Kaspars Markševics: "Man bija deviņi gadi, kad nokļuvu bērnunamā"
Novembris Kasparam Markševicam – dziedātājam, Latvijas Radio 2 ētera balsij un Latvijas Bērnu atbalsta fonda vadītājam, ir īpašs mēnesis, un šogad tas ir vēl nozīmīgāks, jo viņam paliek 40 gadu. Žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā Kaspars atzīst, ka šis skaitlis mudina apstāties un padomāt. Tas gan esot izaicinājums, jo vārdu salikums “nemiera gars” ir par viņu. Tieši tāpēc tik daudz paveikts, tostarp palīdzēts citiem.
Pēdējie štrihi
Dzimšanas dienu Kaspars allaž svin, ar savām meitenēm – sievu Andu un abām meitām: Paulu, kurai drīz 16, un 11 gadus veco Amandu – dodoties ceļojumā uz kādu siltu vietu. Arī šogad brauciens neizpaliks, taču pirms tam skaistā jubileja tiks nosvinēta koncertā, kas notiks tieši viņa dzimšanas dienā, 20. novembrī, Ulbrokas Pērlē.
“Sakrājies ļoti daudz muzikālo darbu, top arī jauns albums, vēl pēdējie štrihi tiek uzlikti. Man šķiet, ka 40 ir tāds atskaites brīdis. Bērni ir lieli, un saprotu, ka tagad jau soļošu 50 gadu virzienā. Tas liek padomāt, kā man iet, ko es daru un cik daudz daru, ko vēl gribu izdarīt,” savā skaisti nostādītajā balsī saka Kaspars un atklāj, ka viņa muzikālo viesu vidū būs daudzi tautā mīlēti mākslinieki, kā arī skanēs Raimonda Paula dziesmas. “Maestro man dāvājis vairākus darbus no sava lielā klāsta, bet koncertā izskanēs Laipni lūgti manā ballē un Lūdzu, piedod. Viesu vidū būs arī mani draugi no muzikālās apvienības Aiz horizonta, kura sastāvā esmu es, mūziķis, dziesmu autors un mans radio kolēģis Normunds Zušs un Liepājas teātra dziedošais aktieris Viktors Ellers. Vēl viena man dārga viešņa ir Laila Ilze Purmaliete. Viņa pirmā mani ieraudzīja, kad piedalījos Imanta Kalniņa Jaunajās zvaigznēs Liepājā. Toreiz vēl dzīvoju Alsungas bērnunamā un uz skatuves kāpu kā galīgs nemākulis, bet viņa mani ievēroja. Tad ilgus gadus nekontaktējāmies, līdz mans producents un daudzu manu dziesmu autors Ingars Viļums ieminējās, ka vienai dziesmai, kas izpildāma duetā, dzird tieši Lailas balsi. Viss izdevās, un Saules meita tagad skan Latvijas Radio 2, nokļūs arī aptaujā.” Kaspars uzsver, ka tā ir veiksme, jo, runājot par mūziku, “tu katru gabalu lolo, ceri, ka tas būs pamanīts, vajadzīgs, bet tā nebūt nav. Tu nekad nezini, kurš no darbiem būs klausītājiem svarīgs. Saules meita norezonēja, un startēsim arī Latvijas Sirdsdziesmā”.
Liktenīgais jautājums
Bez jau uzskaitītajiem viesiem koncertā varēs dzirdēt arī Sergeja Jēgera unikālo kontrtenoru, jo, kā saka Kaspars, līdzīgie poli pievelkas. “Sergejs Jēgers savulaik izdzīvojis tādu pašu pabērna lomu kā es.” Tā kā tiekamies neilgi pirms Bāreņu svētdienas, kas Latvijā tiek atzīmēta 11. gadu, saruna tālāk aizplūst šajā virzienā. Kaspars gan uzreiz uzsver, ka nav bārenis un nekad tāds nav bijis. “Vārds bārenis paģēr, ka bērns ir palicis viens šajā pasaulē. Viņa vecāki ir gājuši bojā vai atteikušies no bērna, un viņš nekad vairs viņus nesatiks. Taču bez vecāku gādības palicis ir arī uz laiku bez tās palicis bērns. Es juridiski nekad neesmu bijis brīvs, jo mamma nebija no manis atteikusies.”
Kaspars pastāsta, ka viņa saknes meklējamas Kuldīgā un viņš nāk no desmit bērnu ģimenes. Viens brālis jau devies mūžībā, arī Kaspara tētis, ar kuru viņam nav sanācis satikties dzīvē. Ar mammu un pārējiem bērniem, izņemot vecāko māsu, satikšanās emocionālā līmenī līdz šim nav izdevusies. “Man bija deviņi gadi, kad nokļuvu bērnunamā, diezgan ilgu laiku tur pavadīju. Tur pieaugu, nobriedu, veidojos kā personība. Tas organiski norūda būt pašam, un es arī esmu pats par sevi. Zinu, ka man apkārt ir cilvēki, zinu, ka viņiem būtu interesanti aprunāties, tikties, ka varbūt kādam pat interesētu, kā man patiešām iet, bet jūtos mazliet sveši tajā visā. Pat laikā, kad vēl dzīvoju ģimenē, mēs nekad nebijām visi kopā, vienmēr kāds bija prom – daži bērni uzauga pie sava tēva, daži internātskolā... Alsungas bērnunamā, kur nokļuvu, es biju viens pats.”
Dziedātājs bijis pirmais no ģimenes, kurš pārcēlies dzīvot valsts institūcijā, un tas noticis, pateicoties klases audzinātājai Ainai. Viņa bijusi Kaspara dzīves lielākā atslēga, pamanījusi, ka “ceturtās klases puišelis varbūt ir pelnījis kaut ko labāku”. Kaspara atmiņā spilgti iegūlis liktenīgais skolotājas jautājums: “Vai tu gribi dzīvē kaut ko mainīt?” Un deviņgadīgais puika, kuram ikdiena bija, viņa vārdiem runājot, nekāda, atbildējis: “Kāpēc gan ne, mainām!”
Visu sarunu ar Kasparu Markševicu lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas 7. novembra nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
