Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Foto no Dmitrija Lopotova personīgā arhīva

Kad dzīve apmet kūleni. Liepājas jūrnieks Dmitrijs Lopotovs: "Kuģis nogrima 15 metru no manis" 3

9 vīri
27. septembrī 05:16 2020. gada 27. septembrī 05:16
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
“Kuģis nogrima piecpadsmit metru attālumā no manis,” atceras 53 gadu vecais liepājnieks Dmitrijs Lopotovs, kurš 2007. gada 29. janvārī piedzīvoja zvejas kuģa katastrofu. Kuģim nogrimstot, viņš ar komandas biedriem nokļuva ledainajā Atlantijas okeāna ūdenī un jau bija samierinājies ar drūmo likteni. “Lai mazinātu zvērīgās bailes, jāpieņem doma, ka tu noteikti iesi bojā. Tad mazinās panika, tu vienkārši rīkojies, lai paildzinātu savu eksistenci.”

Tas bija 2006. gada pavasarī, kad Dmitrijs devās uz Īrijas pilsētu Korku, lai iekārtotos darbā uz zvejas kuģa. Viņš bija zvejnieks ar pietiekami lielu pieredzi, agrāk strādājis uz zvejas kuģiem Liepājā un Pāvilostā. “Iekārtošanos darbā kārtoja kāda starpniekfirma, kas man jau apsolīja darbu uz konkrēta zvejas kuģa, taču tur mani tomēr nepieņēma. Tas man bija šoks. Kā tā – neesmu vajadzīgs? Man kabatā bija tikai septiņi eiro, es pat nevarēju atgriezties mājās.” Dmitrijs meklējis darbu, līdz iekārtojies uz zvejas kuģa Baltimorā, bet pēc tam – Kasltaunberā uz zvejas kuģa Discovery. Darbs bijis smags, bet varējis labi nopelnīt – aptuveni 5000 eiro mēnesī.

“Ierastā kārtība bija tāda – uz kādu nedēļu gājām jūrā, tad vairākas dienas atpūtāmies, pēc tam atkal jūrā. Uz šādiem kuģiem nav ne stūrmaņu, ne mehāniķu. Ir tikai kapteinis un zvejnieki – fishmans. Arī kapteiņa palīgs faktiski ir fishman, jo dara to pašu, ko pārējie. Var teikt, ka uz kuģa visi ir zvejnieki un stūrmaņi. Kas attiecas uz tehniku – jūrā neviens to neremontē. Ja ar kuģi kaut kas notiek, to ar speciālu vilcēju aizvelk uz ostu un tur arī remontē.”

Kad pirmais kuģi atstāj kapteinis

Ziemassvētkos Dmitrijs devies uz dzimto Liepāju, lai kādu laiku atpūstos, bet janvāra otrajā pusē atgriezās Īrijā. “Mēs izgājām jūrā 2007. gada 27. janvārī. Uz kuģa bijām pavisam septiņi – kapteinis un kapteiņa palīgs, abi īri, un pieci zvejnieki: trīs poļi, viens lietuvietis un es. Toreiz nāca ļoti daudz zivju, bija intensīvs darbs, visu ātri vajadzēja apstrādāt. Pēdējo trali parasti izvilkām vienos vai divos naktī. Pēc tam sekoja neliels remonts, kad aizšuvām caurumus tīklos. Vēl vajadzēja katram kādu stundu pastāvēt pie stūres. Tā kā biju arī pavārs, no rītiem cēlos nedaudz vēlāk par citiem. Pārējie gatavojās pirmajam tralim, bet es vēl pagulēju. Vispār jau nekāda lielā gulēšana nesanāca – kādas divas trīs stundas diennaktī. Es sevi nemitīgi uzturēju formā ar dopingu – kafiju un tēju. Komanda cēlās puspiecos, bet es kādos pussešos, lai gatavotu brokastis.”

Es piedzīvoju to fenomenu, kad vienā mirklī gar acīm pazib visa dzīve, vienā mirklī izgaismojas visi sliktie darbi. Turklāt ļoti skaidri.

Zvejnieks uzskata, ka kuģa katastrofā vainojami vairāki faktori. “Kā jau teicu, toreiz nāca ļoti daudz zivju. Kapteinis kļuva alkatīgs, viņš gribēja vēl un vēl, un tas, es uzskatu, arī noveda kuģi līdz bojāejai. Mūsu kuģim bija kāda īpatnība – zivju bunkurs atradās tikai labajā bortā, lai gan parasti tādi bunkuri ir abos bortos. Kad kapteinis bunkuru pielādēja pilnu ar zivīm, kuģis nedaudz sasvērās. Tas mūs darīja bažīgus, lai gan sākumā nekādas panikas vēl nebija.” 

