Ērģeļmūzikas zvaigznei Ivetai Apkalnai pēc pārdzīvota spēku izsīkuma beidzot laiks sev un ģimenei

Ivetai Apkalnai koncertu grafiks ir saplānots jau nākamajiem trim gadiem, un koncertdzīve gadiem viņai ir patiesi intensīva.

Nu pasauli satraukušā un neskaitāmu ļaužu dzīvības atņēmušā vīrusa Covid-19 dēļ latviešu ērģelnieces intensīvā muzicēšanas dzīve ir apstājusies. Pagaidām Ivetai atcelti desmit koncerti ar septiņām dažādām programmām, kas bija saplānoti laikaposmā no 20. marta līdz 30. aprīlim. „Bet tas esot tikai pagaidām, ar klusu iekšēju cerību, ka šis „bezkoncertu laiks” neievilksies,” žurnālam "Kas Jauns" teic mūziķe, kurai tieši šī apstāšanās, iespējams, ir pat lielāka dāvana par nesen Rīgā saņemto Lielo mūzikas balvu.

Proti, vēl tikai pirms dažiem mēnešiem pārslodzes dēļ Iveta Apkalna piedzīvojusi savā ērģelnieces karjerā smagāko spēku izsīkumu, kas viņai bijis nepārprotams stopsignāls.

Bezspēkā gulēja gultā, nespējot noturēt rokā ūdens glāzi

„Es dzīvoju mūzikā, dzīvoju ar mūziku, dzīvoju mūzikai, taču patiesībā pagājušā gada rudenī un ziemā man bija tāds liels psiholoģisks, emocionāls un arī fizisks lūzums. Pēdējais piliens šim spēku izsīkumam bija Vecgada laikā: ar visu ģimeni bijām nevis atpūsties, bet strādāt – ierakstīt manu jauno solo disku – Taivānā. No 28. decembra sākām intensīvi rakstīt disku, ko darījām arī 31. decembrī un 1. janvārī... Tad nodomāju – ir tas brīdis, kad Dievs saka „stop!”, jo arī ķermenis vairs nevar turēt līdzi. Tā var izdegt. Un tas mani biedē visvairāk, ka sāku pagurt no tā, kas man patiesībā rada gandarījumu, – no muzicēšanas. Un vēl bēdīgāk būtu, ja, iznākot uz skatuves, man nebūtu, ko teikt publikai. Jo pateikt var tikai tad, kad tevī ir degsme, jauda, enerģija. Nevis, kad vienīgais, ko spēj, ir paklusēt.

Jā, bija brīži, kad domāju – ja tā nebūtu Taivāna, es teiktu „stop”, mēs pārtraucam ierakstu un atgriezīsimies šeit pēc nedēļas vai divām. Bet šajā situācijā tas nebija iespējams,” atminas Iveta.

Vaicāta, kā izkļuva no šā pārguruma stāvokļa, viņa spriež: „Ģimene bija līdzi – bez viņiem pat nezinu, kā būtu tikusi galā. Bet otrs bija tas, ka nebija jau variantu. Pat ja vienā brīdī bezspēkā guli gultā un fiziski nevari noturēt rokās ūdens glāzi, nākamajā rītā pulksten desmitos ir jābūt formā un deviņas stundas jāsēž pie ērģelēm, lai ierakstītu disku. Bet aiznākamajā dienā ir solo koncerts. Kur gan es sprukšu? Nākas mobilizēties, būt enerģijas stacijai pašai sev – to, ko atdod, aizvieto ar to, ko saņem pretī. Protams, es raudāju, jutos izmisusi no sava nespēka. Sevis tik ļoti kļuva žēl, ka ļāvos no sirds izraudāties.

Domāju, šie vājuma brīži, kad jūtu, ka esmu gandrīz vai uz žiletes vai uz naža asmens, tiekot tiem pāri, patiesībā iedod dubultu spēku. Var jau runāt visvisādiem poētiskiem vārdiem, bet kam gan tas? Dzīve ir dzīve. Mums visām – gan māksliniecēm, kuras stāv zelta kleitās uz skatuves, gan tām, kuras stāv lielveikalā pie kases, – ikvienai no mums ir vājuma brīži. Mums visām ir momenti, kad jūtam – tūlīt vadzis lūzīs, bet nē, nē, nē, ir jāķepurojas ārā, ir jātur rumpis! Šis, starp citu, man ir ļoti iecienīts teiciens – turam rumpi! Pat sarakstoties ar draudzenēm viena otrai vēlam – turam rumpi!”

