Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Angie Kremer

Iveta Apkalna: "Esmu kā tas rozā trusītis bateriju reklāmā - traucos tikai uz priekšu"

Cilvēki
24. februārī 05:12 2021. gada 24. februārī 05:12
  Марина Насардинова | Pastaiga
Publika viņu mīl un aplaudē viņas talantam, mājās viņu gaida brīnišķais princis, savā arodā viņa nav vienkārši meistare – viņa ir viena no labākajiem ērģeļspēles meistariem pasaulē. Dzimtā zeme viņu ir apbalvojusi ar ordeni, trīskārt piešķīrusi Lielo Mūzikas balvu un Rēzeknes Goda pilsones titulu. Un tas, protams, nav ne tuvu viss, ko mūziķe Iveta Apkalna ir sasniegusi savā 44 gadu vecumā. Pati saviem spēkiem. 

Vai jau bērnībā sapņojāt kļūt slavena?

Nesapņoju kļūt slavena, taču to, ka visu mūžu nodarbošos ar mūziku, sapratu jau astoņu gadu vecumā. Kāpēc zinu to tik precīzi – kad iepriekšējo reizi biju Rīgā, uzgāju savas skolas burtnīcas. Izrādījās, ka trīs reizes mums ir uzdots domraksts par tēmu Mana nākamā profesija. Pirmais pa rokai gadījās sacerējums, ko biju rakstījusi 12 gadu vecumā, – tieši tik vecs tagad ir mans dēls. Taču to pašu es biju rakstījusi, kad man bija desmit gadu. Un tad, kad astoņi. Visi trīs ir ļoti, ļoti līdzīgi.

Un es atceros, ka skolotāja man jautāja – jā, tas ir labi, tavs sapnis ir mūzika, mūzika un vēlreiz mūzika, bet varbūt ir vērts paskatīties apkārt? Ja nu tevi ieinteresē arī kaut kas cits? Bet es nespēju saprast un pat iedomāties – kā tā, kas tad cits? Man ir mērķis, un es darīšu visu, lai to sasniegtu. Es gribu spēlēt! Es jau biju izjutusi, ko nozīmē kāpt uz skatuves, biju ievērojusi, ka tajā brīdī mūzikas spēks iepriecina ne tikai mani pašu – visa telpa pēkšņi pārtop, maina auru.

Bet galvenais, ka mainās cilvēki. It kā viņiem nasta no pleciem noveltos. Viņi jel uz brīdi aizmirst par savām raizēm. Tik pārsteidzoši vienkārši. Agrā bērnībā gribēju būt ārste, bet ir sanācis tā, ka es par to kļūstu tagad, kad apsēstos pie ērģelēm. Tikai dziedinu nevis cilvēka fizisko ķermeni slimnīcā, bet viņa dvēseli, viņa garu koncertzālē. Tā taču ir īsta svētku sajūta. Un to es, šķiet, biju sapratusi jau skolā. Bet par slavu, atpazīstamību – nē, par to, godīgi sakot, nekad netiku aizdomājusies. 

Foto: Maxim Schulz

Kad jūs pati sev pirmoreiz pateicāt – Iveta, tu esi uzvarējusi, esi ne tikai skaista un gudra, bet arī talantīga? 

Man bija deviņi ar pus gadi, tā bija mana pirmā lielā uzstāšanās, Rēzeknē spēlēju Mocarta klavierkoncertu. Tas bija grandiozs uzdevums – nospēlēt tā, lai nebūtu kauns pašai, lai par mani nebūtu kauns mammai, lai nebūtu kauns skolotājai un lai būtu prieks klausītājiem, bet diriģentam gribētos mani uzaicināt vēlreiz. Nezinu, vai mācēšu izstāstīt, cik daudz man, bērnam no provinces skolas, nozīmēja nepilnu desmit gadu vecumā muzicēt ar orķestri… Gatavojos pusgadu, galvu nepaceļot, negāju kopā ar klasesbiedriem uz slidotavu, pat ne bumbu uzspēlēt, tā uztraucos par savām rokām, baidījos, ka ar tām var kas atgadīties – salauzīšu, sagriezīšu, savainošu. Tik ļoti pār manu prātu valdīja šis koncerts.