Dmitrijs min vēl vairākus iemeslus, kas likuši kuģim arvien vairāk sasvērties uz labo pusi. “Tur vēl krāns atradās – pusotras reizes smagāks, nekā to paredzēja kuģa konstrukcija. Uz klāja bija tvertnes ar dzeramo ūdeni, kurām faktiski vajadzēja atrasties kuģa tilpnē. Bija ieslēgti sūkņi, kas skaloja zivis ar ūdeni. Ūdens nāca klāt arvien vairāk un vairāk. Nenostrādāja ventiļi, kas izvada ūdeni no kuģa.

Foto: Foto no Dmitrija Lopotova personīgā arhīva

Dīvaini, bet nebija nekādas trauksmes. Tādos gadījumos kapteinim jādod trauksme – septiņi garie un viens īsais signāls. Tas ir signāls, pēc kura komanda sapulcējas uz klāja, lai evakuētos. Tāda signāla nebija, neviens no komandas to nedzirdēja. Kuģis bija manāmi sasvēries, un tas turpināja svērties. Taču kapteinis nekur nebija redzams.”

Dmitrijs atceras, ka polis Kšištofs, pieredzējis zvejnieks, sācis kliegt, ka pēdējais laiks meklēt glābšanas vestes. “Kādu brīdi mēs – es, lietuvietis Romualds un Kšištofs – atradāmies apakšā, bet, kad uzkāpām uz klāja, kapteinis jau bija aiz borta. Viņš panikā bija ielēcis ūdenī, jo laikam bija pārliecināts, ka kuģis tūlīt sagāzīsies un nogrims. Pēc brīža ūdenī ielēca arī kapteiņa palīgs Deivids. Tā sanāca, ka pirmie kuģi pameta kapteinis un viņa palīgs. Abi peldēja un histēriski kaut ko kliedza. Tad ūdenī ielēca viens no poļu zvejniekiem. Kuģis jau bija savēries aptuveni 35 grādu leņķī.”

Pēdējais uz kuģa

Dmitrijs ar Kšištofu un Romualdu sējuši vaļā gumijas plostus, kam bijuši papildu stiprinājumi. “Tādiem tur nevajadzēja būt, plosti bija piesieti ar kaut kādiem nesaprotamiem mezgliem. Vienu plostu atsējām un iemetām jūrā. Tas automātiski piepildījās ar ogļskābo gāzi un bija gatavs lietošanai. Otru plostu mums līdz galam neizdevās atraisīt. Tad sasvērās kravas celtnis, kas nebija pienācīgi piestiprināts. Tas sāka slīdēt uz leju, sagāzās un piespieda mūsu izmesto plostu pie borta. Celtnis saplēsa daļu plosta, tas vairs nebija pilnvērtīgi izmantojams.”

Kuģis turpinājis svērties, un Kšištofs ielēcis ūdenī. “Mēs ar Romu mēģinājām atsiet otru plostu, bet tas neizdevās. Kliedzu Romam, lai lec ūdenī, bet viņš vilcinājās. Kuģis jau bija sagāzies pavisam slīpi, un es kā pa bērnu slīdkalniņu jau biju nošļūcis lejā  pie labā borta, bet Roma atradās augšā virs manis. Viņš pie kaut kā bija pieķēries un turējās. Kad viņš palaida vaļā rokas, uzkrita man virsū, pārvēlās pāri un iekrita ūdenī. Pēc tāda trieciena sajutu asas sāpes mugurā.

Sanāca tā, ka visi jau bija aiz borta, bet es vienīgais vēl uz kuģa. Faktiski man nekur vairs nevajadzēja lēkt, jo borts jau atradās ūdenī. Es vienkārši sāku peldēt.

Bet plosts tā arī stāvēja pie borta, bija piespiests ar kravas celtni. Viena plosta daļa bija saplēsta, bet otra bija lietojama, tā turējās virs ūdens. Atrodoties lielā stresā, es izmisīgi centos plostu atbrīvot no celtņa, bet tas bija bezjēdzīgi. Turklāt man iesprūda kāja, es to vairs nevarēju izvilkt. Šķita, ka nogrimšu ar visu kuģi.”

