"Bīstami: inde!" Ieskatāmies nāvējošo vielu pasaulē, vēsturē un mūsdienās

Slavenais ķīmiķis Paracelzs esot teicis: “Viss mums apkārtesošais ir vienas vienīgas indes. Nav tādas vielas, kas mūs nevarētu nogalināt. Viss ir atkarīgs tikai no pareizas dozēšanas,” Indētāji ir dzīvojuši visos laikos – vieni ar cilvēku nogalināšanu ir nodarbojušies izklaides pēc, citi savtīgos nolūkos. Dažādas indes ir brīvi pieejamas dabā un saimniecības preču veikalos, taču to lietošana ir nosakāma viegli. Latvijā vien no saindēšanās ik gadu nomirst aptuveni tūkstotis cilvēku, taču viņi to izdara lielākoties paši, iedzerot dažādus alkohola aizvietotājus. Tomēr pēdējā laika notikumi rāda, ka indētāju rīcībā ir arī ārkārtīgi grūti konstatējamas vielas.

Kas īsti ir "Novičok"?

20. augustā notikusī Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija saindēšana ir izraisījusi plašu rezonansi pasaulē. Vācijas armijas laboratorijā konstatēts, ka izmantota inde, kas pieder pie tā sauktajām kaujas vielām. Par to, ka tas ir Krievijas specdienestu darbs, nevienam nav šaubu, jo šāda inde jau iepriekš lietota pret tās režīmam nevēlamiem cilvēkiem. 2015. gadā no šīs indes mira bulgāru ieroču tirgotājs, uzņēmējs Emilians Gebrevs, viņa dēls un kompānijas direktors, 2018. gadā Lielbritānijā mēģināja noindēt Sergeju Skripaļu un viņa meitu Jūliju. Abos gadījumos kā šo noziegumu izdarītāji ir identificēti Krievijas specdienestu darbinieki.

Novičok ir PSRS laikos izstrādāta inde, kas tika radīta speciālā ķīmisko ieroču programmā Foliants. Ņemot vērā, ka pasaulē pastāv konvencija par ķīmisko ieroču pilnīgu aizliegšanu un pielietošanu, indes radīšanas process bija stingri slepens. Tomēr, pateicoties PSRS sabrukumam un tai sekojošajam atklātības periodam, viens no tās izgudrotājiem Vils Mirzojanovs avīzē Moskovskije novosti publicēja rakstu, kurā paziņoja, ka Krievija ir radījusi jaunu bināro ieroču paaudzi un cenšas to slēpt no pasaules sabiedrības. Viņš tika arestēts un apsūdzēts valsts nodevībā, taču pēc laika Mirzojanovu tomēr atbrīvoja, un viņam izdevās emigrēt uz ASV. Vairākās intervijās zinātnieks ir apgalvojis, ka Krievijas rīcībā ir vairākas tonnas šīs vielas un maz ticams, ka tāda inde ir vēl kādas citas valsts rīcībā. Pēc viņa vārdiem, Novičok ir vismaz desmit reizes spēcīgāks par jebkuru citu nervu paralītisko vielu, un, piemēram, karstā laikā izsmidzinot tikai dažus gramus šīs vielas publiskā vietā, tā spēj nonāvēt pat 500 cilvēkus. Novičok iedarbojas uz cilvēka nervu sistēmu, viņš vairs nevar paelpot un cieš neizturamas sāpes. Tieši tādi simptomi bija novērojami Aleksejam Navaļnijam, un iespējams, ka viņa dzīvību izglāba ātrās palīdzības brigāde, kuras ārsts viņam uzreiz injicēja pretindi – atropīnu. Pateicoties Mirzojanovam, ārvalstu laboratorijām ir zināms, no kādiem ķīmiskajiem elementiem sastāv Novičok, un tieši tāpēc tas ir kļuvis identificējams, bet tas, ka Krievija to turpina izmantot, tikai liecina par šajā valstī valdošo visatļautību.

Slavenākie indētāji

Senajos un viduslaikos indētāji izmatoja pārsvarā augu valsts izcelsmes produktus, un ar šodienas ekspertīzes iespējām viņiem no soda izbēgt nebūtu nekādu cerību.

