Liene Stepena kopā ar "Kamaz" komandu Dakaras rallijā
Liene Stepena zināma gan kā dejotāja un horeogrāfe, gan kā deju pasniedzēja un arī kādreizējā TV seja. Satikāmies ar Lieni, jo pamanījām viņas sociālajos mediju profilos aizdomīgi eksotisku fotoaktivitāti – Andu kalni, Bolīvijas iedzīvotāji, un, teiksim jau nu, kā ir, skaista blondīne tam visam pa vidu.
Bija taču jānoskaidro, kā viņa nonākusi Dienvidamerikas laukos un cik komfortabli tur jutusies. Un loģiski, ka pie reizes jāparunā arī par dejotājas, horeogrāfes un, starp citu, arī topošas fizioterapeites fiziski diezgan pasmago ikdienu, kas spētu piebeigt ne vienu vien stiprā dzimuma pārstāvi. Izdevās arī noskaidrot Lienes dzīves moto, ko viņa atkārto ik pa laikam un kas skan: “No visa pa bišķim!”
Rallija skudru pūznis
“Tas bija mans pirmais eksotiskais ceļojums uz tik tālu vietu,” saka Liene. “Biju Dienvidamerikā tikai divas nedēļas, kas šķita ļoti maz. Taču atšķirība bija tā, ka tas nebija tūristu ceļojums. Es iemaldījos Dakaras rallija pasaulē. Biju kopā ar "Kamaz" komandu rallija posmā tādos pavisam... vīrišķīgos apstākļos. Biju viņu sūrās cīņas un grandiozās komandas uzvaras lieciniece.”
Lienei bija iespēja pavērot aizrautīgo un paskarbo Dakaras rallija virtuvi, kopumā pa Bolīvijas un Argentīnas zemi nobraucot 2500 kilometru. “Kopā ar sacensību dalībniekiem pa tuksnesi gluži nebraucām, bet sekojām viņu panākumiem.”
Iedomājoties Lieni vairāku desmitu vīru lokā, nāk prātā aina, kā viņa tiek lutināta un nēsāta uz rokām. Viņa atmet ar roku – nekā tamlīdzīga. Komanda sacensību laikā visu enerģiju un uzmanību velta tikai Dakaras rallija notikumiem, un Lienei nekādas atlaides netika dotas. “Visi koncentrējas uz uzvaru un izdzīvošanu. Braucu cauri tuksnesim pie stūres, gulēju mašīnā, visu dienu neēdu, dušu neredzēju...” Taču viņa visu atceras ar smaidu un vārdu “piedzīvojums”. Pēc brauciena radušās daudzas atziņas par ikdienas dzīvi un sapratne, ka kaut kad jāizaicina sevi vēl.
“Sapratu, ka nevajag “cepties” par to, kā nav, bet priecāties par to, kas dots te un tagad. Galīgi neesmu kaprīza un cimperlīga, man tas der. Turklāt Dakaras rallijā arī piedalās vairākas sievietes, dažādos posteņos – stūrmanes, motobraucējas... Tā nav tikai vīriešu pasaule, lai cik skarba tā arī būtu. Šā sporta veida pasaule un sabiedrība pieprasa būt pašpietiekamam neatkarīgi no dzimuma. Man bija iespēja satikt gan profesionālus autosportistus no rūpnīcu komandām, gan amatierus. Traki un ar savu ideju apsēsti cilvēki, šaubu nav! Bet, ja jūs redzētu šos cilvēkus pēc divu nedēļu sacensībām, viņi, iespējams, izskatītos pārguruši, spēku izsīkumā, bet tajā pašā laikā vislaimīgākie, jo uzvarējuši tuksnesi, kalnus un paši sevi. Es kādreiz domāju, ka uzvar ātrākais un ka rallijā vienkārši jābrauc ātri! Nu sapratu, ka vismaz šīs ir cita veida sacensības. Ātrums ir tikai viena sastāvdaļa. Šeit nepieciešama gudrība, dzelžaina disciplīna, un pat naudai ir diezgan maza nozīme. Ar naudu tu vari pieteikties, piedalīties un uzbūvēt mašīnu. Lai sasniegtu finišu vai pat uzvarētu, vajadzīgs daudzu īpašību kopums.”
