No skolas sola Artūrs devās uz Ārzemnieku leģionu
Mēdz teikt, ja puisis pats nezina, ko no dzīves grib, labākais ceļš ir armijas dienests. Par to pārliecinājās Artūrs Tarzieris, pie viena apskatot pasauli — viņš piecarpus gadus aizstāvēja Francijas karogu Ārzemnieku leģionā. Aizbrauca puika, atgriezās vīrs.
Artūra ceļš uz leģionu bija, kā pats teic intervijā žurnālam „Degpunktā”, visai interesants: „Kā jau lielākā daļa jauniešu, arī es biju diezgan vieglprātīgs, pa mākoņiem mētājos, mācījos diezgan slikti, un no 11. klases Ķekavas vidusskolā mani atskaitīja.” Māte par neklausīgo dēlu bija lielā izmisumā un meklēja padomu pie Artūra tēvoča, bijušā PSRS armijas virsnieka, ar Angolā gūtu kaujas pieredzi, bijis arī ievainots. Viņa padoms bija īss un konkrēts — uz armiju!
Ar 200 eiro kabatā un tēvoča padomu
Artūram bija nepilni 18 gadi, tēvocis radinieku aizveda uz Latvijas Bruņoto spēku iesaukšanas punktu, kur virsnieks slavēja vien par tādu vēlmi, bet — mūsu armijā iesauc tikai pilngadīgos un puisim jāpaciešas vēl mēnesi. „Onkulis man teica — ja jau jāgaida, varbūt pamēģini uz Ārzemnieku leģionu. Ja tiksi, tiksi, ja ne, atbrauksi un iesi uz Latvijas armiju,” atceras Artūrs. „Es vispār nezināju, kas tas ir, viņš man iedeva karti, kā atrast iesaukšanas punktu — Strasbūrā.”
Jau nākamajā dienā Artūrs sēdēja autobusā un devās ceļā — ar pilsētas karti, 200 eiro kabatā un vērtīgu tēvoča padomu — censties tikt desantniekos izpletņlēcējos, jo viņi ir vislabākie. Šis bija jaunekļa pirmais tālākais ārzemju brauciens, bez mazākās nojausmas, kur vēl viņu aizvedīs iecerētās leģionāra gaitas.
Leģiona mājaslapā vēstīts, ka durvis ir atvērtas 24 stundas diennaktī. Artūrs pārliecinājās, ka gluži tā jau nu nav — iebraucis Strasbūrā naktī un ar taksometru aizbraucis līdz rekrutēšanas centram, viņš atdūrās pie slēgtām durvīm. Puisis rītu sagaidīja tuvējā parkā un tad ieradās centrā.
„Pārkrista” par Reini Tālbergu
Senāk Ārzemnieku leģions bija patvērums arī noziedzniekiem, Francijā pat bija iespēja izvēlēties starp cietumu un leģionu. Mūsdienās šī tradīcija izzudusi — dienēt gribētāju pagātni pārbaudot, leģionāri vairs nav kriminālisti, ko bez nožēlas izmantot kā lielgabalu gaļu. Mērķis ir radīt labus profesionālos karavīrus. „Viens gan palicis — leģions joprojām piesedz franču armiju, kāpēc sūtīt savējos, ja var leģionārus,” teic Artūrs.
Kad viņš iestājās dienestā, vēl pastāvēja tradīcija mainīt leģionāra vārdu — Artūru „pārkristīja” par Reini Tālbergu. Pats izvēlēties nevarēja, leģionā ņem talkā biezu žurnālu ar visu pasaules valstu vārdiem — kādu iedos, tāds būs. „Smieklīgi ir, ka daudziem latviešiem ir piešķirti lietuviešu vārdi. Franciski Latvija un Lietuva skan ļoti līdzīgi,” smej Artūrs. Pirms gada identitātes maiņa ir atcelta, izņēmums ir franči — viņi kļūst par beļģiem vai kanādiešiem.