Ļoti, ļoti cerēju, ka sagatavošos tam, kā pienākas. Un sagatavojos! Vēlāk ar orķestri braucām viesizrādēs uz Gulbeni – tā bija pirmā viesizrāde manā mūžā! Un, kad tas notika, es sev pateicu – tu esi malacis. Piešķīru pati sev goda rakstu. (Smejas.) Tik laimīgu dzīves brīžu vēlāk bija daudz. No vienas puses. No citas – es nekad neesmu bijusi simtprocentīgi apmierināta ar sevi. Tas, ka nupat labi nospēlēts koncerts, nav galvenais, galvenais ir prātā jau turēt nākamo, redzēt perspektīvu.

Nu, jā, sevi uzslavēt nav nekas peļams, ja ir, par ko, bet sēdēt un baudīt to, cik tagad esmu lieliska, – tas nav man raksturīgi. Esmu kā tas rozā trusītis bateriju reklāmā – visu laiku, kopš bērnības, traucos tikai uz priekšu. Samazināt ātrumu un piebremzēt man liek tikai mani bērni. Paskriet garām viņiem es nepavisam negribu. 

Kurš dzīves brīdis jums ir bijis vissarežģītākais, kurš bijis lūzuma punkts?  

Es vispār neesmu ļaunatminīga, nemīlu domās atgriezties pie tā, ko cilvēki vai dzīve man nodarījuši vai kā aizskāruši. Es to aizmirstu ļoti ātri. Nē, patiešām! Mana mamma manas pagātnes raizes atceras labāk nekā es pati un uztver tās asāk, ar visu savu sirdi. Kas sāp man, viņai sāp vēl vairāk. Taču, jā, ir bijušas lietas, kas man trāpījušas stipri vai sāpīgi. Protams, ir bijušas.

Pirmkārt, man, jaunai meitenei no Rēzeknes, nepavisam nebija vienkārši pārcelties uz Rīgu – tik lielu, tik svešu. It kā es tiktu pārlieta no ezera uzreiz okeānā. Un es tiku ar to galā tādēļ, ka pārcēlos uz galvaspilsētu nevis tāpat vien, bet tālab, lai mācītos Mūzikas akadēmijā… Tālāk bija vēl grūtāk: pēc akadēmijas beigšanas vajadzēja izvēlēties starp klavierēm un ērģelēm.

Zināju, jutu, ka ar sirdi mani velk pie ērģelēm, taču apkārtējie ne nu īsti centās atrunāt… Nē, viņi tā maigi uzsvēra, ka ļoti labi un skaisti spēlēju klavieres, būtu žēl, ja es atteiktos no šā instrumenta. Uzsvēra maigi, bet uzstājīgi, pārliecinoši. Un man vajadzēja ne mazumu spēka, lai izdarītu šo izvēli – ļoti konkrētu un sarežģītu, ļoti svarīgu, ļoti, manuprāt, pareizu. Bet bija sevišķi smagi – tā tīri cilvēciski, kā sievietei…

Jā, man tagad ir brīnišķīga ģimene, fantastisks dzīvesbiedrs, burvīgi bērni. Taču ne viss iepriekš manā personīgajā dzīvē ir gājis tik gludi. Un, iespējams, vis-vissarežģītākais brīdis bija tad, kad pabeidzu mācības Štutgartē, sasniedzu augstāko statusu savā profesijā, kļuvu par solo ērģelnieci – mūziķim vairs nav, kurp iet mācīties tālāk.

Un pēkšņi manā priekšā bija dilemma: doties mājup, kur mani gaidīja pirmais vīrs (tas ir, tā domāju es, jo izrādījās, ka īpaši jau negaidīja, taču to es vēl nezināju) vai vēl pāris nedēļas uzkavēties Vācijā un ļauties spontānai idejai, kura manā priekšā nokrita pēkšņi kā no debesīm: nospēlēt vēl vienu koncertu un to ieskaņot albumā kā dzīvo ierakstu. Šī ideja bija radusies kādam producentam, un viņš no tās nevēlējās atkāpties.