Viņu visvairāk sajūsminājis nemitīgais komandas darbs. “Sacensību mašīnai, kurā ir pilots un stūrmanis, seko vēl vairākas tehniskās apkalpes mašīnas. Īpaši iespaidīgs ir skats, kad sacensību mašīnai ir jāveic tehniskā apkopšana, jo tad visa tehniskā komanda to aplenc kā tāds skudru pūznis. Katrs ir pie savas lietas, pie sava riteņa un zina, kas precīzi ir jādara. Rallijā, lai sasniegtu sportiskos rezultātus, cīnās visa komanda kā viens veselums.”
Liene atzīst, ka no brauciena joprojām nav kārtīgi atguvusies, jo pārsteigums prātam un organismam bijis gana liels. Ziemeļnieciskajam latvietim jau pilnīgi pietiek ar Dienvidamerikas karsto sauli un krāsaino eksotiku vien. “Tiešām pārsteidz Bolīvijas un Argentīnas daba, Andu kalni, kas ir tik dažādi, ka nevarēju beigt par tiem jūsmot, un mistiskās sajūtas, kādas pārņem, atrodoties 4000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Sajutu dabas varenību absolūti citā mērogā, kāds nebija piedzīvots. Tieši dabas spēku. Tādā situācijā rodas jautājums – vai cilvēks tiešām ir varens? Nopietni? Sajutu pateicību par iespēju būt dabas sastāvdaļai. Šī ir viena no mācībām, ko esmu atvedusi mājās, lai vēl vairāk novērtētu to, kas mums dots tepat Latvijā.”
Liene piemin arī vienkāršumu un sajūtu vieglumu, kas viņu pavadījis ceļojuma laikā. “Tas ģeniālais vienkāršums,” viņa uzsver. “Tāds, ka tiešām saproti – cilvēkam nevajag daudz, lai būtu laimīgs. Nakšņojām arī ļoti vienkāršās lauku sētās, pie smaidīgiem, laipniem un ļoti viesmīlīgiem cilvēkiem. Bet, kad tādas iespējas nebija, nenakšņojām nemaz!”
Pie stūres pāri upei
Lienes sociālo mediju profilos viņas ceļojums bildēs ieskicēts tieši šādi – tūristu brauciens pa smaidīgo cilvēciņu ciemiem un vareno Andu kalnu serpentīniem. Sacensību gars tām piešķir pavisam citu dimensiju. Lai arī tiešu pienākumu Lienei komandā nav bijis, viņa tomēr bijusi kā komandas dalībniece. “Ja esi tur, tad automātiski esi komandā, ar tevi rēķinās un pieņem. Redzi darbu – dari; redzi, kā vari palīdzēt, – palīdzi; nav nekā jēdzīga, ko teikt, – labāk klusē!”
Īsti nevar saprast, vai tas nozīmē “āķi lūpā” vai tomēr ne, tāpēc pajautājam Lienei par iespējamo dalību vēl kādā no Dakaras rallija posmiem. “Nesaku, ka turpmāk ceļošu tikai šādā veidā, jo man patīk aizbraukt arī uz Parīzi vai Londonu, bet mani uzrunā tā īstā dzīve. Patiesums. Eksotika. Dabas un lietu tīrība. Bija gan daži brīži, kad ļoti sagribējās elementāru komfortu, kaut vai to pašu dušu, jo 14 stundas ilgs 700 kilometru vienas dienas brauciens karstumā dara savu. Taču tad saņemies, atceries, kā vārdā tu to dari, un viss nostājas savās vietās”.