Tālākais ceļš veda uz Obaņu, mazu pilsētiņu pie Marseļas, kur notiek kandidātu atlase un pirmie pārbaudes testi. Pēc četrām nedēļām Kastelnaudarijā, 80 kilometru no Tulūzas, sākās īsta armijas dzīve. „Pirmo mēnesi mūs aizsūtīja uz „Fermu” — tā dēvē kazarmas mežā, kur dzīvojām. Notiek pārgājieni, apmācības šaušanā, citās disciplīnās, intensīvi franču valodas kursi. Franciski nezināju neko, valoda, protams, ir ļoti grūta, bet iemācās ātri. Angļu valodu mācījos skolā no pirmās klasītes, bet pēc pusgada Francijā franciski runāju labāk nekā angliski. Tu esi spiests iemācīties, nav citu variantu,” piebilst Artūrs.
Lielākie draugi starp slāvu biedriem
Leģionā ir pārstāvētas vai visas pasaules valstis. Lai arī Ārzemnieku leģiona devīze skan „Leģions ir mūsu tēvija”, no savas mentalitātes grūti aizbēgt un parasti arī šeit karavīri biedrojas pēc tautībām un rasēm. Gadās arī kautiņi, piemēram, saplēsies anglis ar argentīnieti, iemesls gan bijis sadzīvisks, nevis Folklendu salu dēļ (atrodas pie Argentīnas krastiem, kas 1982. gadā mēģināja tās atkarot britiem).
Afrikāņi un aziāti bieži vēlas kļūt par Francijas pilsoņiem, leģionāriem ir tāda iespēja, taču pilsonības gribētāji parasti izvēlas vieglāku dienestu. Līdz ar to izpletņlēcējos viņu bijis maz, lielākoties šeit dien vīri no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Polijas, Čehijas, Slovākijas, arī no Spānijas, nedaudz franču. Latvietim galvenais bijis sevi pierādīt, pēc Francijas pases pat nav tīkojis.
Artūram iesākumā dienestā latvieši tuvumā negadījās un tuvākās attiecības veidojās ar slāvu biedriem — par Sibīrijas krieviem viņš teic vislabākos vārdus: „Vienmēr padalīsies, malku ūdens tuksnesī neatteiks.” Atvaļinājuma laikā krievu ieroču biedrus atvedis uz Latviju, viņiem pie mums ļoti paticis. Vaicāts, vai kārtīgi izplosījās, Artūrs pasmaida: „Nedaudz.”
Piektais labākais
Pats grūtākais leģionā, kā jau parasti visās armijās, ir pirmais mēnesis — psiholoģiski, ne visi iztur. Pēc „Fermas” mācības turpinājās vēl trīs mēnešus pulkā, un tad virsnieki nāk klajā ar sarakstu — jauno leģionāru reitingu, no labākā līdz sliktākajam. Apkopoti ir visi pārbaudījumi, gan fiziskie, gan teorētiskie, gan šaušana, gan attieksme un franču valoda.
„Pirmais piecnieks var izvēlēties vienību — tankistus, sapierus vai parašutistus, pārējiem izvēle ir ierobežota,” Artūrs bija centies izpildīt tēvoča vēlējumu un kā piektais labākais (no vairāk nekā 40) nokļuva izpletņlēcējos.
Tik sūras „iesvētības” kā PSRS armijā nav bijušas, Artūrs atminas, ka jaunajiem likts pamatīgi sadzerties vīnu — kā jau franču armijā, tas ir brīvi pieejams parasts galda dzēriens.
Dienestā pie niknajiem korsikāņiem
Pirmā īstā dienesta vieta bija Korsika, Napoleona dzimtā sala Vidusjūrā, kur vietējie ir lieli nacionālisti un frančus pagalam nemīl. „Vieta ir neaprakstāmi burvīga, tikai korsikāņiem nepatīk Francijas vara. Kalnu tauta — kā čečeni. Vasarās, kad ir tūrisma sezona, viņi visiem liek mieru, saimnieko kafejnīcās, bet ziemās veic akcijas pret Francijas Republiku, viņiem ir līdzīgas mafijas tradīcijas kā Itālijā,” stāsta bijušais leģionārs.
