Latvijas noslēpumi: atpūta somu pirtīs
Septiņdesmitajos gados par iecienītāko atpūtas vietu kļuva somu pirts. Sākumā tādas bija pieejamas tikai lieliem priekšniekiem un partijas sekretāriem, taču drīz vien savu somu pirti uzbūvēja katrs sevi cienošs kolhozs un uzņēmums.
Leģenda vēsta, ka par somu pirts uzvaras gājienu jāpateicas 1964. gadā notikušajai Somijas prezidenta Kekonena vizītei Padomju Savienībā, pēc kuras igauņi, cenšoties atdarināt savus ziemeļu radiniekus, sāka būvēt somu pirtis. Drīz vien šo modi pārņēma arī latvieši, un sešdesmito gadu nogalē šur un tur Latvijā parādījās pirmās somu pirtis.
Sākumā tās bija kaut kas līdzīgs slēgtam klubam, kur pulcējās un atpūtās padomju nomenklatūras augstākā un vidējā ranga darbinieki. Nebūtu taču glīti, ja partijas sekretāri un instruktori piedzertos parastās tautas acu priekšā. Taču jau pēc pāris gadiem somu pirtis sāka būvēt vairumā, tikai nu jau praktisku apsvērumu dēļ. Proti, kolhozu priekšsēdētājiem un dažādu uzņēmumu vadītājiem tās noderēja kā vieta, kur neformāla gaisotnē uzņemt noderīgus un vajadzīgus cilvēkus. Te der atcerēties, ka Padomju Savienībā gandrīz viss bija deficīts, un ne velti pastāvēja profesija, kādas nebija nevienā citā valstī, – sagādnieks. Tas bija cilvēks, kurš nēsājās pa visu pasauli, meklējot zobratus, ātrumkārbas, ķieģeļus, šīferi un tā tālāk, – visu, kas tobrīd kolhozam vai uzņēmumam bija nepieciešams, bet vienkāršā ceļā nebija dabūjams. Lai risinātu pārrunas par deficīto preču apmaiņu – vārds barters tolaik vēl nebija zināms –, bija nepieciešama neformāla gaisotne, kādu garantēja somu pirts.
Kaut gan valdīja uzskats, ka kompartijas pirtīs tiek rīkotas varenas orģijas (un var jau būt, ka tika arī), kolhozu un uzņēmumu somu pirtis drīz vien kļuva par iecienītām atpūtas vietām, kur nolaist tvaiku. Nosvinēt svētkus tur varēja arī vienkārši darbaļaudis, protams, laikus piesakoties un samaksājot simbolisku naudiņu. Lai gan veselībai tādas izklaides nebūt nenāca tik ļoti par labu, kā vēsta Raimonda Paula slavenā dziesma Somu pirts (tā būtu pelnījusi īpašu balvu par pirts kulta veicināšanu septiņdesmitajos gados), tomēr vismaz kādu brīdi pa vidu starp šašlikiem, alu un šņabi cilvēki pavadīja arī uz lāvas, bet pēc tam iešļūca ezerā pa obligāto šļūcamreni – bez tās pirts neskaitījās īsta kārtīga somu pirts. Kā šāda rene un vidusmēra pirts interjers izskatījās, to var redzēt vēl vienā daiļdarbā, kurā somu pirtij atvēlēta liela loma, – filmā Dāvana vientuļai sievietei.
Ne vienmēr gan pirtēšanās beidzās labi. Jau 1973. gadā satīras žurnāls Dadzis rakstīja par vairākiem nepatīkamiem starpgadījumiem: “Pēršanās priekos un jūsmā aizmirsās jebkura piesardzība, un cita pēc citas šīs jaukās un dārgās celtnes nosvila sprakšķēdamas. Nodega Ogres 20. BRBP pirts pie Daugavas, Jūrmalas mežrūpniecības pirts pie Beberbeķu ezera, Augstsprieguma tīklu Brocēnu apakšstacijas pirts pie Cieceres ezera, Lauksaimniecības ministrijas pirts zinātniskās pētniecības saimniecībā Krimulda. Bet pirts Stāmerienā nodega tikai tāpēc, ka ugunsdzēsēji nekādi nespēja tai piekļūt. Tā bija uzcelta ezera vidū… Par spīti likumības sargātājiem un sarkanajam gailim, paslepus celtās somu pirtis saaugušas kā bekas pēc lietus. Tāpēc šodien neviens nepateiks, cik daudz to Latvijā saradies un cik rubļu no valsts kabatas tām izdots. Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas sistēmā vien darbojoties sešpadsmit, bet būvdarbu stadijā esot vēl astoņas pērtuves.” Un lai kāds vēl pasaka, ka padomju valstī gan valdīja kārtība un nekāda nelikumīga būvniecība nenotika…
No Rietumiem raugoties
Latviešu apsēstību ar somu pirtīm bija pamanījuši arī emigrācijas tautieši, un 1973. gadā trimdas laikraksts Laiks rakstīja: “Pēdējais modes kliedziens Latvijā ir somu pirts. Šādas pirtis tagad ir ļoti daudzos lauku centros, pat ne centros. Tur atsevišķas grupas aizrunā sev sestdienas un svētdienas mēnešiem uz priekšu. Ir pirts telpa, kurā ap 120 grādu karstums.
Tur sēž 10 minūtes, kamēr nosvīst slapjš. Pēc tam pa celiņu vai sliddēli āliņģī iekša, izpeldas, izvārtās sniegā un iet atkal karstumā. Un tā četras reizes dienā. Blakus pirtij ir telpa, parasti ļoti mājīga, ar kamīnu, kur var cept desiņas, šašliku, iedzert alu, tēju un citus dzērienus. Tādā kārtā šāds brauciens uz somu pirti ir saistīts ar dažādām izpriecām, arī ar dejām. Tādas izpriecas ir tagad latviešiem dzimtenē.”