Senajā Grieķijā plaši tika lietots velnarutks – sākotnēji to gan izmantoja noziedznieku sodīšanai ar nāvi, taču drīz vien konkurentu un ģimenes locekļu novākšanai to iemanījās lietot arī dižciltīgie. No slavenākajiem velnarutka upuriem būtu pieminams filozofs Sokrats. Par daudziem indēšanas gadījumiem ir rakstījuši arī sengrieķu vēsturnieki.

Tradīcijas turpināja arī Senā Roma, un vēl 331. gadā pirms mūsu ēras impērijas galvaspilsētā atklāja pirmo indēšanas lietu, kad pēkšņā nāvē nomira simtiem patriciešu. Izrādījās, ka pie visa vainīgas bijušas viņu sievas, kuras apvienojušās interešu grupiņā, lai tiktu vaļā no saviem izvirtušajiem vīriem. Uz nāvi tika notiesāts vairāk nekā simts sieviešu. Ar indēšanu turpināja nodarboties arī slavenais Kaligula un viņa pēcteči, kuri izmantoja pārsvarā zilajās kurpītēs atrodamo indi – akonītu.

Visslavenākie viduslaiku indētāji bija Bordžiju dzimta Itālijā, kuras pārstāvis Rodrigo 1492. gadā kļuva par Romas pāvestu. Pats nebūdams bagāts, viņš ģimenes mantu papildināja, indēdams bagātus Romas augstmaņus un kardinālus. Ar indēšanu nodarbojās arī viņa meita Lukrēcija un dēls Čezāre, kuri noindēto cilvēku pulkam pievienoja savus apnikušos mīļākos, kurtizānes un pat kalpus. Bordžiju ģimene izmantojusi savu indi ar nosaukumu “kantrella”, kas, pēc vēsturnieku domām, sastāvējusi no arsēna, vara sulfāta un fosfora. Beidzās ar to, ka viens no Bordžijiem kļūdas dēļ iedzēra citiem sagatavoto indi un nomira pēc četru dienu mocībām.

Bordžiju ģimenes tradīcijas pārņēma itāļu izcelsmes Francijas karaliene Katrīna Mediči, kurai kalpoja inžu meistars, florencietis Bianki. Viņš indēšanas mākslu pacēla vēl nebijušos augstumos, nonāvējot cilvēkus ar dažādiem indes piesūcinātiem priekšmetiem – cimdiem, grāmatām un kosmētiku. Tika izmantots pārsvarā arsēns, kas papildus bijis uzlabots ar dažām vielām. Indēšana masveidā Eiropā notika faktiski visos valdnieku galmos, un, kā tagad atzinuši ķīmiķi, tad arī Napoleons savā otrajā trimdā Elbas salā esot noindēts ar to pašu arsēnu.

Jau 19. gadsimtā arsēns izgāja no modes, jo eksperti iemācījās noteikt tā klātbūtni organismā, tāpēc plaši sāka izmantot morfīnu, dažādus alkaloīdus, strihnīnu, kam 20. gadsimtā jau sekoja dažādi barbiturāti, ko satur dažādi nomierinošie medikamenti.

Kijevas “bordžiju” ģimene

Visā PSRS vēsturē pēc 1960. gada ir bijuši tikai trīs gadījumi, kad nāves sods ir izpildīts sievietēm. Viena bija kara laika bende Antoņina Makarova, kura, dienot vācu policijā, pašrocīgi ar ložmetēju nošāvusi 1500 cilvēku, otra – sociālistiskā īpašuma izlaupītāja vismaz viena miljona rubļu apmērā Berta Borodkina. Bet trešā bija “Kijevas indētāja” Tamāra Ivanjutina – viņa kopā ar savu vecāko māsu un vecākiem ir vainojama vismaz 40 indēšanas epizodēs, no kurām 13 gadījumi bija letāli. Indēšanai ģimene izmantojusi talliju saturošo Kleriči šķīdumu, kuru it kā žurku indēšanas vajadzībām viņa regulāri pirkusi no kādas savas paziņas, ģeoloģijas institūta darbinieces.