Pēdējie lielie terora akti gan Korsikā pastrādāti vēl pirms Artūra dienesta. 2004. gadā Lučiānas pilsētiņā uzspridzināja mērijas ēku, pie viena „paraujot gaisā” arī mēra svaiņa krogu 150 metru tālāk. Tajā pašā gadā uzspridzināja Bastijas pilsētas mēra un Francijas parlamenta deputāta māju un apšaudīja musulmaņu lūgšanu centru. Laimīgā kārtā neviens cilvēks bojā negāja un nopietnus ievainojumus neguva.
Stratēģiski Korsika ir svarīgs punkts starp Eiropu un Āfriku, tāpēc arī šeit ierīkota leģiona bāze. „Pulkā bijām 800 cilvēku, korsikāņiem pret mums nebija nekādu pretenziju,” saka Artūrs. Reizēm izcēlies pa kautiņam, bet tie bijuši vien sadzīviski ķīviņi. Četrās nedēļās latvietis apguva izpletņlēcēja desantnieka prasmes, pēc tam mācības turpinājās kaujas rotā ar specializāciju karam kalnos, apgūstot arī slēpošanu un militāro alpīnismu. Tā pagāja pieci mēneši — tik ilgs bija laiks, lai no skolas izmests slīmests kļūtu par karavīru.
No Āfrikas tuksnešiem līdz tropu paradīzei
2007. gadā Artūrs pirmo reizi devās uz Āfriku — Čadu, netālu no bēdīgi slavenās Darfūras Sudānā, kur pilsoņu karš valstī laupījis divus miljonus dzīvību, Dārfūrā vien gājuši bojā vismaz 300 000 cilvēku. Karot gan nevajadzēja, pieci mēneši pagāja mierīgi, atjaunojot kartes. Nākamajā gadā dienests turpinājās tropu paradīzē, pasaules otrā malā netālu no Austrālijas — franču aizjūras teritorijā Jaunkaledonijā, ko apskalo Koraļļu jūra un Klusais okeāns.
Gluži kā televīzijas šovu izdzīvotāji, tikai daudz nopietnāk, leģionāri piecus mēnešus trenējās džungļu apstākļos. „Man ļoti patika, skaisti, zila jūra, kokosriekstus tā pārēdos, ka vairs negribu redzēt,” priecājas Artūrs.
Viņš ir bijis arī Džibuti, kur atrodas viena no lielākajām Āfrikas ostām, — prezidents savu valsti iznomājis Rietumu armijām, citādi jau nākamajā dienā Somālijas bandas vai Etiopija to noslaucītu no zemes virsmas. No šejienes var ātri aizlidot uz citām Āfrikas valstīm.
„Pasaules karstākā vieta, dienā saulē 60 grādu — tas bija normāli. Tikai tur ir sausāks nekā Latvijā, pie mums plus 35 grādi ir tas pats,” salīdzina Artūrs. 2009. gadā viņš mēnesi pavadīja arī Kuveitā, kur notika liela mēroga starptautiski kaujas mācību manevri.
Mirst arī mācībās
Leģionā var dzīvību zaudēt ne tikai kaujā. 2008. gadā kaprāļi mācībās Džibuti tuksnesī līdz nāvei nodzina kareivi — viņš saļima un nomira no atūdeņošanās. „Vada komandieris iet pa priekšu, kaprāļi ir aizmugurē, skatās, lai neviens neatpaliek. Viņi dzina uz priekšu, viņš pārkarsa, nokrita, sirds apstājās. Izcēlās liels skandāls, kā kaut kas tāds var atgadīties mūsdienās demokrātiskā valstī,” stāsta Artūrs.