Biļete uz Rīgu bija man jau kabatā, atlika izlemt – to apmainīt vai lidot, kā plānots. Domāju, ka cilvēkam, kuru mīlu, būtu kopā ar mani jāpieņem lēmums, kas ir optimāls mums abiem. Taču… nācās paļauties tikai uz sevi.

Atcēlu lidojumu, paliku Vācijā vēl divas nedēļas, ierakstīju savu pirmo disku. Ar to arī viss sākās. Ja svari nosvērtos uz citu pusi, mēs te šodien droši vien nesarunātos, jūs nekad nebūtu dzirdējusi par tādu ērģelnieci Ivetu Apkalnu. Vispār nekad. Ziniet, man tas bija ļoti grūti pieņemams lēmums. Taču pareizs. Tajā brīdī es piedzimu no jauna – kā cilvēks, kā mūziķe, kā sieviete, kuru es pati cienu un mīlu, ar kuru man pašai gribētos tikties, sarunāties. Un, jā, arī kā tas emociju lādiņš, sajūtu bumba, kas esmu tagad. (Smejas.)

Foto: Juris Zīģelis

Vai ir viegli dzīvot jums līdzās? Būt jūsu ģimenei?  

Kad satiekas divas dvēseles, kas ir radītas viena otrai, viss ir viegli. Es šādu dvēseli, šādu cilvēku atradu nemeklējot. Un viņš atrada mani. Mums nebija jānopūlas, lai atrastu savstarpēju saprašanos, jo abi esam no tās brīnišķīgās pasaules, ko sauc par mūziku. Mans vīrs ir skaņu režisors un producents (Jenss Šīnemanis, Midem, Grammy un Echo balvu ieguvējs. – Red.). Jā, viņš strādā nevis uz skatuves, bet aiz tās, bet tieši viņš iedvesmo mani ierakstīt albumus, pats šos ierakstus realizē un ir tas, kurš ieraksta laikā vada mani milzīgajā skaņu Visumā, ko pārzina perfekti. Man ne vīram, ne bērniem nav jāpaskaidro, kāpēc dēla dzimšanas dienā diemžēl nevarēšu būt mājās – vai kāpēc, piemēram, šovakar neiešu uz restorānu vai viesos, kurp esam ielūgti, bet sēdēšu un vingrināšos.

Neviens nejūtas aizvainots. Jo mēs visi skatāmies vienā virzienā. Un tas mīlošiem cilvēkiem ir ļoti, ļoti svarīgi. Viņi var domāt dažādi, rīkoties atšķirīgi, iet dažādus ceļus, taču šis kopīgais virziens viņu savienību stiprinās šā vai tā. Bet es apzinos, ka dzīvot kopā ar cilvēku no mākslas pasaules – vai tas būtu aktieris, režisors, mūziķis vai mākslinieks, dejotājs, rakstnieks – ir smags pārbaudījums. Mākslas aicinājumam seko emocionāli cilvēki, kuru jūtas ir sakāpinātas, tā nemitīgi liek saviem kalpotājiem iet kā pa naža asmeni. Mēs it kā eksistējam vairākās orbītās vienlaikus.

Tagad mani mājinieki, vīrs, dēls un meita, ir lejā, pirmajā stāvā, es otrajā, un viņi zina, ka manis mājās it kā nemaz nav, jo esmu aizņemta, man ir intervija. Taču tad, kad nokāpšu no otrā stāva uz pirmo, mēs atkal kopā vārīsim kafiju, spēlēsimies, iesim pastaigāties – mūsu ikdienišķā ģimenes dzīve turpināsies. Domāju, ka ieradums cienīt cilvēku, kurš ir tev līdzās, cienīt viņa profesiju, viņa īpatnības nāk par labu visiem. Arī bērniem. Redzu, ka gan dēls, gan meita labprāt satiekas ar vienaudžiem, kuri pieder dažādām tautībām un reliģijām, runā dažādās valodās.

Dēla labākais draugs ir zēns, kuram ir fiziskās attīstības traucējumi. Viņi lieliski saprotas, viņiem ir labi un ērti kopā. Man tas patīk. Atvērtība un labvēlība ir svarīgas īpašības, jo sevišķi šajos laikos un tik multikulturālā pilsētā, kāda ir Berlīne. Un mums tās ir ļoti dabiskas. Nav jāizliekas, nav, tēlaini izsakoties, jāuzliek maska. Mēs esam tādi, kādi esam. Protams, būt atklātam un labvēlīgam nebūt nenozīmē bezkritiski paļauties uz otru un piedot jebko un visu. 