Ivanjutinu aizturēja 1987. gadā, kad skolā, kur viņa strādāja, vienā laikā saindējās 13 cilvēki, tostarp desmit 6. klases skolēni; četri no viņiem nomira, pārējie ilgi ārstējās slimnīcā. Milicija konstatēja, ka divas nedēļas pirms šā notikuma skolā līdzīgā veidā ir nomirusi medicīnas māsa un skolas partijas sekretārs. Veicot padziļinātu ekspertīzi, mirstīgajās atliekās uzgāja tallija pēdas, un visu virtuves darbinieku dzīvesvietās tika veikta kratīšana, un vainīgo atrada. Izmeklēšanā viņa atzinās, ka skolēniem gribējusi vienkārši atriebties, jo viņi atteikušies sakārtot krēslus. Savukārt medmāsa un partijas sekretārs viņu bija pieķēruši zogam produktus. Izmeklēšanā arī noskaidrojās, ka Ivanjutinas pirmais upuris bijis dzīvokļa kaimiņš, kurš pārāk skaļi klausījies mūziku, pēc tam viņa tikusi vaļā no sava pirmā vīra, otrajā laulībā noindējusi vīramāti un vīratēvu. Viņas māsa līdzīgā kārtā tikusi vaļā no sava vīra, mantojot dzīvokli, bet viņu tēvs sporta pēc noindējis arī vairākas radinieces, indi pielejot pie kandžas. Arī visiem indētājas ģimenes locekļiem piespriesti gari cietumsodi.

Latvijā indēšana nav populāra

Latvijā zināms ļoti maz noziegumu, kas būtu saistīti ar indēšanu. Tiesa gan, ir ap desmit mīklainiem nāves gadījumiem, kad pēkšņā nāvē miruši cilvēki, kuru liecības varētu būt noderīgas liela apjoma afēru atšķetināšanā. Te var atcerēties gan lapsenes Latvenergo trīs miljonu lietā, gan daudzo liecinieku nāvi kādas pilsētas mēra krimināllietā. Ir dzirdēts arī nostāsts par kāda veselīga dzīvesveida piekritēja un ļoti turīga namīpašnieka pēkšņo nāvi burtiski trīs dienas pēc tam, kad viņš savai sievai paziņojis, ka plāno no viņas šķirties. Kaut arī tuvinieki mēģināja panākt ekspertīzes veikšanu un vēlāk arī ekshumāciju, visi viņu lūgumi tiesībsargiem tā arī netika uzklausīti.

Septiņdesmitajos gados notika masveida pusaudžu saindēšanās. Lucavsalas dārziņos gar attekas malu bija pamatīgi saauguši velnarutki – smarža gan augiem, gan saknei ir itin laba, un bērni bija šo sakni rakuši un ēduši. Letālu gadījumu gan nebija, bet par viņu izdzīvošanu mediķiem bija nācies nopietni pacīnīties.

Apmēram tajā pašā laikā aizdomās par zelta tirgošanu, veicot kratīšanu pie kāda zobu tehniķa, milicija atrada veselu skapi ar indēm, taču izrādījās, ka tas ir bijis tikai tehniķa hobijs – viņš bijis aizrāvies ar alķīmiju un tās izgatavojis eksperimentālos nolūkos.

Astoņdesmitajos gados vienā no Latvijas pilsētām norisinājās mīlas trīsstūra izraisīta drāma – kāda cietuma zobārste bija ieskatījusies savā priekšniekā un nolēma novākt no sava ceļa viņa sievu. Noziegums bija rūpīgi izplānots – zobārste apmaiņā pret apreibinošiem medikamentiem sarunāja palīgos vienu no ieslodzītajiem, kurš bija izpelnījies priekšnieka uzticību un varēja brīvi atstāt cietuma teritoriju. Viņam kā santehniķim bija jāiekļūst sievietes dzīvoklī un jāiemidzina viņa ar hloroformu – pēc tam ierastos slepkavības organizētāja un iespricētu viņai lielu dozu morfīna. Uz galda atstātu iztukšotu miegazāļu iepakojumu, kas radītu iespaidu, ka upuris ir beidzis dzīvi pašnāvībā. Tomēr nenotika, kā cerēts, jo sieviete, nojautusi ko nelāgu, sāka pretoties, un slepkavība pārvērtās asinspirtī.

