Padomju psihiatrija. Kā PSRS cīnījās ar citādi domājošajiem
Kādreiz par viedokļa paušanu varēja nonākt trakonamā. Tagad – runā, ko gribi, kur gribi, nekas nemainās. Tā arī nevar saprast, vai tāpēc, ka valdība tautu neņem par pilnu, vai tāpēc, ka nu spēle ir daudz rafinētāka – lēnām un nepārtraukti notiek globāla smadzeņu skalošana, līdz beigu beigās homo vulgaris jeb cilvēks parastais vairs neko nevar saprast, kas ir labi, kas ir slikti, kas ir tiesiski, kas beztiesiski, kurš normāls, kurš traks.
Sakropļoti un bez reabilitācijas
Daudzviet psihiatriskās iestādes vadīja čekisti, piemēram, Vladimira Serbska vārdā nosauktais Vissavienības tiesu psihiatrijas zinātniski pētnieciskā institūta direktors Georgijs Morozovs, kas vadīja institūtu no 1957. līdz 1990. gadam, bija čekas ģenerālis. Savukārt Daniels Luncs, kas kūrēja bēdīgi slaveno 4. nodaļu, kur uz ekspertīzēm veda disidentus, bija čekas pulkvedis. Ieslodzītais Viktors Nekipelovs viņu raksturoja diezgan neglaimojoši: “Luncs līdzinājās ārstiem-noziedzniekiem, kas veica necilvēcīgus eksperimentus nacistu koncentrācijas nometnēs.”
Kad Gorbačova iesāktās perestroikas rezultātā čekisti bija zaudējuši savas pozīcijas, Serbska centra direktore publiski atzina, ka padomju psihiatrija izmantota politiskos nolūkos, lai diskreditētu, iebiedētu un pakļautu citādi domājošos valsts pilsoņus. Viņa arī izteica nožēlu par notikušo. Un tiešām bija jau, ko nožēlot. Par represīvās psihiatrijas apjomiem liecina konkrēti fakti. Piemēram, 1978. gadā speciāli izveidotā komisija ar PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju Alekseju Kosiginu priekšgalā nolēma uzbūvēt valstī vēl 80 psihiatriskās slimnīcas un astoņas speciālās. Tās cēla Krasnojarskā, Habarovskā, Kemerovā, Kuibiševā, Novosibirskā un citur. Šo apjomīgo projektu bija paredzēts pabeigt 1990. gadā, bet to apturēja, jo sākās Gorbačova izsludinātā perestroika un politieslodzītos pamazām sāka atbrīvot gan no lēģeriem, gan trakomājām. 1988. gadā no uzskaites noņēma 800 000 pacientu. Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas dati liecina, ka PSRS pastāvēšanas laikā psihiatriskajām represijām politisku motīvu dēļ pakļauti aptuveni divi miljoni cilvēku. Tiek lēsts, ka aptuveni trešdaļa politisko ieslodzīto tikuši represēti psihiatriskajās slimnīcās. Ne mazums tika sakropļoti, daudzi aizgāja no dzīves nereabilitēti.
Jāpiemin arī labi zināmā Krievijas opozicionāri Valērija Novodvorska, kuru čeka arestēja 1969. gadā par pretpadomju aģitāciju. No 1970. gada jūnija līdz 1972. gada februārim viņa piespiedu kārtā atradās Kazaņas psihiatriskajā slimnīcā, diagnoze – gausi ritošā šizofrēnija un personības paronodiālā attīstība. Vēlāk Novodvorska panāca, ka viņu izmeklē neatkarīgs Krievijas ārstu konsilijs, kas viņu atzina par garīgi veselu.
Ar padomju psihiatrijas drūmo realitāti gadījās saskarties arī Nobela prēmijas laureātam, slavenajam dzejniekam Josifam Brodskim. 1964. gadā viņu tiesāja par parazītisku dzīvesveidu un piesprieda piecus gadus piespiedu darbā. Pirms tam viņu pāris reižu ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, lai veiktu ekspertīzes. Jau krietni vēlāk kādā intervijā Brodskis atklāja, ka trakomājā pavadītais laiks bijis visnepatīkamākais posms visā viņa dzīvē. Slimnīcas sanitāriem bijusi metode – ietīt pacientu palagā un iegremdēt vannā. “Tad ņēma ārā, nolika malā, bet no palaga neiztina. Kad palags sāka izžūt, tas griezās miesā. Diezgan riebīga sajūta,” atcerējās dzejnieks.
Viņš atzina, ka pat cietumā juties ievērojami labāk nekā slimnīcā. “Cietumā tu zini, kas tevi sagaida. Tev ir termiņš – no zvana līdz zvanam. Protams, var piemest klāt vēl kādu termiņu. Var arī nepiemest. Tomēr principā ir skaidrs, ka agri vai vēlu tevi izlaidis. Bet trakomājā tu pilnībā esi pakļauts ārstu visatļautībai.”
