"Mammai piedot nespēšu nekad,"- dziedātājs Kaspars Markševics par skaudro dzīves ceļa gājumu

Aizvadītā labdarības maratona laikā sabiedrības uzmanība tika pievērsta bērniem un jauniešim, kuri palikuši bez pienācīgas ģimenes aprūpes, cietuši no vardarbības un citiem noziegumiem. Tieši tādēļ par maratona vēstnesi tika aicināts Kaspars Markševics, kas pats bez atbalstošas ģimenes aprūpes ir kļuvis par krietnu cilvēku un izveidojis Latvijas Bērnu atbalsta fondu, tā palīdzot daudziem citiem grūtībās nonākušiem bērniem un jauniešiem.

“Mēs taču visi esam redzējuši stipri iereibušus jauniešus arī tepat… "Origo" tunelī, kur grupām drūzmējas un, iespējams, arī ubago. Vai kāds no mums, to redzot, labas gribas vadīts, ir apstājies un pajautājis: “Hei, tu esi vēl tik jauns, kāpēc esi šeit?” Mēs to nedarām, jo baidāmies, kāda būs viņu reakcija, un arī nezinām, kā ar šo situāciju rīkoties – kur jaunieti virzīt tālāk. Tāpēc mēs no Bērnu atbalsta fonda gribam paust skaidru vēstījumu visai sabiedrībai un galvenokārt pieaugušajiem – ikvienam, kas pamana šādu bērnu, ir jāzina, ka ir piecas stabilas organizācijas, kuras droši varat ieteikt kā vietas, kurās būs silti, forši, draudzīgi un kurās palīdzēs. Ticiet man, pie piektās atgādinājuma reizes viņš aizdomāsies un aizies, un viņam sekos citi. Statistika rāda, ka 10 000 jauniešu Latvijā ir uz ielas – ir atstāti novārtā, neapmeklē skolu un klaiņo. Šausmīgi ir apzināties, ka ir daudz slimu pieaugušo, kas šos jauniešus izmanto, nevis viņiem palīdz,” viņš pastāstījis sarunā ar žurnālu "Rīgas Viļņi".

Klīstot gar galvaspilsētas veikalu skatlogiem, sapņo par nākotni

Kaspars pateicīgs liktenim, ka deviņu gadu vecumā ir nonācis bērnunamā Alsungā. Mammas dzīves priekšplānā izvirzījušies dažādi dzīvesbiedri – patēvi, kuriem bijušas alkohola lietošanas problēmas un kuri likuši pat bērniem zagt kaimiņu dārzā. Līdz ar šo situāciju ģimenē, kur mammai bija citas prioritātes, bija ielaista Kaspara attīstība, skolas gaitas, un viņš pat neprata lasīt.

“Savai mammai esam desmit bērni, tagad palikuši deviņi. Retu reizi sazināmies. Par ģimenes kodolu uzskatīju savu brāli, kura diemžēl vairs nav mūsu vidū. Viņa dzīve beidzās alkohola un narkotiku dēļ. Man joprojām ir brīnišķīga komunikācija ar māsu, kurai pašai jau ir kupla ģimene. Savukārt ar pārējiem pusbrāļiem man nav izveidojies kontakts, jo mēs nekad neesam dzīvojuši kopā,” ar savu dzīvesstāstu dalās Kaspars.

2003. gadā 17 gadu vecumā Kaspars no Alsungas ieradās Rīgā, lai studētu arodskolā. Izrādījās, ka studentiem netika piedāvātas kopmītnes, un kopā ar bērnunama direktori tika mērots ceļš uz Bērnu bāreņu fonda organizāciju, ko vienīgo zinājuši Rīgā: “Iegājām ofisā Nīcgales ielā un pārsteidzām viņus ar jautājumu, vai nevar palīdzēt šim puisim, kas stāv durvīs un vēlas mācīties Rīgā, bet nav, kur palikt. Fonda ofiss bija neliels, tajā atradās tam laikam raksturīga stila sekcija, pāris galdu, uz kuriem stāvēja datori, un leoparda dīvāns. Fonda vadītāja Sandra Brice ātri un kodolīgi atbildēja: “Bet lai paliek šeit kādu laiku!” Tā es nodzīvoju starp konfekšu kastēm un mantām četrus gadus, kamēr pabeidzu studijas.”

