Rihards Lomažs joprojām bez līguma; Latvijas izlases līderis atklāj, kā mainījušās attiecības ar Banki pēc pagājušās sezonas

Piedāvājumu netrūkst

28 gadus vecais Rihards Lomažs otro gadu pēc kārtas jauno basketbola sezonu sagaida bez esoša līguma kādā no komandām. Ja pirms gada tas bija saistīts ar atlabšanu no ceļgala krustenisko saišu traumas, tad šogad situācija ir cita. Iepriekšējo sezonu Lomažs sāka Turcijas klubā “Merkezefendi”, kur spēlēja otro reizi karjerā. Pierādot savas līdera īpašības, pirms Jaunā gada viņu izpirka Lukas Banki trenētā Boloņas “Virtus”, latvietim atgriežoties ULEB Eirolīgā. Laiks Boloņā gan nebija no veiksmīgākajiem, jo pie teikšanas Latvijas izlases galvenā trenera vadībā viņš tika pavisam maz. 

“Kopā ar Jāni Strēlnieku trenējos individuāli pie Dāvja Čodera. Trenējos katru dienu – gan basketbola laukumā, gan svaru zālē,” interviju Jauns.lv iesāk viens no pēdējo gadu Latvijas izlases vadošajiem spēlētājiem. Viņš šajā starpsezonā patrenējies arī pie savas bijušās komandas “Ventspils”, taču privātu apsvērumu dēļ nosliecies par labu individuālajiem treniņiem galvaspilsētā. “Pirms tam patrenējos arī Ventspilī kādu brīdi. Nospēlēju pat vienu pārbaudes spēli.” Ja pirms gada, kad Lomažs atgriezās no nopietnā savainojuma, viņš arī kārtīgi apsvēris iespēju sezonu sākt Ventspilī, tad šogad tas tik ļoti nav apsvērts. “Tās ir manas otrās mājas, kurās vienmēr varu atgriezties. Pagājušogad, kad biju pēc traumas, šo iespēju izskatīju vairāk. Spēļu ritmā tāpat būs jāieiet, taču negribēju viņiem maisīt gaisu.”

“Nezināmajam,” ar sev piemītošo humoru, saka Lomažs, atbildot uz jautājumu, kam viņš šobrīd gatavojoties. Interese par viņa pakalpojumiem esot, taču līdz šim dažādi apstākļi lieguši nonākt līdz kopsaucējam. “Situācijas bijušas visādas. Ir noteikti apstākļi, ko izvērtēju – kur gribētu un negribētu braukt. Ir bijušas situācijas, kurās esmu vēlējies nokļūt, bet tajās esmu bijis viena no opcijām, un izvēle kritusi par labu kādam citam.” Rihards atklāj, ka par viņu interesējušies čempionāti, kuros jau iepriekš spēlējis – Vācijā, Itālijā un Turcijā. “Laikam gribētu būt labā organizācijā,” kas ir galvenie izvērtējamie apstākļi, atbild basketbolists. “Tā konkrēti tas nav noteikts, jo katru piedāvājumu izskatu atsevišķi. Izvērtēju to no spēlēšanas viedokļa – cik spēlēšu un kāda būs potenciālā loma. Arī finansiālais faktors nav mazsvarīgs. Pat nav tik izteikti, vai komanda ir Eirolīgā, Eirokausā vai Čempionu līgā. Tā var būt komanda arī ar vienu spēli nedēļā, ja ir labi apstākļi ģimenei. Ideālais variants, uz ko tēmēju – dalība divās līgās un atrašanās labā organizācijā.”

Ņemot vērā, ka basketbola sezona jau sākusies, vietā ir jautājums par to, cik ilgi Rihards Lomažs plāno vēl nogaidīt attiecībā uz lēmuma pieņemšanu par tālāko karjeras trajektoriju. “Runājām ar aģentu, ka plāns ir ielēkt otrajā vilcienā. Kad būs aizvadītas pirmās spēles, tad kāds, iespējams, ko mainīs, kādam kas neapmierinās vai varbūt kādam būs trauma. Iespējams, te sēdēšu vēl kādu laiku, bet tikpat iespējams, ka rīt vai parīt būs jābrauc prom.” 2023./2024. gada sezonā viņš Turcijas augstākajā līgā pirmo sezonas spēli aizvadīja 6. oktobrī, “Merkezefendi” sastāvā iemetot 15 punktus pret “Samsunspor”.

