Mācītājs Gundars Ceipe: "Piedzīvotais karš - tā ir sava veida vakcīna, turklāt ļoti efektīva"

Vai juku laikos cilvēkiem nepieciešams kāds īpašs stiprinājums?

Garīgs stiprinājums nepieciešams vienmēr, jo nekur nav rakstīts, ka šeit jābūt paradīzei zemes virsū vai kaut kādai leiputrijai. Kaut gan vēl nesenā pagātnē piedzīvojām nosacīti labus laikus. Tad negaidīti uzradās kovids, kas mūs nomocīja, polarizēja un šokēja. Pēc tam nāca vēl viena katastrofa – karš Ukrainā. Piedzīvotais pamatīgi mainīja visu sabiedrību. Es tiešām redzu, ka notiekošais ir garīgi izmainījis daudzus cilvēkus, turklāt pārmaiņas turpinās, mēs nevaram droši teikt, ka lielā krīze būtu aiz muguras. Šodien cilvēki meklē atbildes uz daudziem jautājumiem.

Vai nav tā, ka šajos nedrošības laikos pieprasīti kļūst mācītāji?

Mūsdienās pieejamas dažādas alternatīvas, piemēram, meditācijas un citas garīgas prakses, kā psiholoģiski sevi sakārtot un stiprināt. Vispār, kas attiecas uz mācītāja statusu, es vairāk sevi izjūtu kā Brāļu draudzes vadītāju, bet mazāk kā mācītāju. Vārds mācītājs paaugstina cilvēku, bet es šādi paaugstināts vai izcelts īsti negribu būt. Un tieši tāpēc man ir tuva Brāļu draudze, kur cits citu uzrunājam par brāļiem un māsām. Šeit ikviens mācītājs vai bīskaps tiek uzrunāts par brāli.

Tituli veido varas vertikāli, kas nozīmē, ka ir mācītājs un mācāmais, bet brāļu būšana nodrošina līdzvērtīgas pozīcijas. Šeit vietā citāts no Mateja evaņģēlija, kur Jēzus runā par mācītājiem: “Viņi lieto platas lūgšanas siksnas un garus pušķus pie drēbēm. Viņi mīl pirmās vietas mielastos un pirmos sēdekļus sinagogās. Un lai ļaudis viņus tirgus laukumos sveicinātu un sauktu par rabbi. Bet jūs nesaucieties par rabbi, jo viens ir jūsu Mācītājs, bet jūs visi esat brāļi!” Tiesa, paralēli kalpošanai Brāļu draudzē esmu arī Rīgas evaņģēliski luteriskās Misiones draudzes mācītājs. Skaidrs, ka mācītāja statuss uzliek zināmu atbildību, jo katram cilvēkam ir savi priekšstati, kādam jābūt īstam mācītājam. Katoļiem ir priesteris – persona, kas nes upuri, vidutājs starp Dievu un cilvēkiem. Luterāņiem – cilvēks, kas sludina un māca evaņģēliju. Līdz ar to arī šis vārds – mācītājs.

Kā Brāļu draudze pārdzīvoja pandēmiju?

Nobruka daudzi pasākumi, nenotika saiešanas, izpalika bērnu un jauniešu nometnes. Bet tā jau notika visur – daudzām organizācijām, biedrībām, struktūrām pajuka visas ieceres un plāni. Daudzas lietas vienkārši izkūpēja gaisā un pazuda uz neatgriešanos. Tomēr mēs nekur neesam pazuduši. Piemēram, aprīļa beigās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta izstāde Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem, kuru bibliotēkas piektajā stāvā var apskatīt arī tagad. Izstādi atklāja Valsts prezidents Egils Levits, un tas bija likumsakarīgi, jo savulaik hernhūtieši jeb Brāļu draudze lika pamatus latviešu nacionālajai elitei, bez kuras nebūtu iedomājama pirmā nacionālā atmoda un tālākā perspektīvā – arī Latvijas valsts. Brāļu draudzes darbību mēs varam vērtēt kā nacionālās atmodas sākumu, jo tā salīdzinoši īsā laika periodā radīja inteliģenci: skolotājus, mācītājus, rakstniekus, dzejniekus. Mūs valstiskais pamats – tas viss ir no turienes.

Reizi mēnesī mums notiek saiešana Gaisma pilī, un tas ir lieliski. Vietā piebilst, ka Nacionālās bibliotēkas kodols ir Retumu nodaļa, kur būtiska daļa ir hernhūtiešu pieraksti, kurus paredzēts iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

Patlaban pasaule ir tādās kā krustcelēs.