Mājās kopā ar mīļoto vīru un bērniem

Iveta var būt pateicīga liktenim, ka pašlaik, kad lielā daļā pasaules valstu ir drošības nolūkos slēgtas robežas un ieviesti stingri drošības pasākumi, lai pasargātu ļaudis no vīrusa izplatības, viņa nav „iestrēgusi” kaut kur tālu prom, bet ir Berlīnē kopā ar savu ģimeni: ar vīru vācu izcelsmes skaņu režisoru Jensu Pēteri Šīnemani un abu atvasēm – dēlu Paulu (12) un meitu Marī Džo (9). Starp citu, Apkalnas ģimenē latviešu valodā sarunājas visi. Savulaik Ivetas vīrs pēc paša iniciatīvas apguvis latviešu valodu, arī bērni ne tikai saprot un raksta, bet arī lasa latviešu valodā.

„Tieši ģimene jau arī bija tā, kuras sniegtie mīļuma pilnie momenti atkausēja to smagumu, kad man bija ļoti, ļoti grūti. Kad, piemēram, bērni, abi divi, salien azotē un cieši, cieši apskauj. Esmu pateicīga, ka esmu piedzīvojusi mirkļus, kuros sajūtu, cik ļoti smalkjūtīgi patiesībā ir bērni. Un cik niansēti viņi sajūt manas emocijas. Protams, ikviens bērns var būt niķīgs, piemēram, piesitot kāju un gribot neklausīt; ikvienam ir savas arī ne tik patīkamās rakstura iezīmes, bet, kad viņi sajūt – nav labi un mammai ir nepieciešama stiprā pleca sajūta, viņi ir mans lielākais un stiprākais plecs. Patiešām. Un es viņus ļoti, ļoti mīlu. Un arī savu vīru patiesi mīlu. Ģimene ir mana bagātība, mans spēka avots.

Mēs visi ģimenē esam veseli un izmantojam šo laiku kopābūšanai un nesteidzīgai patīkamu lietu baudīšanai – kopīgai ēst gatavošanai, grāmatu lasīšanai, galda spēļu spēlēšanai, skapju, atvilktņu, plauktu „detoksa procedūrām”,” smaidot stāsta māksliniece, atklājot, ka arī Berlīnes skolās mācības nenotiek, tamdēļ viņas bērni, līdzīgi kā Latvijā, skolotāju sagatavoto un atsūtīto mācību materiālu apgūst mājās. Ivetai ir iespēja būt viņiem līdzās.

Berlīnes pastaigās klausās Gundaru Āboliņu

Tā kā mūziķe ir ieradusi būt kustībā un viņai arīdzan nepieciešams laiks tikai sev, viņa ir ieviesusi pastaigu rituālu. „Katru dienu dodos „izvēdināt plaušas” vismaz pusotru stundu garā pastaigā kādā no Berlīnes parkiem, Botāniskajā dārzā vai apkārt ezeram, austiņās klausoties, piemēram, Gundara Āboliņa lasīto "Dekameronu" vai Latvijas Radio 1 arhīva raidījumus,” stāsta Iveta, atzīstot, ka Vācijā necenšas aktīvi interesēties par ziņām. „Informācijai par to, kas notiek Latvijā un kāda ir Covid-19 izraisītā situācija, godīgi sakot, sekoju vairāk līdzi nekā tam, kā situācija risinās manā mītnes zemē Vācijā. Manuprāt, šis laiks mums dots, lai visi beidzot vairāk pievērstos šajā steidzīgajā laikā novārtā atstātai pamatvērtībai – cilvēciskajām attiecībām, cieņai un godaprātam.

Runājot par apturēto koncertdarbību, vēlos piebilst, ka šobrīd plānoju doties pie klausītāja ar tā sauktajiem live stream koncertiem jeb interneta video tiešraidēm. Tādu interesi izrādījušas un mani uzrunājušas jau vairākas koncertzāles, un es ceru, ka mums tas izdosies,” optimistiski noskaņota ir latviešu ērģelniece.