Foto: Kristaps Anškens

Kas jums ir Vācija? Vai, pārceļoties uz šo zemi, esat bijusi spiesta mainīties, iemantojusi jaunus ieradumus?  

Nē! Toreiz, kad no Rīgas devos mācīties uz Londonu, vēlāk no Londonas uz Štutgarti, – tās tiešām bija pārvākšanās, lielas un klapatainas. Šī bija tīrais sīkums. Kopš 2003. gada koncertdzīve mani ir mētājusi šurp un turp tik intensīvi, ka es īsti nepamanīju, kā mainīju dzīvesvietu. Vienkārši, kā jau ierasts, sakravājos, savācu mantas vienā pasaules punktā un vēlāk izsaiņoju citā. Es esmu ceļā vienmēr.

Un vienmēr mums mājās ir vaļēji koferi un koferīši – galvenais ir nesajaukt un neaizlidot, piemēram, uz koncertu Parīzē ar meitas čemodāniņu. Bet Berlīnē mēs visi jūtamies ļoti labi. Tā ir ļoti draudzīga, pretimnākoša pilsēta. Īpaši, ja salīdzina ar Parīzi un Londonu, kur ir milzums nerakstītu noteikumu, slepenu saziņas likumu... Nevaru teikt, ka man Parīzē vai Londonā būtu klājies grūti, tomēr nācās sevi nedaudz pārvarēt, mainīt dzīvesstilu, lai tiem atbilstu. Savukārt Berlīne tev neizvirza nekādas prasības, šajā pilsētā tu iekļaujies automātiski un ļoti loģiski.  

Runājot par koferīšiem – reiz esat teikusi, ka pats galvenais ir mājās neaizmirst skatuves kurpes. Domāju, ka jūsu klausītāji labi pazīst šīs zeltītās, mīkstās kurpītes ar papēdīti. Vai jūtaties tajās kā Pelnrušķīte pirms balles? 

Tās uzvilkusi, es jūtos lieliski, tāpēc ka saprotu: tūlīt sāksies. Sāksies svētki, sāksies, kā jūs sakāt, šī Pelnrušķītes balle. Atliek tikai izpildīt pāris īpašos rituālus. Pirmkārt, tā dziļi, dziļi paelpot. Un tad uzvilkt kurpes. Jo tas ir pats pēdējais punkts pirms kāpšanas uz skatuves, punkts uz i. Bet tad, kad tās novelku pēc koncerta, pēc divām, divarpus stundām, es burtiski fiziski sajūtu, ka balle ir beigusies, zāle jau tumša un tukša – un, ja šie svētki turpinās, tad tikai manā un manu klausītājus sirdīs. Ļoti, ļoti priecājos, ka beidzot atkal esmu uzgājusi kurpnieku, kurš taisa fantastiskas kurpes, jo meistars, kurš šuva man apavus daudzus gadus, diemžēl pirms četriem gadiem aizgāja mūžībā.

Nespēju pat iedomāties, kā turpināsies mana ērģelnieces dzīve, jo bez īpašām kurpēm tajā nekādi neiztikt; visur meklēju tādu pašu amatnieku ar zelta rokām, un beidzot manas pūles ir vainagojušās panākumiem. Un te man jāizsaka liela pateicība Ojāram Rubenim, kurš mani ar jauno kurpnieku iepazīstināja. Fantastiski, taču mans meistars atkal ir rīdzinieks! Un tā ir sevišķa laime, jo atkal, tāpat kā agrāk, ikreiz, kad pieskaros kurpēm, tās man atgādina par dzimteni. Tajā ir kaut kas tik patriotisks – un reizē ļoti personisks un man pašai svarīgs. 

Un jūs tiešām uzstājaties tikai Latvijas dizaineru radītā apģērbā?  