Globālie procesi un lielās pārmaiņas, kas sākās jau ar kovidu, sākumā izpaudās sapītās, samocītās, birokrātiskās formās, bet tagad, kā redzu, visi šie procesi ir manāmi atraisījušies un virzās uz priekšu ar izteiktu dinamismu. Turklāt ir sācies lielais attīrīšanās process, un es paredzu, ka nākotnē gaidāms globāls restarts; tas notiks pēc Krievijas zaudējuma. Nav šaubu, krievi zaudēs. Karš vienmēr atmet visu lieko un traucējošo, uzvara gūstama ar maksimālu resursu koncentrēšanu un mērķtiecīgu darbību. 

Krievijas valsti ir saēdusi totāla korupcija, un karš to labi atklāj. Milzīgs kolektīvs savtīgums – tas nav efektīvs. Karš arī skaidri atklāj rietumvalstu un pasaules institūciju vājumu, inertumu, butaforiskumu un formālismu. Redzams, ka šādas institūcijas darbojas vairāk sev un mazāk sabiedrībai.

Mums jāpateicas varonīgajai Ukrainas tautai, kuras nestie upuri mudina mūs būt krietnākiem, godīgākiem, drošākiem. Karš labi parāda, kas ir kas. Cilvēkiem vairs nav iespēju laipot, viņiem jānostājas vienā vai otrā pusē. Ja kāds mēģina skraidīt pa vidu starp frontes līnijām, viņu noteikti sašauj. Un šādus piemērus mēs varējām vērot arī Latvijas politikā, kad konkrētas personas izvairījās paust skaidru nostāju.

Es ceru, ka karš drīz beigsies. Ļaunums sagrūs zem sava svara un pats sevi apēdīs. Lielas pārmaiņas skars pašu Krieviju, un noziedzniekus agri vai vēlu tiesās. Tādā ziņā man ir gaišs skats uz nākotni. Paredzu pārmaiņas arī Latvijā un visā pasaulē.

Es ticu, ka veidosies jauna kārtība, kas cilvēkiem būs daudz draudzīgāka par iepriekšējo. Piedzīvotais karš – tā ir sava veida vakcīna, turklāt ļoti efektīva vakcīna, kas mūs pasargās no turpmāk iespējamām katastrofām. Pašlaik mēs redzam un pārdzīvojam visas tās šausmas, kuras notiek Ukrainā. Ja mēs negribam piedzīvot bezgalīgas šausmas un vēlamies, lai tās reiz beigtos, mums tam visam ir jāiet cauri. Mums tas viss ir jāpieņem un jāpārdzīvo, lai beidzot iestātos miers. Es ticu, ka mūsu bērniem un mazbērniem pasaule būs labāka.

Dzirdēju, ka gatavojaties rakstīt grāmatu.

Latvijas Kristīgajā radio es vadu raidījumu ciklu Brāļu draudzes mantojums, un pirms kāda laika mani mudināja uzrakstīt grāmatu par šo tēmu. Jau sāku to darīt, bet process nobremzējās. Tagad būs jāsaņemas un iesāktais jāpaveic līdz galam.  

Bet ir vēl kāda lieta. Pie manis atrodas vectēva pieraksti, kurus vēlos izdot grāmatā. Tās ir vairākas pierakstu klades, kurās viņš izklāstījis savu dzīvesstāstu. Viņš ir dzimis Valmierā, bet vēlāk dodas uz Rīgu, iestājas komjaunatnē un sāk darboties pagrīdē. Pēc kāda laika viņu arestē un ieliek cietumā. Tad viņu atbrīvo, un viņš un turpina darboties pagrīdē. Kad PSRS okupē Latviju, komunisti viņu norīko strādāt par šoferi pie iekšlietu komisāra Alfona Novika. Viņš vadā Noviku, bet vēlāk, kad ienāk vācieši, atkāpjas uz Krieviju, piedalās kaujās pie Maskavas. Tad viņu nosūta uz speciālu skolu, kur gatavo diversantus, aizsūta misijā – izmet no lidmašīnas Baltkrievijā. Viņš veic dažādus uzdevumus, to skaitā svarīgu objektu spridzināšanu.

Atgriezies atpakaļ, kādu mēnesi dzīvo bez ēšanas, galīgi izkāmē, līdzinās skeletam. Vēlāk atkopjas un dodas nākamajā diversantu misijā. Beidzas karš, un viņš atgriežas Rīgā, strādā par partijas sekretāru. Gadu gaitā viņa komunistiskie ideāli pamazām sadrūp un izplēn, dzīves nogalē ir smaga vilšanās visā padomju sistēmā. Kad sākas atmoda, viņš jau ir pirmajās rindās ar sarkanbaltsarkano karogu.

Vectēva dzīves stāsts ir kā tāds aizraujošs kino, turklāt viņa atmiņas uzrakstītas labā valodā, tās interesanti lasīt. Aizsaulē vectēvs devās 1993. gadā.  Es pats viņu izvadīju, toreiz biju pavisam jauns mācītājs.