Ap to laiku vēl lielāka traģēdija notika Čadā — leģionārs nošāva divus savus kaprāļus un seržantu. „Arī bija palicis pēdējais, viņi dzina un dzina, bet viņam aizgāja ciet.” Artūrs pats dienestu beidza kā kaprālis un ir pārliecināts, ka tā ir atlases vaina — pieņemti fiziski vai morāli vājāki cilvēki. „Uzskatu, ka tie kaprāļi nemaz nebija vainīgi, viņi vienkārši darīja savu darbu, lai cik necilvēcīgi tas izklausītos.”
Šo nelaimju sekas bija stingrāka uzraudzība. „Tikko biju saņēmis kaprāļa pakāpi un pakļuvu zem tā tanka,” noteic Artūrs. „Par pārkāpumiem biju licis visu nakti berzt tualetes. Ja agrāk tas bija normāli, katru nakti kāds berza, tad tagad pret to cīnās. Mani iesēdināja uz 15 dienām militārajā cietumā, tas bija Āfrikā, Džibuti. Četros no rīta cēlāmies, skrējām, tad visu dienu saulē „strādājām”, ravējām zālīti — par sodu.” Pakāpi gan neatņēma.
Sodu varēja izpelnīties arī par uniformu — šā iemesla dēļ Artūrs atturējās nedēļas nogalēs iet uz pilsētu. „Vajadzēja izgludināt parādes formu, pie tās piekasījās nenormāli, pārbaudīja ar centimetru mēru. Ja kaut kas nebija kārtībā, gāja nevis uz pilsētu, bet berzt tualetes.”
Toties, kādā skatā leģionārs atgriezās no pilsētas, vairs nebija svarīgi, kaut vai citu biedru nests. „Korsikā uz visu pulku bija divas ielasmeitas, jau vecas, francūzietes ap piecdesmit. Āfrikā meitenes bija ļoti viegli iegūstamas, par pāris eiro uz visu nakti, tikai komplektā viss kaut ko varēja dabūt,” ironizē Artūrs.
Kara bizness Afganistānā
Tā gluži nav, ka Artūrs pavadījis lai arī slodzes ziņā smagu, toties mierpilnu dienestu, izšaujot vien mācībās. Pēc pieciem gadiem beidzās leģionāra līgums, taču viņš parakstīja jaunu — uz pusgadu, labi zinot, kur būs jādodas.
2010. gada sākumā Artūra vienību nosūtīja uz Afganistānu: „Tā bija mana vienīgā misija, kur izbaudīju, kā lodes svilpj virs galvas un kā ir pašam atbildēt ar uguni. Afganistānā krita vairāki mūsējie, bija ievainotie...”
Sešos mēnešos Artūrs ātri secināja, ka šis ir bezjēdzīgs karš. „Mūsu uzdevums bija palīdzēt Afganistānas nacionālajai armijai atgūt varu valstī. Visas mūsu operācijas notika kopīgi, klīda gan baumas, ka tur ir karavīri, kas vasarā iet pelnīt pie tālibiem, bet ziemā dien armijā. Kur ir taisnība? Cik ir bijuši gadījumi, kad viņi nošauj paši savējos vai uzbrūk NATO spēkiem? Šis karš ir kādam labs maizes gabals, kamēr iet bojā parastie zaldāti. Izdevīgi ieroču un narkotiku tirgotājiem, neviens negrib, lai karš beigtos.”
Artūrs pieredzēja uzbrukumus no slēpņa un arī kādu visai dīvainu epizodi. Pērn Afganistānā bijusi ļoti slikta opija raža, jo magonēs iemeties parazīts. Lai ar to tiktu galā, leģionāriem atsūtīti indes smidzināmie aparāti — karavīriem pavēlēts tos nogādāt kādā afgāņu ciematā. Visai dīvaini, viss kā militārā operācijā pieklājās, lai glābtu no iznīkšanas narkotiku biznesu, bet karavīri pavēles neapspriež... „Dodoties atpakaļ, tālibi sāka uz mums šaut — tie, kam bijām nodevuši šos agregātus. Aizgāja bojā viens no mūsu draugiem...” atklāj Artūrs. „Lūk, pierādījums, ka tas ir bizness.”
