervēt maniakus, veidot par viņiem filmas. Ko jūs domājat?

- Es personīgi neesmu piekritējs. Tāpēc arī centos nedot intervijas. Mēs ko slavinām? Viņi taču par tādiem nepiedzimst – viņus par tādiem padara.

Mēs 1990. gadu jauniešus pazaudējām uz bandītiem vien. Es daudz ko esmu atskatījies. Tagad par kaut kādiem "laikiem" piespiež mirt citiem bērniem.

Paskaties uz viņiem. Nosaldēja meiteni uz balkona, izņirgājās par viņu, pēc tam sēž un raud. Tevī ir potenciālais Čikatilo, vienkārši līdz tam nav aizgājis. Čikatilo arī sāka nogalināt tikai tuvāk 50 gadu vecumam.