100 lietas Latvijas simtgadei. 1964. gads: ZINĀTNISKAIS ATEISMS
Latvijas studentiem par obligātu prasību nosaka bezdievību un Rīgas ārsti pierāda, ka ticīgo smadzenes ir sliktākas nekā komunistu pauros esošā viela. Katru dienu stāstam par kādu nozīmīgu dienu Latvijas likteņgadā – no 1918. līdz 2018. gadam. Šodien 1964. gada lieta, kas nodarbināja latviešu prātus un rīcību. Bet rīt jau būs 1965. gads.
1964. gada rudenī Latvijas topošā intelektuāļu paaudze ieguva jaunus obligātos dzīvesziņas apvāršņus, ko sauc par ZINĀTNISKO ATEISMU. It kā karojošai bezdievībai 1964. gadā būtu bijis jāmazinās: Staļins jau sen bija kā zem zemes un tikko uz „vasarnīcas trimdu” aizsūtīts kaismīgais popu lamātājs Hruščovs, bet nekā - karojošā komunistiskā bezdievekligā morāle turpināja uzvaras gājienu....
Vēsturniece Rudīte Vīksne savā darbā „Padomju režīma antireliģiskā politika Latvijā 1954.–1964. gadā” („Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls”, 2017/2) raksta: „No 1964./65. mācību gada Latvijas augstskolās ieviesa obligāto zinātniskā ateisma kursu”.
Savukārt Latvijas kompartijas Rīgas pilsētas plēnumā „par stāvokli un pasākumiem, lai pastiprinātu ateistisko audzināšanu iedzīvotāju vidū” kā sasniegums tika minēts tas, ka Latvijas PSR Psihoneiroloģiskajā slimnīcā (Aleksandra augstumos Sarkandaugavā) katrā nodaļā ir ateisti-aģitatori un daudzi darbinieki mācās marksisma-ļeņinisma vakara universitātē: „Ārsti veikuši lielu darbu, lai palīdzētu tiesai pierādīt piecdesmitnieku sektas darbības kaitīgumu”. Patiecoties „zinātniskajai pieejai” un jaunajām medicīniskajām teorijām un praksēm Rīgas psihiatri nu lepojās ar to, ka viņi atklājuši, ka Vasarsvētku draudzes locekļiem smadzenes un nervu uzbūve ir traumēta un pavisam savādāka nekā īsteniem un veseliem padomju pilsoņu subjektiem. Nu tieši tāpat, kā nacistiskās Vācijas medicīnas spīdekļi pirms kādiem trīsdesmit gadiem vaiga sviedros bija izdarījuši „sensacionālu atklājumu”, ka žīdu smadzenes un ebreju nervu sistēma ir nelietojama un nederīga!
1964. gadā viss sāka būt „perfekti”: uz zinātniskiem pamatiem Dieva pasakas tika skalotas gan no studentu, gan no vājprātīgo (par kuriem, bez šaubām, automātiski pēc Rīgas dakteru slēdziena tika atzīti mēlēs runājošie pentakosti) smadzenēm.
1965. gadā, kad pie varas jau mazliet nostiprinājās Brežņevs, represijas pret baznīcām mazliet noplaka (vismaz vairs netika publicēti tādi slaveni izbijušu garīdznieku darbi, kā mūsu slavenā Zvejsalnieka hrestomātiskie "Zaudētie gadi" (1964), un radītas tik profānas filmas kā mūsu Neretnieces uzņemtā spēlfilma "Pieviltie" (1961)).
P.S. – varbūt atkal interesanti būtu paskatīties „Pieviltos”, kur „pareizais” padomju pilsonis Eduards Pāvuls cīnās ar reliģijas opiju saēsto Astrīdu Kairišu („Pieviltajos” bija viņas pirmā kinoloma) un Valdemāru Zandbergu. Ar reliģiju toreiz filmā nelabojami bija “sasirguši” arī citi mūsu skatuves spīdekļi kā, piemēram, Velta Līne un Alfrēds Videnieks.