Jā. Precīzāk – tikai Evijas Dāboliņas radītā, viņa šuj manus skatuves tērpus jau vairākus gadus. Esmu sarežģīta kliente – ērģelniece nevar uzstāties skaistā, kuplā kleitā, ērģelniece spēlē ne tikai ar rokām, bet arī ar kājām, tādēļ, saprotams, atkrīt jebkādi svārki, atliek tikai bikses, turklāt nozīme ir katram auduma milimetram, katrai ielocītei, katrai podziņai: man jājūtas ļoti ērti un vienlaikus jāizskatās izcili, ļoti šiki un smalki.

Dizaineram šādā koncerta kostīmā jāiegulda ne mazums izdomas un radošuma. Un vēl vairāk – kopš sadarbojos ar Eviju, viņai bieži pasūtu tērpus konkrētiem skaņdarbiem un programmām. Viņa klausās burtiski katru skaņdarbu, uztver to stilu, noskaņu un tikai tad ķeras pie tērpu skicēm. Nekas nerodas tāpat vien, nekam nav gadījuma raksturs, viss ir pārdomāts. Man ir ļoti patīkami, ka man jautā, kas ir mans dizainers, es ar baudu un lepnumu atbildu, ka tērpu autore ir latviešu modes māksliniece. 

Bet kādu latviešu virtuves ēdienu jūs visbiežāk gatavojat saviem tuviniekiem?  

Mans kroņa ēdiens ir kotletītes! Bērni saka, ka manas kotletītes ir pasaulē labākās. Un ka tās ir ļoti, ļoti latviskas! Bet vēl man labi padodas biezpiena cepumu torte, ko pie mums tradicionāli gatavo ar Selgas cepumiem. Tiesa, Vācijā par šo kanonisko variantu nevar būt runas, tad mana torte sanāk tāda mūsdienīga un stilīgi izrotāta. Taču 4. maijā un 18. novembrī tā mums noteikti ir galdā. Un vēl es regulāri vāru putras, turklāt tieši tādas pašas, kādas vārīja mana vecāmamma. Tikai pati es bērnībā putras nevarēju ne ciest, bet maniem bērniem tās ļoti garšo. Man šķiet, vienīgajiem savā Berlīnes skolā.

Nešķiet īsti piedienīgi tā jautāt pieprasītai skatuves māksliniecei pašos spēka gados un karjeras plaukumā… Taču sakiet – vai jums nav radusies klasiskā latviskā vēlēšanās iegādāties viensētu, iekopt puķu dobi zem loga, siltumnīcā audzēt tomātiņus?... Zigmars Liepiņš, piemēram, tieši tā jau ir izdarījis.

Jā, ir tāda vēlēšanās. Un šogad tā sevišķi saasinājusies, tāpēc jūsu jautājums ir vietā. Biju par to iedomājusies arī agrāk, kad ar ģimeni atbraucām uz Latviju, tomēr bez sevišķa entuziasma. Taču šovasar mēs šeit pavadījām vairāk laika nekā parasti, mums ar vīru beidzot radās iespēja no sirds izpļāpāties, apspriesties par visu…

Katru dienu devāmies garās pastaigās, ilgi staigājām, daudz runājām un galu galā secinājām, ka, jā, būtu labi beidzot novīt ligzdiņu Latvijā. Lai gan šis mums, teiksim tā, nav tas acīmredzamākais variants. Abi mīlam šo zemi, mans vīrs runā latviski, kaut arī es nekad neesmu viņam to lūgusi un vēl jo vairāk likusi vai uzspiedusi, viņš to ir izlēmis pats – pats uzprasījies, es neesmu vainīga! (Smejas.) Taču vienmēr esam nedaudz baidījušies Latvijas klimata. Mums tomēr patīk siltākas zemes, piemēram, Itālija: jau kopš pirmā kopdzīves gada turp dodamies Lieldienās – uz vienu un to pašu vietu, to pašu viesnīcu, agrāk braucām divatā, tagad kopā ar bērniem, tā ir mūsu tradīcija.