Šāds brauciens nogurdinājis, bet tajā pašā laikā neļāvis atslābt ne mirkli un prasījis pastāvīgu koncentrēšanos. “Var gadīties jebkas, ko tu nevari paredzēt, bet nepārvaramu un neatrisināmu problēmu nav. Ir tikai jautājums – kāds būs risinājums? Piemēram, bija ceļš, bet nu tā vairs nav! Tagad ir upe... Bet pāri upei atkal ceļš. Risinājums – kedas nost, kāp ārā no mašīnas, izbrien cauri upei, pārbaudi, cik tur dziļš, vai ir akmeņi un bedres, un brauc pāri. Ja ne, tad atpakaļceļš ar vismaz 400 kilometru līkumu un nokavēta diennakts. Ej, brien, dari un brauc! Viss tieši tik vienkārši. Sanāca. Baidījos pēc tam – vakarā.”
Lienei pašai ļoti patīk braukt pie stūres, un arī sacensību gars, auto un moto rūkoņa un dūmu smarža ir pazīstama jau kopš bērnības, jo Lienes brālis bija motosportists. “Es patiesībā braucu ļoti labi. Nu, es vismaz tā domāju. Bolīvijā tas, protams, bija jauns izaicinājums, jo tur ir lauku ceļi, brīžiem to nav vispār, un tiem pāri skrien visi iespējamie dzīvnieki, turklāt visos iespējamos virzienos. Nezini, kurā brīdī uz ceļa izskries strauss vai lama. Vai varbūt apelsīnu tirgotājs vai riča ar malku! Tur ir viņu ritms un dzīvesveids. Tu vari kļūt par tā dalībnieku, tajā iekļaujoties, bet ne noteicēju. Absolūts respekts un sadarbība!”
Piedalīšanās šajā avantūrā Lienei bija spontāns lēmums. “Tagad, aiziet, laižam! Vispār nezināju, kam gatavoties. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka nākamreiz, ja došos pārdrošā izaicinājuma braucienā, tas atkal būs pavisam citādāk. Bet es vienmēr zinu, ka varu daudz. Esmu izturīga un pacietīga. Man patīk piedzīvojumi.”
Vīrišķais un sievišķais ir stereotipi
Lienei jau no dabas dota vēlme sevi nemitīgi izaicināt, nedarīt visu laiku vienu un to pašu, neļauties rutīnai. “Visu laiku esmu mainīgā virzībā. Arī braucot pie stūres Rīgā pa jau ierastu maršrutu, bieži izvēlos citus ceļus, pa kuriem vēl neesmu braukusi. Tā ir iespēja paskatīties uz ierasto no cita skatu punkta.”
Viņa to saista kopā ar horeogrāfam nepieciešamo radošumu. Liene gan uzreiz piebilst, ka arī profesionālajā ziņā viņai nav kādas vienas galvenās nodarbes, jo arī tur patīk dažādība. “Viss grozās ap skatuvi un radošo procesu, bet ļoti dažādos veidos. Strādāju ar bērniem, spēlēju teātri, mācos Stradiņos par fizioterapeiti...”
Fizioterapija viņai palīdz izzināt savu ķermeni vēl smalkāk. “Mani ļoti interesē, kas un kā cilvēka ķermenī notiek, kāpēc kaut kas nenotiek tā, kā vajadzētu, ko darīt, lai cilvēks justos labi ne tikai jaunībā, bet vēl pēc daudziem gadiem? Uz šiem jautājumiem gribu saņemt atbildes.”
Teiktais nozīmē ne tikai teoriju, bet arī fizisku treniņu ikdienā. Lienei nav grūti, jo tas jau sen kļuvis par viņas dzīvesveidu. “Man arī nepatīk viena un tā pati rīta rosme, tāpēc uzturu sevi formā ar nemitīgām pārmaiņām ikdienas rutīnā.” Viņas fizisko formu visādā ziņā varētu apskaust daudzi. Un tā ir rūpīga darba rezultāts, lai arī pati Liene to dēvē par dzīvesveidu. Viņai miera nav nekad. Ir periodi, kad gribas daudz dejot, ir periodi, kad gribas vienkārši skriet. Savs laiks atvēlēts arī jogai un tamlīdzīgām nodarbēm.