Blakus peldējis Romualds, kurš nav bijusi glābšanas veste. “Redzēju, kā viņš pagāja zem ūdens. Ilgu laiku nerādījās, un es jau nospriedu, ka noslīcis. Tad viņš uznira un kaut ko kliedza. Es saucu, lai dod roku, un centos līdz viņam aizsniegties, bet nespēju. Tad viņš atkal pagāja zem ūdens. Kad no jauna uznira, saķēra glābšanas riņķi, kas netālu peldēja. Tobrīd tur daudz kas peldēja, arī visādas mucas, bet pie mucām nebija ērti pieķerties.”

Dmitrijs varēja mierīgi dzīvot, jo bijis nodrošināts līdz pat mūža galam, taču… liktenis bija lēmis citādi.

Kad kuģis atkal manāmi sasvēries, Dmitrijs dabūjis ārā savu kāju. “Sāku peldēt un meklēt glābšanas vesti. Atradu, bet nebija tik vienkārši to uzvilkt. Vestē vispirms bija jāiesprauc abas rokas, taču, kad mēģināju to izdarīt, es pagāju zem ūdens. Nomocījos diezgan ilgu laiku, līdz man izdevās to vesti uzvilkt.”

Nomirt ar cieņu

Zvejnieks pavisam skaidri redzējis, kā kuģis nogrimst. “Vispirms tas apgāzās pavisam otrādi, varēja labi redzēt ķīli. Turklāt vēl strādāja dzinējs. Tad kuģis pacēla uz augšu priekšgalu un… nogrima. Tajā palika vien ūdens putas un burbuļi. Augšā uznāca soļarka un eļļa, kas iekļuva gan mutē, gan acīs. Tas bija ļoti nepatīkami. Es atrados kādu piecpadsmit metru attālumā no kuģa nogrimšanas vietas, ne vairāk. Faktiski es biju blakus. Agrāk biju dzirdējis, ka, kuģim nogrimstot, veidojas atvars, kas rauj iekšā cilvēkus. Muļķības! Mani nekur neievilka.”  

Foto: Foto no Dmitrija Lopotova personīgā arhīva

Ūdens temperatūra bijusi tikai astoņi grādi – 29. janvāris tomēr. “Mūs izglāba tas, ka mums bija daudz drēbju un pa virsu gumijots zvejnieku spectērps. To var salīdzināt ar akvalangistu tērpu, kurā, ja arī iekļūst ūdens, tas uzsilst līdz ķermeņa temperatūrai un sargā no atdzišanas. Turklāt mums vēl bija pamatīgi zābaki.”

Dmitrijs teic, ka uz katra kuģa atrodas avārijas radioboja. “Kapteinim šo ierīci vajadzēja iemest ūdenī, lai tā peld un pārraida SOS signālu, bet viņš to neizdarīja. Kad peldēju, es skatījos apkārt, bet šo ierīci neieraudzīju. Nodomāju, kas tās ir beigas – tā mēs te paliksim un iesim bojā, neviens mūs neatradīs. Līdz krastam bija aptuveni 200 kilometru, nebija nekādas jēga kaut kur peldēt. Kuģis bija nogājis pa burbuli, valdīja briesmīgs kapa klusums.  Tiesa gan, ņemoties pa ūdeni, daži auroja, bet daži klusēja. Un tie kliedzieni skanēja gluži kā no citas realitātes. Bija sajūta, ka pats atrodos gluži vai kapā, bet tie kliedzieni skan kaut kur ārpusē.”    

Zvejnieks neslēpj, ka izjutis milzīgas bailes. “It sevišķi tad, kad vēl atrados uz kuģa un kļuva skaidrs, ka tas nogrims. No bailēm man vairs neklausīja kājas, tās bija kā no vates, nespēju pakustēties. Tad sapratu, ka pats galvenais – piespiest sevi kaut ko darīt. Ja sāksi kustēties, panika mazināsies. Kad jau atrados ūdenī, es saņēmu sevi rokās. Nodomāju – ja arī ne vienmēr dzīvoju labi un skaisti, tad vismaz nomiršu ar cieņu. Tad arī nomierinājos.

Un vēl kas – es piedzīvoju to fenomenu, kad vienā mirklī gar acīm pazib visa dzīve, vienā mirklī izgaismojas visi sliktie darbi. Turklāt ļoti skaidri.”

