Ļeņins patiesībā miris no sifilisa
Vladimirs Uļjanovs jeb Ļeņins, pirmais PSRS vadītājs, miris no sifilisa, ar kuru viņu 1902. gadā inficējusi kāda Parīzes prostitūta.
Iepriekš oficiāli tika uzskatīts, ka Ļeņina nāves cēlonis ir insults. Patieso nāves iemeslu atklājusi pazīstamā vēsturniece un vairāku grāmatu autore Helēna Rappaporta, pamatojoties uz vēsturiskiem dokumentiem un aculiecinieku vēstījumiem, raksta izdevums „The Telegraph”. Savā jaunajā grāmatā „Konspirators: Ļeņins izsūtījumā” Rappaporta apgalvo, ka boļševiku līderim novēroti visi šīs slimības klasiskie simptomi, ieskaitot progresējošu paralīzi.
Šis fakts bija zināms virknei augsti stāvošu ierēdņu, taču neviens neuzdrošinājās to atklāt, jo baidījās no piesolītā nāvessoda, raksta NESRru.co.il. Saskaņā ar oficiālo informāciju,Ļeņins mira, pārciešot trīs insultus, kā arī gūstot traumas uzbrukumā 1918. gadā revolūcijā. Rappaporta ir eksperte Krievijas vēstures jautājumos, kā arī vairāku prestižu zinātnisku organizāciju biedre. Viņas pētījuma galveno daļu ieņem Krievijas fiziologa Ivana Pavlova atskaite.
Tajā apgalvots, ka „revolūciju veica trakais, kura smadzenes bija skāris sifiliss”. Lai pierādītu savu versiju, Pavlovs atklājis arī dokumentētu sarunu ar ārstu – emigrantu Mihailu Zernovu, kurš 1928. gadā strādāja Kolumbijas Universitātē, Ņujorkā. Pavlovs uzdrīkstējās ko tādu paust, jo Ļeņins, kas viņu ļoti cienīja, personīgi pazīstamajam zinātniekam garantēja „aizmuguri”. Ļeņins nomira 1924. gada janvārī 53 gadu vecumā. Pēdējos gados viņš bija mēms un paralizēts. Padomju vara krietni piepūlējās, lai slēptu iemeslu, kāpēc Ļeņina uzvedība revolūcijas laikā bijusi tika ekscentriska un maniakāla.
PSRS līdera niknuma uzplūdi esot bijuši pēkšņi un neprognozējama ilguma. Pētījumos atklāts, ka arī citi ne mazāk ietekmīgi politiķi sirguši ar sifilisu, tostarp Henrijs VIII, Ivans Groznijs un Napaleons Bonaparts.