2017. gadā skandalozais uzņēmējs Igors Ivanovs, kurš bija notiesāts par savas sievas slepkavību, nāca klajā ar paziņojumu, ka Vācijā ir noindēts viņa darījumu partneris, kurš varētu sniegt liecības par liela mēroga krāpšanu. Arī viņu pašu cietumā esot mēģinājuši nogalināt vismaz piecas reizes, un reiz pat viņa acu priekšā ir nomiris kameras biedrs, kurš izdzēris Ivanovam domāto buljonu. To, ka nav dūmu bez uguns, liecina arī fakts, ka viena no Centrālcietuma darbiniecēm patiešām arī ir notiesāta uz deviņiem gadiem cietumā par līdzdalību Ivanova slepkavības mēģinājumā.

Pie mums tauta indējas pati

Lai noskaidrotu, kādas indes ir pieredzētas, Latvijā "Deviņvīri" devās uz Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra toksikoloģijas laboratoriju un aprunājās ar tā vadītāju Daini Tribi.

Ar kādām indēm jums te laboratorijā pārsvarā ir darīšana?

Mums ir plašs spektrs – sākot ar alkoholu, etilspirtu, tvana gāzi, narkotikām un beidzot ar smagajiem metāliem. Pārsvarā gan tās ir vielas no dažādām legāli nopērkamām saimnieciskām lietām – tosols, degšķidrumi, kā arī nekvalitatīvs alkohols, narkotikas un medikamenti.

Speciālās indes negadās?

Nē, tādu nav, bet arī mēs, tāpat kā ārsti Omskā, kas glāba Navaļniju, šeit tādu vielu nemaz nevarētu noteikt. Vācijā Bundesvēra ķīmiskā laboratorija ir apmērām ASV Centrālās izmeklēšanas pārvaldes laboratorijas līmenī. Tur ir vajadzīgs speciāls aparāts – augsta līmeņa infrasarkanais spektrogrāfs. Un tāds maksā ap pusmiljonu. Mūsu hromatogrāfs ir stipri vienkāršāks, turklāt jau 15 gadus vecs – neko jaunu mēs sen nesam pirkuši. Dažās laboratorijās gan augsta līmeņa aparatūra ir, un vajadzības gadījumos mēs to varētu arī izmantot.

Ar tradicionālajām indēm taču tiktu galā?

Protams, jo mūsu hromatogrāfs atpazīst aptuveni 300 tūkstošus dažādu vielu. Pārsvarā gan mums jānodarbojas ar dažādiem spirtiem, un pēdējā laikā topā ir etilēnglikols – kaimiņvalstīs ar to problēmu nav, bet mums ir. Tas ir visvienkāršākais tosols. Aknas un nieres tas nokauj momentāni. Ir arī suicidālas saindēšanās ar medikamentiem – dažādi trankvilizatori un miega zāles. Mēs varam noteikt arī jebkuras narkotikas, jebkuras augu valsts indes, sākot ar sēnēm un beidzot ar ogām. Tāpat arī metāliskās indes – dzīvsudrabu, svinu, varu un arsēnu. Kādreiz bieži gadījās kobalts – to satur dažādas kokmateriālu beices, bet pēdējā laikā nav bijis. Poloniju gan atklāt nevarētu – mūsu laboratorija var startēt, sākot ar Mendeļejeva tabulas 20. elementu, un arī daudzums, ar kuru pietiek cilvēka noindēšanai, ir ļoti niecīgs.

Vai praksē ir bijušas kādas indēšanas ar izdomu?

Vēl pirms gadiem desmit esam analizējuši mērķtiecīgas indēšanas ar tehnisko dzīvsudrabu. Pats par sevi dzīvsudrabs it kā kaitīgs nav – cilvēks varētu apēst pat veselu tējkaroti, un viņam nekas nebūtu. Kaitīgi ir tvaiki, kas no tā izdalās atmosfēras ietekmē; tad gan ar šādu daudzumu pietiktu atliektiem galiem. Tad nu šādas bumbiņas upuriem lika iekšā cigaretēs vai, piemēram, matračos un gultas pārvalkos, un agri vai vēlu gals bija klāt. Mēs gan ekspertīzē parasti nezinām, vai indēšana ir bijusi tīša vai netīša, mēs tikai konstatējam indes klātbūtni. Pirms gadiem pieciem sešiem viens bērnudārza audzēknis lielā sautējuma katlā bija sabēris žurku indi, turklāt pārdomāti un apzināti. Par laimi, tas nebeidzās letāli, jo žurku inde cilvēkam īpaši bīstama nav; lai būtu kaut kādas sekas, jāapēd vismaz puskilograms.