“Atceros, kā toreiz, kā jau bērnunama bērns, klīdu pa Rīgas ielām un vēroju skatlogus un lielveikalus kā muzejus. Nevarēju neko atļauties, tikai apskatīties, kā konkrētā lieta izskatās. Ilgu laiku galvaspilsētā biju viens un, tikai sākot sportot, ieguvu draugus. 2004. gadā manā dzīvē bija liels pagrieziens, jo nokļuvu muzikālajā realitātes šovā "Talantu fabrika 4" (tolaik Kaspara skatuves vārds bija Cash). Kopš tā laika sākās manas muzicēšanas gaitas. Pēc uzvaras šovā daudzus gadus kopā ar Latvijas Bērnu bāreņu fondu devos muzicēt uz Latvijas internātskolām. Tāpēc var arī teikt, ka no 2004. gada esmu bijis līdzās fondam. Ne tikai muzicēju, bet nesu, stiepu un krāmēju, veicu visus praktiskos darbus. 1994. gadā šo organizāciju nodibināja un vadīja Sandra un Juris Briči. Diemžēl Juris jau ir mūžībā, bet Sandra dzīvo Anglijā. Pirms septiņiem gadiem, kad sākās grūtības ar Jura veselību, Sandra man teica, ka laikam fonds būs jāver ciet. Uz ko atbildēju, ka esmu par to domājis un vēlos arī pats darīt kaut ko līdzīgu. Sandra man teica, lai uzņemos fonda vadību. Pārņēmu nelielo ofisu un noliktavu, un mazliet arī finanses kontā,” stāsta Kaspars.

26. janvārī Latvijas Bērnu atbalsta fonds svinēs 30. dzimšanas dienu, un pusi no šī skaitļa Kaspars ir kopā ar fondu. Rīgā ir izveidoti divi multifunkcionāli centri, un fonda komanda – aptuveni 35 cilvēki – sniedz atbalstu vairāk nekā 100 ģimenēm. “Esam pārņēmuši savā paspārnē Skangaļu muižu, kuru veidojam kā vienu no labākajām nometņu vietām Latvijā bērniem ar īpašām vajadzībām. Fonds aug katru dienu, un mēs strādājam ar Rīgas pašvaldību. Pie mūsu namdurvīm ir pieklauvējušas arī citas pašvaldības ārpus galvaspilsētas, un mēs virzīsimies uz priekšu,” viņš ir bezgala gandarīts par paveikto.

Kāpēc mamma netika galā ar saviem bērniem?

Markševics atzīst – pateicoties sastaptajiem cilvēkiem, kas kļuvuši par viņa dzīves mentoriem un skolotājiem, viņš ir piepildījis savus jaunībā izvirzītos sapņus un mērķus. “Vajag sapņot. Es biju un esmu sapņotājs. Taču tajā pašā laikā biju arī diezgan liels delveris, un ar to tik ātri nevarēja tikt galā. Pagāja daudzi gadi, kamēr to visu pārlauzu. Esmu pateicīgs bērnunama laikam un direktorei, kura man uzticējās un kurai es pierādīju, ka viņa nav kļūdījusies.

Ikviens jaunietis, kas ir vientuļš, par kaut ko sapņo – par mīlestību vai uzmanību, vai labiem, foršiem un draudzīgiem vecākiem. Tāpēc aicinu visus tos, kas jūtas vieni, – sapņojiet un ticiet tam, ka viss var būt labi! Jo ir gana daudz labu pieaugušo, kas pasniegs roku, iespēju un atvērs durvis uz izaugsmi. Tas varbūt izklausās neiespējami, bet arī man daudzas lietas šķita neiespējamas. Es arī varēju būt kā mans brālis, kas jau ir viņsaulē. Es zinu, ka varēju arī nonākt cietumā.”

Kaspars apprecējās 24 gadu vecumā, jo tobrīd viņam bija svarīgi pašam izveidot stabilu un stipru patvēruma vietu – ģimeni. Ar sievu Andu viņi audzina divas meitas – Amandu (8 gadi) un Paulu (14 gadi).

Tagad, kad Kaspars pats ir tētis un savu mīlestību nodod meitām, viņš vēl skaudrāk apzinās, ka savai mammai par nevēlēšanos audzināt savus bērnus viņš nespēs piedot nekad: “Šodien, kad man jau teju ir 40, saprotu, ka mammai tā īsti nespēšu piedot nekad, jo uz daudziem jautājumiem neesmu radis atbildes. Kaut vai mana 16. dzimšanas diena bērnunamā, kad mamma solīja atbraukt, bet tā nenotika. Pagājušā gada 20. novembrī man bija dzimšanas diena, bet mātei nebija spēka man piezvanīt, viņa nav gatava priecāties par saviem bērniem. Bērnunama sāpe manī joprojām ir dzīva. Es nesaprotu tādu vienaldzību – kāpēc mātei ir svarīgs viss cits, bet ne pazemīgi satikties ar saviem bērniem. Mums tā arī nav nekad bijušas jēgpilnas sarunas. Mēs gribētu zināt, kāpēc viņa netika ar mums galā, vai tiešām tie bija vīrieši, kas viņu aizvilka prom no mums, vai arī viņa netika galā ar uzdevumu, ka bērnu ir tik daudz. Uz šiem jautājumiem varētu meklēt atbildes, kamēr viņa ir dzīva, jo vēlāk mēs paši sev neatbildēsim. Varbūt tikai vecumdienās viņa aizdomāsies par saviem bērniem?”