Iedragātas attiecības ar Banki

Šovasar Rihards Lomažs intervijā portālam Sportacentrs.com vaļsirdīgi klāstīja, ka nesaprotot, kāpēc Latvijas izlases un Boloņas “Virtus” galvenais treneris Luka Banki viņu piesaistījis itāļu vienības rindām, sakot, ka konkrētajā situācijā juties izčakarēts. Savas domas basketbolists nav mainījis. “Neviens jau nav piezvanījis, izskaidrojis un aprunājies vairāk. Tas, ko minēju vasarā, nav pat daudz ko vēl piebilst.”

Latvijas izlases aizsargs pauž, ka pagājusī sezona neiedragās vēlmi turpmāk spēlēt izlasē, taču ir ietekmējušas viņa attiecības ar Latvijas valstsvienības treneri. “Es neesmu apvainojies. Vai es skatos uz to citādāk nekā agrāk – jā, bet nav nekāda naida, kas ietekmētu manu vēlmi pārstāvēt savu valsti un izlasi. Konflikta mūsu starpā nav, bet, vai neesam tik labi draugi, iespējams, ka jā.” No katras pieredzes gan var gūt kādu mācību, un arī no šī ne tik veiksmīgā posma Rihards Lomažs atskārtis savas atziņas. “Kaut kāda mācība, protams, ka ir no šī visa. Turpmāk, ja mani kāds gribēs pussezonā, tad spiedīšu uz pusotras sezonas līgumu. Ja tu aizbrauc uz tiem četriem mēnešiem un kaut kas nesaliekas, tad tu paliec tādā kā muļķa lomā.” Cita atziņa gūta attiecībā uz skarbo sportista karjeras biznesa pusi, kurā īsti nevienam nevar uzticēties, izņemot pašam sev. 

Itālijas līgas regulārajā turnīrā Lomažs laukumā devās tikai astoņās spēlēs (10,5 minūtes, 3,1 punkts, 0,9 atlēkušas bumbas, 0,5 rezultatīvās piespēles), vietējās līgas “play-off” viņš laukumā devās trijās spēlēs (septiņas minūtes, trīs punkti, viena atlēkusī bumba, 0,3 rezultatīvās piespēles), bet ULEB Eirolīgā astoņos mačos (8,1 minūte laukumā, 3,3 punkti, 0,5 atlēkušās bumbas, 0,3 rezultatīvās piespēles). Uz jautājumu, vai gadījumā kāds varēja ietekmēt Lukas Banki rotācijas izvēles, Lomažs atbildēja noliedzoši. “Cik runājām ar ģenerālmenedžeri, arī par potenciālajām nākotnes iespējām klubā, tika teikts, ka tas ir trenera lēmums. Luka tomēr ir autoritāte, kurš, man gribētos domāt, pats visu izlemj. Protams, kaut ko ietekmē apjomīgākie un noslēgtie ilgtermiņa līgumi, taču tā ir katrā komandā. Nevari atsēdināt džeku, kuram ir pusotra miljona līgums.”

Nākamais latvietis aiz Mareka Mejera, Kaspara Bērziņa, Rodiona Kuruca un Riharda Lomaža, kas spēlēs Banki vadībā klubā, būs Andrejs Gražulis, ar kuru “Virtus” noslēgusi divu gadu līgumu. “Novēlēju veiksmi,” uz jautājumu, ko teicis savam izlases biedram, atbildēja Lomažs, jokojot, ka nevarot visu teikto atklāt. “Viņš bija atbraucis pagājušās sezonas “play-off” laikā. Kopumā pastāstīju par organizāciju, kur viss atrodas. Pārējo pats aizbrauks un redzēs. Nekas jau neatšķiras no izlases – tā pati sistēma un treniņu metodika.” 