Kā ar mīklainajām nāvēm – cilvēks pašos spēka gados, nodarbojas ar sportu, bet ir iejaukts kādās aizdomīgās situācijās, un viņu pēkšņi ķer sirdstrieka...

Tādas indes, protams, ir, tomēr domāju, ka mūsu situācijā tās vairāk ir dažādas sazvērestības teorijas. Es ļoti šaubos, ka šādas speciālās un ļoti komplicētās vielas būtu pieejamas Latvijā. Protams, izslēgt nevar neko, un, ja cilvēkam ir ļoti daudz naudas un sakari kādos ārvalstu specdienestos, tīri teorētiski tādas varētu dabūt.

Kāds ir laboratorijas darba apjoms?

Gadā mēs veicam 2500–3000 analīžu, un visi tie ir miruši cilvēki ar aizdomām par nedabisku nāvi. Saindēšanās tiek konstatēta aptuveni divās trešdaļās gadījumu.

Padomju laikā ļoti populārs bija trīskāršais odekolons, ar to grēkoja pat inteliģences pārstāvji – tas arī bija vislētākais un arī kvalitatīvākais. Protams, ka šo tradīciju mēs pārmantojām, taču pēdējos gados no odekolona arī sāk mirt, jo daži ražotāji nezināmu iemeslu dēļ ir sākuši likt klāt etilēnglikozi. Pēdējā laikā šis izstrādājums ir pazudis no veikalu plauktiem, bet vēl nesen tepat pie Gaiļezera slimnīcas kioskā pat vesels grozs stāvēja, un ne jau kosmētiskos nolūkos. Bet aizsaulē no tā aizgājis ne viens vien desmits cilvēku.

Top 9 indes pasaulē

Cianīds, jeb ciankālijs – smaržo pēc rūgtām mandelēm un, nokļūstot organismā, bloķē skābekļa nokļūšanu šūnās. Šo indi satur arī, piemēram, ābolu sēklas, taču, lai tās būtu nāvējošas, ir jāapēd vismaz divi kilogrami.

Arsēns – plaši lietots pagātnē, bet arī tagad ir visai brīvi pieejams. Nāve iestājas dažu dienu laikā, taču simptomi ir līdzīgi kā slimniekiem ar dizentēriju vai holeru.

Akonīts – to satur vairāk nekā 250 augu, kuriem ir raksturīgas ļoti spilgtas krāsas. Arī Latvijā šādi augi sastopami, un visaugstākais indes saturs ir augos ar romantisku nosaukumu – kurpītes.

Fugu zivs iekšas satur tetradoksīnu, kura nokļūšana organismā nonāvē cilvēku dažās minūtēs. Katru gadu Japānā, to ēdot, bojā iet ap desmit cilvēku, taču, neraugoties uz to, šo zivi tur uzskata par izcilu delikatesi.

Dzīvsudraba dimetils (neirotoksīns) tiek cauri pat gumijas cimdiem un saindē cilvēku, tikai dažiem pilieniem nokļūstot uz ādas.

Polonijs – radioaktīvs elements, kura toksiskums 300 reižu pārsniedz, piemēram, zilskābes toksiskumu. Iekļūstot organismā, ātri izraisa smagas slimības – mazasinību un vēzi.

Ricīns – šo indi satur vairāku pupu šķirnes, arī tās, ko izmanto rīcineļļas izgatavošanai. Izdalot to īpašā ķīmiskā procesā un lielā koncentrācijā, tā ir ļoti nāvējoša viela.

Dioksīns tiek uzskatīts par trešo toksiskāko vielu pasaulē un ir 65 reizes spēcīgāks par cianīdu. Cilvēka nogalināšanai pietiek ar dažiem miligramiem.

Purple Possum tiek uzskatīta par visindīgāko vielu, ko jebkad ir radījis cilvēks. Šī gāze izgudrota Anglijā. 1993. gadā to ar speciālu konvenciju aizliedza glabāt un izgatavot, un visas valstis apņēmās tās krājumus iznīcināt.