Pēc kāda laika Dmitrijs ieraudzījis avārijas radioboju. “Kā sapratu, tā bija uzpeldējusi jau no nogrimušā kuģa. Vēlāk pamanīju arī otru plostu, arī tas bija uzpeldējis. Plosts atradās kādu simts metru attālumā, laikam straumes mūs jau bija aiznesušas prom no kuģa nogrimšanas vietas. Kad aizpeldējām pie plosta, mēģinājām tajā ierāpties, bet tas neizdevās. Plostam bija apaļš borts, nebija iespējams iekrampēties un ierāpties – rokas slīdēja nost. Nevienam no mums neizdevās iekļūt plostā. Tad divi poļi paņēma kapteiņa palīgu, kas augumā bija tāds mazāks un vieglāks, un aiz pēcpuses viņu iestūma plostā. Viņš aiz rokas katru ievilka plostā. Mēs bijām pieci – divi poļi, kapteiņa palīgs, lietuvietis un es. Kapteinis Noels un polis Zbigņevs atradās pie otrā plosta, kas bija bojāts. Viņi bija ūdenī un turējās pie plosta.”

Ar histēriskiem kliedzieniem

Kad Dmitrijs un pārējie zvejnieki ierāpušies plostā, viņi sākuši pētīt, kas tur atrodas. “Vispirms izsmēlām ūdeni, tad atradām folijas termomēteli, kuru iedevām kapteiņa palīgam, jo viņš visvairāk bija nosalis. Atradām arī dažādus medikamentus un no kuriem meklējām zāles, kas palīdz organismam pārvarēt šūpošanos. Uz plosta šūpošanās ir vēl lielāka nekā uz kuģa. Diemžēl no medikamentiem neko nespējām saprast, jo instrukcija bija tikai divās valodās – ķīniešu un dāņu. Tā arī palikām bez zālēm. Atradām raķeti, kuru uzšāvām gaisā, bet tā nekur augstu neuzlidoja, tikai kādus piecus metrus.

Nolēmām pieiet tuvāk otrajam plostam, kas atradās metrus divsimt no mums. Atradām vienu saliekamu airi, kuru savienojām un mēģinājām airēt. Tomēr nekāda jēdzīga airēšana nesanāca, jo plosts nav laiva, nekur tālu netiksi.”

Zvejnieks spriež, ka ūdenī viņi atradušies kādas piecdesmit minūtes, bet plostā – divas trīs stundas. “Tad izdzirdējām lidmašīnas rūkoņu. Sākumā lidmašīnu nemaz nespējām saskatīt, jo tā atradās aiz mākoņiem. Tā pariņķoja virs mums un nometa kravu. Tur bija gumijas plosti, kas atvērās. Tomēr tie bija pārāk tālu no mums, lai pie tiem tā vienkārši piepeldētu. Katrā ziņā bija noticis pats galvenais – mēs bijām pamanīti, radās cerība, ka tiksim izglābti.”

Advokāte sacīja, ka man pienākas vismaz 300 000 eiro, taču apdrošinātāji paskaidroja, ka kapteinis nav izpildījis visus līguma nosacījumus, tāpēc viņiem nekas nav jāmaksā. Labi, ka man gadījās uzstājīga advokāte. Viņa nelikās mierā, un apdrošinātāji man tomēr samaksāja 50 000 eiro.

Dmitrijs teic, ka vēlāk nav bijis redzams ne kapteinis, ne poļu zvejnieks, kas bija pieķērušies pie bojātā plosta. “Kā vēlāk uzzinājām, viņi atradās četru piecu kilometru attālumā. Mūsu plostu, kas nebija bojāts, vējš bija aizpūtis vienā virzienā, bet viņus straume aiznesa pavisam uz citu pusi. Tā kā mēs viņus neredzējām, nospriedām, ka viņi ir gājuši bojā.”

Pēc kādas zvejnieki viņi ieraudzījuši tankeri, kas braucis viņu virzienā. “Tas bija milzīgs krievu tankeris, kas strādāja kādas angļu firmas interesēs. Kad tas piepeldēja, ar speciālu ierīci mūs uzvilka augšā. Tas tiešām bija milzīgs kuģis, klājs bija kā divi futbola laukumi. Vēlāk noskaidrojās, ka vissmagāk bija cietis kapteinis Noels un polis Zbigņevs. Viņi bija pamatīgi pārsaluši, jo visu laiku atradās ūdenī. Kapteini aiznesa uz nestuvēm, viņš histēriski kliedza. Kā sapratu, viņam bija aizbraucis jumts – viņš skaļi raudāja un brīžiem smējās.

