Latvieša mājas attīstība: no koka būdiņām līdz moderniem izaicinājumiem

Laiku lokos privātmāja Latvijā izgājusi visas iespējamās attīstības stadijas – no necilām koka mājiņām un vērienīgiem mūra namiem līdz racionālām ēkām, pēdējos gados atgriežoties pie šķūnīša arhetipa un funkcionālas arhitektūras.

Savulaik mājas būvēja atbilstoši zemes lielumam, un, kā zinām, Latvijas iedzīvotāji ir dzīvojuši gan muižās, gan būdiņās. Vēlākos laikos, pagājušā gadsimta pirmajā pusē, attīstoties jaunsaimniecībām, mājas ieguva plašāku veidolu, bet pilsētas nami jau dalījās villās un privātmājās. Laukos saimniecības kļuva lielākas, līdz ar to izauga arī mājas izmērs. Savukārt pēckara gados padomju laika telpiskā ierobežojumu dēļ bija atļauts būvēt vien 130 m² lielu ēku uz 600 vai 1200 m² liela gruntsgabala. Tas veicināja privātmāju apjoma samazināšanos. Toties uzreiz pēc Atmodas nāca īsts lielo namu bums, kad tika būvētas milzīgas mājas, pat nedomājot par to turpmāko apsaimniekošanu, jo tolaik resursi bija lēti. Augot izmaksām, māju izmēri atkal samazinājās, ieņemot racionālu un funkcionālu lielumu. Pēdējos gados ēkas tiek būvētas ne vien energoekonomiski, bet arī vizuāli pievilcīgi.

Vēsturiskais un mūsdienīgais

“Kāda bijusi latvieša māja pirms gadsimtiem, varam skatīt Brīvdabas muzejā,” stāsta arhitekts, Latvijas Nacionālās bibliotēkas padomnieks arhitektūras un kultūrpolitikas jautājumos Jānis Dripe. “Šis muzejs ir teicams iedvesmas avots un vērtīga ideju krātuve, it sevišķi, kad domājam par māju laukos kontekstā ar vēsturisko kultūrainavu. Tur var redzēt to autentisko veidu, gudrību, ekoloģisko un praktisko pieeju, kā latvieši būvēja savas dzīvojamās mājas. Savukārt, raugoties mūsdienās, brīvās Latvijas valsts periodā esam izslimojuši bērnišķīguma vai visatļautības slimību, kura valdīja pirmajos neatkarības gados, – pēkšņi varējām atvadīties no padomju laiku ierobežotās kvadratūras, kad arhitekti radoši mānījās, projektējot saimniecības telpas un verandas. Tolaik bija skaidrs, ka tās tiks būvvaldē saskaņotas, bet vēlāk pārtaps par dzīvojamām istabām. Esam pārdzīvojuši arī laiku, kurā cilvēki ar lielu daudzumu ātri nopelnītas naudas gribēja radīt milzīgu māju. Pie turības jāpierod, tā negarantē gaumi, inteliģenci un pieticību. Daži simtos kvadrātmetru mērāmi un stilā eklektiski pieminekļi no šā perioda joprojām rotā Pierīgas prestižos savrupmāju rajonus. Parasti šīs būves ir neapdzīvotas, dažas arī nepabeigtas. Briti biznesa sarunās strikti nodala ātri iegūtu jauno naudu no paaudzēs mantotās vecās naudas – tās izturas izteikti atšķirīgi.

Tagad esam nonākuši, manuprāt, līdz loģiskam, ekoloģiskam, pragmatiskam, uz ilgtspējību orientētam un tehnoloģijās balstītam telpiskās domāšanas modelim. Nākamais solis, ko cerētu ieraudzīt šajā nebeidzamajā attīstībā un transformācijā, ka mēs virzītos skandināviskas domāšanas līmenī. Es te pirmkārt domāju par pilsonisku sabiedrību ar plašu vidusšķiru, kas var atļauties labu mājokli, bet ciena pieticību. Zviedriem ir ietilpīgs vārds lagom, tas tulkojams kā līdzsvars, zelta vidusceļš, samērība… Mēs dzīvojam daudzkultūru sabiedrībā ar sarežģītu vēstures pieredzi un deformētu vērtību sistēmu, tāpēc jārēķinās, ka sasniegt šādu pieeju mājokļu kultūrā nav un nekad nebūs viegls uzdevums. Bet arhitekta profesija jau izceļas ar savu sociālo atbildību, ar unikālo iespēju ietekmēt klienta domāšanu un veidot vidi. Ne velti pieminēju Brīvdabas muzeju tradīciju kontekstā – trešdaļai Latvijas iedzīvotāju ir cita kultūrvēsturiskā un telpiskā pieredze. Savukārt skandināviskais jēdziens latvietim ir ļoti saprotams un pieņemams. Ģeogrāfiski un vēsturiski, jo 17. gadsimtā bijām Zviedrijas sastāvdaļa. Skatoties vecas pastkartes, redzam, ka mūsu lauku mājas ar zīmuli izkrāsotas tumši sarkanā krāsā ar baltiem lodziņiem. Gēnos tas laiks ir iekodēts un vietumis parādās vizuāli, piemēram, Kārļa Skalbes Vecpiebalgas lauku māja Saulrieti ir šajā zviedru un reizē arī Latvijas karoga piesātināti sarkanajā krāsā. Savā daiļradē viņš brauca Ziemeļmeitas lūkoties, bet mūžībā devās trimdā Stokholmā.