Liene gan nav aizrāvusies ar tā sauktajiem vīrišķajiem sporta veidiem – boksu vai hokeju. “Man tomēr ir jāsaudzē gan kājas, gan zobi,” viņa aizdomājas. “Pilnībā, protams, neizslēdzu tādu iespējamību, jo vienmēr esmu atvērta jaunām idejām.”
Dejā no visām pusēm
“No visa pa bišķim!” Sarunā viņa to atkārto vēl un vēl, jo tas pilnībā atbilst viņas dzīves uztverei. To pašu viņa saka arī par dejotājas un horeogrāfes profesiju. Primāra nav ne viena, ne otra. Viņa joprojām jūtas ļoti labā formā, lai kā horeogrāfe un dejotāja piedalītos, piemēram, Cabaret izrādēs vai notēlotu ekspresīvo Čūsku Raganu brīvdabas metāloperas Kurbads. Ķēves dēls izrādē ar folkmetālistu Skyforger piedalīšanos.
Deja Lienes izpratnē ir ļoti plašs jēdziens, un to pareizāk būtu dēvēt par “kustību”. Viņa pabeigusi Kultūras akadēmiju, kur mācījās Olgas Žitluhinas laikmetīgās dejas kursā, pirms tam nopietni dejojusi showdance deju grupā Ritms, vēl pirms tam trenējusies sporta vingrošanā un bijusi skolēnu sacensību čempione, vēl pirms tam dejojusi arī sporta un tautiskās dejas. “Tas viss kopā arī rada to kompozīciju, kas veido dzīvesveidu. Pieredze ir svarīgākais, kas var būt.”
Tagad viņas lielākā aizraušanās fizioterapija, par ko ar Lieni laikam varētu aizrunāties stundām ilgi. “Tas ir ļoti interesanti, cilvēku vari izpētīt pa šūniņai. Pagaidām gan esmu vēl pašā sākumā, un pie īstiem pacientiem mani vēl nemaz nelaiž klāt, tā ka satraukumam nav pamata. Sākumā jātiek galā ar grāmatām un jāpatrenējas uz Pablo. Tā esmu nosaukusi savu partneri – pārvietojamo skeletu. Viņš ir mans cīņu biedrs un ir uzņēmies visas pasaulīgās sāpes, pieciešot manus centienus iekļūt profesionālajā fizioterapeitu pasaulē,” smejas Liene.
“Šobrīd esmu aizņemta projektā kopā ar psiholoģi Kristīni Balodi. Vadām seminārus, kuros palīdzam meitenēm izzināt sievišķo un vīrišķo pasauli. Un šeit man noder gan fizioloģija, gan deja, gan cita iepriekšējā pieredze.”
Ir pilnīgi skaidrs, ka pēc piedalīšanās Dakaras rallija publiski neredzamajos piedzīvojumos miera īsti vairs nebūs. Liene to arī apstiprina un saka, ka tagad visvairāk gribētu doties trekingā pa kalniem. “Gribu staigāt pa kalniem kilometrus... daudz,” viņa ar apņēmīgu smaidu rezumē.
Liene Stepena
Dzimusi 1981. gada 17. martā Rīgā.
Mācījusies Rīgas Juglas ģimnāzijā, Latvijas Kultūras akadēmijā par horeogrāfi un Latvijas Mūzikas akadēmijā par pedagoģi. Patlaban mācās Rīgas Stradiņa Universitātē par fizioterapeiti.
Dejotāja un horeogrāfe daudzos Latvijas skatuves šovos un izrādēs. Pasniedzēja showdance deju grupā "Ritms". Bijusi TV spēles "SuperBingo" un citu TV raidījumu vadītāja.
Divu bērnu mamma.
No dzīves, kā jau mēs tagad zinām, sagaida no visa pa bišķim. Ar piebildi, ka plus vēl mazliet...