Foto: Foto no Dmitrija Lopotova personīgā arhīva

Tā kā visi bijām nosaluši, mums piedāvāja alkoholu, bet es atteicos, jo tolaik alkoholu nemaz nelietoju. Sacīju, ka ļoti sāp celis. Man kaut ko iešpricēja, kļuva labāk. Uz tankera mums sniedza pirmo medicīnisko palīdzību un iedeva sausas drēbes. Kapteinis vēl iedeva man savu jaku. Tad atlidoja helikopters, bet uz klāja nenosēdās. Nolaida trosi, pie kuras piesprādzējāmies, un mūs cēla augšā pa diviem cilvēkiem.”

Dmitrijs stāsta, ka viņi lidojuši stundas divas vai trīs. “Tagad vairs nepateikšu, kur nolaidāmies. Tā bija apdzīvota vieta Anglijā, un tur bija vesels bars žurnālistu, bet neviens no zvejniekiem nebija gatavs runāt. Vēl bija vairākas ātrās palīdzības, ārsti veica medicīnisko apskati. Man iedeva kaut kādas tabletes, jo bija sapampis celis.

Mūs arī apģērba no galvas līdz kājām, bija iespēja nomazgāties. Kaut arī bijām pārģērbušies, vienalga smirdējām pēc soļarkas. Es pat mutē jutu to garšu. Mazgājos kādas trīs reizes, bet vienalga smirdēju. Es pats gan smaku nejutu, to saoda apkārtējie.”

Krogā ar glābšanas vesti

Kad zvejnieki bija atguvušies un atpūtušies, viņi aizvesti uz Hītrovas lidostu. “No turienes lidojām uz Īriju, kur mūs sagaidīja kapteiņa radi. Viņiem Īrijā ir ģimenes klani, kas jau no seniem laikiem nodarbojas ar zvejniecību. Viņiem pieder ne tikai kuģi, bet arī zivju pārstrādes uzņēmumi. Arī kapteinis bija no tāda klana, jūrā bija sācis iet jau no 14 gadu vecuma.”

Kapteiņa radi aizveduši visus zvejniekus uz lielu ģimenes māju, kur bijis uzklāts galds. “Mūs ierakstīja ģimenes albumā, un tas nozīmēja, ka skaitāmies kā tādi ģimenes locekļi. Sievietes nāca bučoties – kā jau ar radiniekiem.”

Kādu laiku zvejnieki atpūtušies vietējā hostelī, bet tad sākuši interesēties par samaksu. “Kapteinis mums nebija samaksājis par pēdējiem diviem reisiem, turklāt gribējām kompensāciju par piedzīvoto katastrofu. Vispār kapteinis pēc šā notikuma bija kļuvis nedaudz jocīgs. Viņš pa pilsētu staigāja glābšanas vestē, arī krogā sēdēja vestē un pat pie automašīnas stūres. Mēs ar lietuvieti skaidrojām, ka mums kaut kas pienākas, bet viņš garās sarunās neielaidās. Iedeva katram divus tūkstošus un teica, ka varam tīties prom.  

Mēs jutāmies aizvainoti par tādu attieksmi un, nespējot vienoties, vērsāmies pie advokātiem. Poļi un lietuvietis sameklēja advokātu Dublinā, es – Korkā.”

Dmitrijs atklāj, ka viņu izmeklējis kāds slavens psihiatrs, kas tiesā bijis pieaicināts kā eksperts. “Viņš noteica, ka man ir pēctraumatiskā stresa sindroms. Kā es sapratu no viņa stāstītā, šādi traucējumi pirmoreiz konstatēti kareivjiem pēc Pirmā pasaules kara. Tad arī ieviesta šāda diagnoze. Ārsts arī stāstīja, ka cilvēki, piedzīvojot avāriju uz ūdens, izjūt daudz lielāku stresu nekā uz sauszemes. Cilvēks nav zivs, jūra nav viņa dabiskā vide. Cilvēks uz ūdens jūtas nedroši, tāpēc briesmu brīžos viņa bailes ir vēl lielākas nekā uz sauszemes.

No bailēm man vairs neklausīja kājas, tās bija kā no vates, es nespēju pakustēties. Tad sapratu, ka pats galvenais ir piespiest sevi kaut ko darīt. Ja sāksi kustēties, panika mazināsies. Kad jau atrados ūdenī, es saņēmu sevi rokās. Nodomāju – ja arī ne vienmēr dzīvoju labi un skaisti, tad vismaz nomiršu ar cieņu.”