Salīdzinoši nesen kvalitatīvi un racionāli uzbūvētais lielveikals IKEA ir sava veida signāls un iespēja, kas sadzīviskā un priekšmetu dizaina līmenī pozitīvi vadīs mūsu sabiedrības domāšanu vienkāršas un gaumīgas interjera kultūras virzienā. Protams, tas nebūs tas augstais gals, un tur nebūs ietverta individualitāte tik plašā spektrā, kā arhitekts vēlētos, bet vidēju, pieticīgu, gaumīgu domāšanas līmeni tas vairos.

Esam uz pareizā ceļa, jo redzam, ka privātmāju sektorā arvien vairāk parādās reģionam tik piemērotais koks materiāla izvēlē, arvien vairāk domājam par ēkas dzīves ciklu, par taupīgumu mājas uzturēšanā, arī par samērīgu lielumu – tie ir jaunie vērtību mēri, kas bagātina arhitekta praksi un mājokļa kultūru.”

Saimniekošana nosaka veidolu

“Šodien daudzi mantojuši lauku mājas, kas bijušas veidotas atbilstoši sava laika sadzīves līmenim,” spriež Jānis Dripe. “Tur bija saimes istaba, kur dzīvoja vairāki cilvēki, un saimnieku gals. Skaidrs, ka mūsdienās tas transformējies, bet ēkas tips, veidols, forma un materiāli bija tādi, ka šajās mājās var dzīvot arī šodien.

Saimniekošanas veids noteica mājas uzbūvi, un, ja tā nav arhitektūras piemineklis, kur daudz neko nevar uzlabot, tad visi saprātīgi cilvēki šobrīd ēkai piešķir citu komforta līmeni. Tomēr tās arhetipiskā forma un materiālu dominante – koks un dabīgs jumta segums – ir tās labās lietas, kas var dzīvot laikam līdzi un pat vienot gadsimtus. Mūsu Latvijā, kur 54 % zemes platības klāj meži, koka izvēlei papildu argumentus nevajag. Tas, protams, neizslēdz stiklu, akmeni, metālu un citus materiālus, bet virziens un arhetipiskā domāšana ir svarīga.

Jāraugās arī uz starptautisku pieredzi teorētiskā aspektā. 2018. gadā Eiropas valstu kultūras ministri pulcējās Davosā un parakstīja profesionālajā vidē labi pazīstamo Davosas deklarāciju par būvniecības kultūru jeb Baukultur, domājot par apbūvētās vides kultūru plašā kontekstā. Tas bija signāls, ka Eiropa ir nobriedusi savas telpiskās kvalitātes stiprināt, uzturēt dzīvas apbūvētās vides vērtības. Domāju, ka tas ir intelektuāļu pretsolis imigrācijas plūsmai, pasaules kultūru sajaukšanās tendencei. Eiropeiskās telpiskās vides vērtības – mūsu dzīves vide – ir saudzējamas, Latvijā jo īpaši. Mēs pagaidām esam pasargātā zonā, klimata un ekonomiskās attīstības līmeņa dēļ neesam izteikts imigrācijas pievilkšanas punkts, tomēr tas nemazina mūsu atbildību par to, kādā vidē dzīvojam.

Visu rakstu lasi žurnāla “Māja Laukos” rudens numurā!

Vēl rudens numurā lasi par saimniecību “Mazburkas”, kur vīnogas, aitas un viesmīlība saplūst vienotā ritmā. Ielūkojies Mazajā Mežotnes pilī, kur vēsturiska elegance savijas ar saimnieces uzņēmību un kultūras notikumiem. Apciemojam  arī “Irbītes”, kur tapusi Pinterest cienīga idille. Praktiskajā sadaļā – dārza darbi rudenī. Virtuves lappusēs – receptes no dārza līdz burciņai, un idejas, kā saglabāt ražas garšu ziemai.