Foto: Maxim Schulz

Tāpēc šķita – ja reiz nolemsim, ka mums vajag savu mājiņu, tad kaut kur dienvidos. Tagad sajutām: kaut kas ir mainījies. Arvien stiprāk un stiprāk velk uz Latviju! Nu, kur gan vēl var iet pa jūras krastu, kā gājām mēs, sešus kilometrus no Sīkraga līdz Mazirbei un tikpat atpakaļ – un pa ceļam nesatikt nevienu dzīvu dvēseli! Tas ir apbrīnojami. Tu nejūties vientuļš, tu zini, ka tepat blakus ir cilvēki, un tajā pašā laikā saproti, ka tev ir dāvāta privilēģija pabūt vienatnē ar sevi pašu un dabu. Un tieši tā man stipri pietrūkst, pieņemsim, tai pašā Itālijā.

Personīgās telpas, ko neierobežo četras sienas un kur viss tevi mudina uz daiļradi un radīšanu, jo visapkārt ir skaistums un, kurp vien paveries, apvāršņa plašums. Tas man ir svarīgs. Neesmu sevišķa kalnu ainavu cienītāja, man īsti nepatīk, ja kāds vai kaut kas, pat ļoti efektīgs, aizšķērso skatu uz priekšu un uz augšu… Ne tā kā Latvija ar tās mežiem un ezeriem, vientuļajām pludmalēm un jūras viļņiem, lēzenajām ainavām. Tik maza – un ar tik plašu telpu! 

Ja reiz jums ir Lieldienu tradīcijas, tātad noteikti jābūt arī Ziemassvētku un Jaungada rituāliem.

Ziniet, mana vismīļākā Ziemassvētku tradīcija ir tā, ka vienmēr, kopš man ir ģimene, es izvairos no koncertēšanas pirms un pēc svētkiem. Pasniedzu to sev kā tādu greznu dāvanu – laiku, ko pavadīt kopā ar maniem mīļajiem. Man tas ir pats svarīgākais. Un mana aģentūra to respektē, pret šo prasību izturas ar cieņu.

Protams, gadās visādi, reizēm ir nācies uzstāties nedēļu pirms Ziemassvētkiem, tieši Vecgada vakarā vai pirmajās jaunā gada dienās, taču tas drīzāk ir izņēmums, nevis likums. Tas ir pirmkārt. Bet otrkārt – mēs neieguldām īpašas pūles, lai radītu sev svētkus. Dzīve mums ir mācījusi, ka neko nevajag speciāli plānot un režisēt. Ģimenē esam tikai četri, taču mēs visi esam ļoti temperamentīgi un spītīgi, īpaši meita un es, katram ir savs raksturs, savi ieradumi un savas mīļās lietas, un mēs cenšamies cits citu par to cienīt un atbalstīt.

Galvenais, ka mums ļoti patīk būt kopā. Smieklīgi, vai ne? Kādam kopābūšana ir ikdiena, bet mums ir otrādi: ikdiena nozīmē to, ka viens no mums paņem koferīti – cerēsim, ka savējo, – pamāj ar roku un dodas darba gaitās. Dēls vaicā – vai tu aizbrauc? Es atbildu – nē, es pagaidām nekur nebraucu. “Ā, tātad tētis aizbrauc?” Nē, tētis arī nebrauc. Un tajā brīdī dēls saprot – te tie ir, svētki. Te tie ir – šie mūsu ideālie Ziemassvētki. Varam vienkārši gulšņāt dīvānā, spēlēt galda spēlēs, gatavot ēst un pļāpāt. Varam pat visu dienu pavadīt pidžamās – taču būsim kopā. Un tā ir vienkārši laime. 

Saistītās ziņas

Ksenija Sidorova-Arizaga: starp vīru un akordeonu
Kristīne Opolais: "Ātri nav noticis nekas. Ir sajūta par Pelnrušķītes stāstu"
Operdziedātāja Kristīne Zadovska: "50 gadi nav briesmīgs vecums"

Vēl portālā

Ko mums nodara spriedze? Atbild neiroloģe
Sievietes atklāti par to, kur noved dienesta romāni. 24 gadus vecā Jūlija: "Bija vēls piektdienas vakars..." 34
Pēteris Kļava: "Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana pagātnē vai rītdienā" 50
Tēmas: Grammy, Itālija

Больно смотреть: Елизавету II не узнать на похоронах своего мужа

Принц Уильям и принц Гарри воссоединились на похоронах принца Филиппа. Как прошла встреча братьев?