Citā reizē pamanījuši divus aizdomīgus afgāņus kalnos ar sporta somu. Tie nastu pametuši un aizmukuši, leģionāri somā atrada Pakistānas naudu ap 1000 dolāru vērtībā. Nodevuši priekšniecībai, bet naktī sekojis atmaksas mēģinājums — bāze nikni apšaudīta.
Tomēr Artūrs nenožēlo, ka ir tur bijis, lai arī varējis nebraukt uz Afganistānu. Puisis nenoliedz, ka šis lēmums bijis pašapliecināšanās vadīts, ne mirkli nav bijusi doma aizstāvēt Francijas krāsas vai ar savu cīņu izbeigt ieilgušo karu. Pēc Afganistānas, ar jaunu līgumu nodienējis vēl pusgadu, viņš pielika punktu un devās mājās. Tikmēr karš turpinās. „Kopš esmu prom no leģiona, no manas rotas Afganistānā ir krituši divi mani biedri un desmit ir ievainoti,” noteic Artūrs.
Leģionāru slimība: pirmo naudu notriec
Daudzi leģionā piesakās naudas dēļ, bet tas Artūram nav bijis galvenais. Maksājot gan labi, dienot bāzē alga ir 2000 eiro mēnesī, karā — ap 4000 eiro. „Biju ļoti jauns, man bija piedzīvojumu gars. Nevienu tur pavadīto dienu nenožēloju, tās ir labas atmiņas.”
Iekrājis arī esot, taču pirmajā atvaļinājumā gan pārcietis „leģionāru slimību”. „Pēc gada armijā tev ir trīs nedēļu atvaļinājums, izej ārā un nezini ko darīt. Parasti pirmos divus gadus lielākā daļa nopelnīto naudu notriec uzdzīvē. Ir jau arī apdomīgāki leģionāri, bet es kā jauns cilvēks, kurš tādu naudu redzējis nebija, nesapratu tās vērtību. Atbraucu atvaļinājumā uz Latviju un izmētāju naudu pa labi un kreisi,” neslēpj Artūrs. „Protams, ar gadiem nobriesti, domāšana mainās, sāc krāt un domāt par nākotni.”
Strādā apsardzē, atgriezies skolas solā
Arī dzimtenē Artūra nodarbe ir nedaudz militāra — viņš strādā apsardzes firmā „TM Security” par operatīvās grupas komandieri. Pirms trim gadiem aizsaulē aizgāja tēvocis, un viņa bērēs Artūrs iepazinās ar daudziem viņa draugiem militāristiem, kas piedāvājuši darbu, kad atgriezīsies Latvijā.
„Man patīk tur valdošā patriotiskā attieksme, daudzi ir armijas virsnieki, atbalsta sportistus, bijušos karavīrus. Personāla atlasi vada Gunārs Rusiņš, agrāk dienējis Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā, vada Afganistānas un citu militāro konfliktu veterānu asociāciju,” lepojas Artūrs. Un viņš atgūst nokavēto — atgriezies pie mācību grāmatām, vakarskolā turpinot nepabeigto vidējo izglītību.
Tagad, kad pašam jaunības dullums pārgājis, viņš citiem iesaka: „Jāpadomā ne tikai par sevi. Man nepatīk, ka, atgriežoties Latvijā, man vairs nav neviena drauga, jo visi Anglijā lasa zemenes. Ja nu tiešām nevar Latvijā izdzīvot, labāk tad ir braukt uz franču leģionu. Lasot zemenes, tu esi trešās šķiras melnstrādnieks, bet militārists ir viens no cienījamākām profesijām.”
Māris Puķītis/Foto: no Artūra Tarziera un izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
