Iveta Apkalna ar savu vācu vīru runā angliski

Viņu liktenīgā satikšanās, izrādās, bijusi visai kurioza – Jensam tovakar koncertzālē bija ieplānots uzstādīt skaņas aparatūru, viņš rēķinājies, ka mierīgi, citu netraucēts, to varēs darīt, bet pēkšņi viņam paziņots, ka šajā laikā zāle rezervēta kādam mūziķim. Šīnemanis, kas ir augstas raudzes profesionālis, līdz ar to laiku plāno ļoti strikti, kļuvis pikts. Sadomājis, ka ies uz zāli un ērģelnieku dzīs laukā. Taču, ienākot zālē, viņš pie ērģelēm ieraudzīja brīnišķīgo latviešu ērģelnieci. Dusmas un agresija pazudusi kā ar burvju mājienu, un viņš mainījis taktiku – centies sarunāt, lai mēģinājuma laikā, cik nu nemanāmi un klusu iespējams, varētu salikt visas skaņas aparatūras. Jenss atzīstas, ka svešiniece izstarojusi tādu gaišu enerģiju, kas radījusi neizskaidrojamu vilkmi. Toreiz viņu saruna noritējusi angļu valodā, un tā viņi turpina pārsvarā komunicēt aizvien, arī pēc apprecēšanās un kļūšanas par vecākiem diviem bērniem.

Pēc paša iniciatīvas Apkalnas laulātais draugs jau pirms vairākiem gadiem pašmācības ceļā apguva latviešu valodu. “Mēs varētu sarunāties gan vāciski, gan latviski. To mēs dažreiz arī darām, un reizēm vienā teikumā ir visas trīs valodas! Taču pamatā mēs palikām mūsu mīlestības valodā – angļu valodā –, tā mēs iepazināmies, un tā sākām. Es ar Jensu angliski, ar bērniem latviski, Jenss ar bērniem vāciski,” filmā atklāj Iveta Apkalna. “Domāju, ka attiecībās ir ļoti svarīgi, ka abi partneri var izteikties līdzīgā līmenī. Citādi tas, kurš pārvalda valodu labāk, vienmēr apspiedīs vājāko. Bet angļu valodas līmenis mums ir aptuveni vienāds,” skaidro ērģelnieces vīrs.

Jūtas harmonijā

Iveta Apkalna uzsver, ka viņai ļoti nozīmīgs ir vīrs, bērni un ģimene. Tikai lielā skatuve un mūzika, viņasprāt, nesniegtu dzīvē piepildījumu un harmoniju. “Mana visa dzīve nav skatuve, un zinu, ka es negribētu, lai visa mana dzīve ir mūzika un skatuve. Pirmkārt, esmu sieviete, otrkārt, māte, un, treškārt, es esmu mūziķe. Un šīm visām trim lietām ir jābūt sazobē un saskarē, un tad es esmu tā, kas esmu. Es esmu labāka mūziķe tāpēc, ka esmu māte; esmu labāka māte tāpēc, ka drīkstu arī būt mūziķe, un es esmu harmonijā, jo vienkārši esmu sieviete un mani kāds mīl. Un tad es jūtos ļoti labi.”

Abi ar vīru gan saprot, ka vecāku lielā noslogotība un nemitīgie braucieni uzstāties un strādāt citās valstīs bērniem – dēlam Paulam un meitai Marī Džo – lielā mērā ir atņēmusi iespēju bērnībā uzaugt klasiskā ģimenes modelī, ikdienu pavadot ar mammu un tēti. “Mēs esam precējušies, bet bērnus audzinām kā vientuļie vecāki. Tāpēc, ka pārsvarā viņus neaudzinām kopā. Vai nu viņa ir kopā ar ģimeni un es esmu komandējumos, vai otrādi,” neslēpj Jenss. Filmā, kur izsakās arī pāra atvases, dēls Pauls atzīstas, ka bērnībā abi ar māsu daudz raudājuši, kad mamma un tētis nav bijuši mājās. “Pēc abu mūsu bērnu piedzimšanas, jau dažas dienas pēc dzemdībām viņa atgriezās darbā. Atceros, ka pēc mūsu dēla piedzimšanas, šķiet, desmit dienas vēlāk, viņa jau brauca uz Brēmeni, kur bija jāuzstājas ar orķestri,” atklāj Šīnemanis.

Kā precējies ar divām sievietēm

Jenss Šūnemans uzsver, ka Ivetā iemīlējies kā sievietē, nevis bijis viņas fantastiskās ērģeļspēles apburts. Tomēr jau drīz atskārtis, ar cik daudzsološu un ar īpašu talantu apveltītu sievieti liktenis viņu ir savedis kopā. “Man bija pilnīgi skaidrs, ka viņa sasniegs pašas virsotnes! Nespēju izskaidrot, kāpēc man bija šāda pārliecība. Bet man bija šī sajūta, ka viņa pati... Viņā tik daudz kas bija krājies, un tam bija jāizlaužas laukā. Un, tiklīdz viņai būs iespēja parādīt savu iekšējo pasauli, kuru viņa var dot cilvēkiem, mūzikai, panākumi būs noteikti,” šodienas pasaules mēroga atzinību jau iepriekš Ivetai paredzēja viņas vīrs, kurš ar savu muzikālo dzirdi un zināšanām ir sievai lielākais atbalsts, godīgākais kritiķis un padomdevējs.

“Es jūtos tā, it kā būtu precējies ar divām dažādām sievietēm. Viena ir māksliniece Iveta Apkalna, bet otra – mana sieva Iveta Šīnemane, kura dzīvo kopā ar mani, mums ir divi bērni un ģimenes dzīve. Kad esmu sabiedrībā un viņa iznāk uz skatuves, es redzu mākslinieci. Protams, mūs tik un tā vieno īpaši personiska saikne, reizēm parādās emocijas, kas noteikti ir saistītas ar visu, ko ar viņu esmu piedzīvojis privātajā dzīvē. Taču neatkarīgi no tā un varbūt arī tāpēc, ka mans profesionālais uzdevums ir sniegt sargājošu atbalstu, es paeju maliņā. Jo visa uzmanība pienākas viņai. Klausītāji interesējas par viņu, nāk klausīties viņu. Un es iejūku publikā. Es nedomāju par to, ko dara mana sieva, kā būtu labāk vai kā es viņai varētu palīdzēt. Nē, es esmu parasts klausītājs, viens no publikas un izbaudu viņas priekšnesumu,” filmā Ērģeles naktī atklāj Jenss, un Iveta atgādina: “Izņemot vienu brīdi – starpbrīdī tu neatpūties un neej iedzert kādu dzērienu. Tad es tevi gaidu savā ģērbtuvē. Man tiešām tajās reizēs, kad tu esi manā koncertā, starpbrīdī tevi vajag ģērbtuvē. Un tavu vērtējumu... Tu zini, ka negaidu tikai uzslavas un mierināšanu. Man to nevajag. Man tevi vajag, jo zinu, ka tu esi godīgs. Tu īstajā laikā pateiksi man patiesību. Tā palīdzēs man turpināt kļūt vēl spēcīgākai un stabilākai koncerta otrajā daļā.”