Skaidrs, ka mums pienācās kompensācija no kapteiņa. Protams, prasīt es varēju, taču situācija izveidojās tāda, ka vairs nebija, no kā prasīt. Kapteinis visus savus īpašumus pārformēja uz citiem cilvēkiem un tiesas priekšā bija pliks kā baznīcas žurka. No viņa vairs neko nevarēja piedzīt. Mums atlika tikai cerēt, ka samaksās apdrošināšanas kompānija, kas atradās Vācijā. Advokāte sacīja, ka man pienākas vismaz 300 000 eiro, taču apdrošinātāji paskaidroja, ka kapteinis nav izpildījis visus līguma nosacījumus, tāpēc viņiem nekas nav jāmaksā. Labi, ka man gadījās uzstājīga advokāte. Viņa nelikās mierā, un apdrošinātāji man tomēr samaksāja 50 000 eiro.”

Foto: Foto no Dmitrija Lopotova personīgā arhīva

Zvejnieks piebilst, ka tas vēl nebija viss – viņam piešķirta invaliditāte, jo bija traumēta gan mugura, gan kāja. Katru mēnesi viņš saņēmis 1200 eiro pensiju, turklāt valsts vēl piešķīrusi divistabu dzīvokli Korkā, par kuru bijis jāmaksā tikai 120 eiro mēnesī. Turklāt viņam bijusi nodrošināta veselības aprūpe bez maksas. Viss par velti – gan izmeklējumi, gan zāles. Gadu pēc katastrofas viņš piedzīvojis infarktu, Korkā viņam veikta operācija – sirdī implantēts stents. Neraugoties uz veselības problēmām, Dmitrijs varējis mierīgi dzīvot, jo bijis nodrošināts līdz pat mūža galam, taču… liktenis bija lēmis citādi.

Bija nauda… un izbija

Zvejnieks tolaik bija precējies jau otro reizi, un sieva sākumā pārcēlusies uz Īriju, bet pēc vairākiem šajā zemē pavadītiem gadiem pierunājusi atgriezties Liepājā.

“Izdarīju lielu kļūdu,” spriež Dmitrijs. “Es vienkārši atstāju dzīvokli Korkā, nevienu nepabrīdināju un atgriezos Liepājā. Tas notika 2014. gada pavasarī. Kādu pusgadu man vēl maksāja pensiju, ko katru mēnesi ieskaitīja manā kontā, bet tad pārtrauca. Īrijā es skaitījos pazudis, un pazudušam cilvēkam, protams, nepienākas ne pensija, ne dzīvoklis.”

Skumjākais, ka Dmitrijam vēl joprojām nav izdevies atgūt savu Īrijas pensiju. Tagad viņš dzīvo Liepājā, skaitās otrās grupas invalīds un saņem 106 eiro lielu Latvijas pensiju. Viņš dzīvo viens, ar sievu ir izšķīries. No pirmās laulības viņam ir divi pieauguši bērni, meita un dēls. Viņi dzīvo Zviedrijā. Turklāt Dmitriju vajā veselības problēmas, katru dienu jālieto zāles. Viņš spriež, ka nepieciešama operācija gan mugurai, gan kājai.

“Es tagad nemaz īsti nezinu, vai vispār ir iespējams atjaunot Īrijas pensiju. Tas nav tik vienkārši – lai nokārtotu papīru lietas, jādzīvo uz vietas Īrijā, bet man nav tik daudz naudas, lai noīrētu tur dzīvokli. Pavisam drīz mani iekrājumi beigsies, un es nezinu, ko darīt tālāk. Iespējams, atgriezīšos Īrijā un meklēšu darbu uz kāda zvejas kuģa. Protams, būs jāriskē ar veselību, bet tā ir viena no iespējām, lai atrisinātu savas finansiālās problēmas.

Saistītās ziņas

Ar atvērtu vīzu pasaules ostās. Latviešu jūrnieka Māra Ķempes piedzīvojumi
Vīrietis Aļaskā atrod 50 gadus vecu krievu kara flotes jūrnieka vēstījumu pudelē 14
Latviešu jūrnieks Ojārs: esmu patriots uz divām nedēļām

Citi šobrīd lasa

"Katrs no bērniem man ir vienlīdz mīļš," - Andris Ērglis par dzīvi starp Liepāju un Rīgu
Pētnieki kaklā nejauši atklāj līdz šim nezināmu orgānu
Ģimene joprojām šokā un cenšas saņemt atbildes: ar pāris dienu starpību no Covid-19 nomirst tēvs un meita 8
Tēmas: Liepāja
Skatīt visus komentārus

Герцогиня Кэтрин придумала план на случай разрыва с принцем Уильямом