Izlasei trūka emociju

Neveiksmīga izrādījās arī Latvijas izlases 2024. gada vasaras kampaņa cīņā par vietu Parīzes olimpiskajās spēlēs. Visa turnīra gaitā nerādot to labāko spēli, finālā bezierunu zaudējums Brazīlijai, kas vēlāk Parīzē tika līdz labāko astotniekam. “Es neteiktu, ka netikšana uz olimpiskajām spēlēm ir izgāšanās. Lielākā neveiksme, ka mēs zaudējām finālā tik bezcerīgi. Brazīlija ir laba komanda, taču, ja mēs zaudētu līdzīgā spēlē, tad tas būtu ok. “

Lomažs jutis, ka izlasē šoreiz ir cita aura. “Personīgi šķita, ka kaut kas trūkst gan spēlētājiem, gan treneriem. Trūka svaiguma, emociju, nebija tā klikšķa. To varēja just – mēs nespēlējām savu spēli, visa turnīra laikā lauzāmies. Mocījāmies visās spēlēs, kurās nebija mūsu spēles pavediena.” Olimpiskā kvalifikācija notika neilgi pēc sezonas beigām, kas varēja ietekmēt izlases spēlētājus – katram no tiem sezona bija beigusies savā laikā, dažam vēl bija neizārstēti savainojumi. “Tie gan nav attaisnojumi tam, ka iznācām finālā un pirmajā ceturtdaļā dabūjām -20,” saka Rihards, kurš olimpisko kvalifikāciju noslēdza ar tikšanu Rīgas turnīra simboliskajā pieciniekā (četrās spēlēs 23,5 minūtēs vidēji 12 punkti, 3,3 atlēkušās bumbas un trīs rezultatīvās piespēles). 

“Personīgi spiedienu nejutu,” par papildus atbildības nastu, jo bija jāspēlē savu skatītāju priekša, atbildēja izlases spēlētājs. “Tieši otrādi – bija patīkami spēlēt pie pilnām tribīnēm. Iespējams, dažiem bija kāds spiediens, kas varēja raisīt nervozitāti.” Viņš gan uzskata, ka svarīgākais bijis spēles pavediena pazaudēšana, un šobrīd katram individuāli un kā komandai jāpaskatās uz sevi no malas. Jau novembrī Latvijas izlase ar spēlēm pret Beļģiju turpinās 2025. gada Eiropas čempionāta kvalifikāciju, ko noslēgs nākamā gada februārī pret Spāniju un Slovākiju. Kā mājiniece Latvija jau garantējusi vietu turnīrā, kas gaidāms nākamā gada vasaras beigās. 

Eirolīgas recepte

Karjeras laikā Rihards Lomažs jau divas reizes apostījis Eiropas spēcīgākās līgas, ULEB Eirolīgas, gaisu. “Vienas receptes, kā tur tikt, nav. Jāsāk ar to, ka ir labi jāspēlē. Jābūt pareizajā vietā un pareizajā laikā. Ja tu labi spēlē augstvērtīgā līmenī, tad tevi pamanīs un arī paņems. Ja esi nospēlējis izcilu sezonu un vēl neesi spēlējis Eirolīgā, tad tev var iedot šādu iespēju. Ja esi aizvadījis izcilu sezonu, bet jau iepriekš esi bijis Eirolīgā, tad skatās un jautā par iepriekšējo pieredzi, kur vairāk darbs ir jau aģentam.” Lomažs uzskata, ka tikt Eirolīgā pat nav grūtākais. Sarežģītākais ir līgā noturēties. “Ir jāizkaro tā vieta. Ja tev iedod iespēju, tad tā ir jāņem un jāizmanto pilnībā.” Ienākšanai Eirolīgā var nākt par labu arī sev zināms treneris vai speciālists, kuru pārstāv tā pati aģentūra, kura spēlētāju. 

Kamēr Rihards vēl gaida savu nākamo komandu, viņa spēles stilā ir viena manāma iezīme, kura nepiemīt kuram katram latviešu basketbolistam. Tā ir spēja ar nekaunību izkarot piezīmes no pretiniekiem un doties uz soda metiena līnijas. “Nē, man nav,” uz provokatīvo jautājumu, vai Rihardā mīt, piemēram, serbu asinis, atbild spēlētājs. Tomēr viņa gēnos ir ārzemju piesitiens, jo viņa vecmamma esot no Baltkrievijas. “16 vai 17 gados viņa atbrauca uz Latviju un iemācījās latviešu valodu. Gēni kaut kādi ir, bet vienkārši māksla ir paņemt to, ko var paņemt,” sarunu noslēdz 28 gadus vecais basketbolists.