Atklāta saruna ar ģimenes ārstu

Daudzkārt dzirdēts – “man nedod nosūtījumu pie speciālista, laikam taupa naudu”, “ja saslimstu pirmdien, man pasaka, ka pie daktera var tikt tikai piektdien; tad kam tāds ģimenes ārsts vajadzīgs?”, un arī – “man gan problēmu nav bijis – ja nevar pieņemt uzreiz, piezvanu, mani pacietīgi uzklausa un pastāsta, kas darāms, bet nākamajā dienā noteikti pieņems”.

­

“Deviņdesmito gadu vidū Latvija pieņēma lēmumu, ka darīsim kā Eiropā, nedomāsim jaunu velosipēdu un ieviesīsim ģimenes medicīnu – proti, gan bērnus, gan vecākus ārstēs viens un tas pats ārsts. Tika piešķirts Pasaules Bankas kredīts, un sākās pārapmācība. Tā lēnā garā izveidojās situācija, kāda tā ir tagad, kad Latvijā pārsvarā ir palikuši tikai ģimenes ārsti,” Andris Baumanis dažos vārdos atgādina ģimenes ārstu institūcijas pirmsākumus. Valsts gan, 2009. gadā pieņemot izmaiņas likumos, atgriežas arī pie bērnu ārstiem, kas, ja pediatriem par bērnu ārstēšanu maksās krietni vairāk nekā ģimenes ārstiem, var radīt situāciju, ka atkal būs tikai bērnu un tikai pieaugušo ārsti.

“1997. gadā tika nolemts ieviest pacientu reģistrāciju – proti, pie katra ārsta tika reģistrēts noteikts skaits iedzīvotāju no teritorijas, kurā ārsts praktizē, un tādējādi kādam bija tieša atbildība par šo pacientu. Ir pagājuši 13 gadi, un ļoti daudz no cerētā dzīvē diemžēl nav realizējies. Aptaujas liecina, ka ar ģimenes ārstu darbu ir apmierināti aptuveni 80 procenti pacientu, nav apmierināti – aptuveni 20 procenti. Kas interesē sabiedrību, runājot tieši par ģimenes ārstiem? Lai tad, kad cilvēkam ir jautājumi par veselību, dzīvesveidu vai varbūt pat citi, ar medicīnu nesaistīti jautājumi (kaut vai par attiecībām ģimenē), viņam būtu cilvēks, kuram viņš uzticas un ar kuru var par to visu parunāties. Ja tas tā būtu, mēs kopumā būtu vinnējuši. Mans vecākais kolēģis reiz pateica tā: ja tu netiksi skaidrībā ar pacientu 15 minūšu laikā (t. i., nesapratīsi, kas viņam ir), tad tu ar viņu netiksi skaidrībā nekad. Tas nozīmē, ka ģimenes ārstam jāspēj 15 minūšu laikā saprast vismaz to, vai viņš šo pacientu var ārstēt pats, vai pacients ir jāizmeklē, vai ārstēšana jāsāk steidzami, vai arī cilvēks steidzami jāsūta uz slimnīcu. Protams, ģimenes ārstam būtu jābūt labam čomam arī tajā ziņā, lai viņš varētu ieteikt – ej pie Jāņa, Jura vai Miķeļa, kurš nu kurā sfērā ir labāks speciālists,” piebilst Andris Baumanis.

Piemērs no dzīves: kādu sievieti, kura sūdzējās par paātrinātu pulsu, neieklausoties atkārtotos lūgumos, vai tomēr vispirms nevarētu tikt uz konsultāciju pie kardiologa, ģimenes ārste uz savu roku nosūtīja veikt koronorogrāfiju (ļoti nopietna un dārga izmeklēšana, kuras laikā tiek punktēti lielie asinsvadi un ievadīta kontrastviela, kā arī saņemta zināma apstarošanas deva; parasti koronorogrāfiju akūtā kārtā veic slimniekam, kuram bijis infarkts, lai noteiktu, vai nav nepieciešama angioplastija). Par laimi, sieviete bija tik gudra, ka vispirms painteresējās, kas tā koronorogrāfija tāda ir, un, to uzzinājusi, pārbijās kā diegs un pat negrasījās pakļaut sevi šādam eksperimentam. Jautājums – kāpēc ģimenes ārste tā dara? Varbūt viņai ir noruna ar aparāta “turētājiem” par “malkas piegādi”?

“Atbilde ir vienkārša – ģimenes ārstam jāstrādā, ievērojot vadlīnijas,” to sacīdams, ārsts parāda pamatīgu “ķieģeli” (tādam jābūt katra ģimenes ārsta praksē), kurā punktu pa punktam aprakstīts, kā kurā gadījumā ģimenes ārstam jārīkojas. “Tas nozīmē, ka, ar vienu un to pašu problēmu vēršoties pie ģimenes ārsta Vācijā, Latvijā vai Amerikā, taktikai vajadzētu būt aptuveni vienādai. Tas ir noteiktais izmeklējumu komplekss, kas jānozīmē noteiktu sūdzību gadījumā; un tā ir primārā terapija, kas veicama, lai atvieglotu pacienta stāvokli, kamēr šī izmeklēšana notiek. Un tikai tad, kad veikti primārie izmeklējumi, pacientu vajadzības gadījumā var sūtīt pie speciālista. Šajā gadījumā sūtīt pacienti uz koronorogrāfiju bija kļūda, bet kļūda būtu arī viņu “pa taisno” sūtīt pie kardiologa, kurš pateiktu, lai vispirms uztaisa analīzes, kardiogrammu un ehokardiogrāfiju un tikai tad nāk pie speciālista. Ģimenes ārste mēģināja pārlēkt savai kompetencei un ielēkt uzreiz kardiologa kompetencē. Iznākumā tiek patērēts pacienta laiks un valsts līdzekļi. Ja sanāktu komisija, kura lemtu, kas var kalpot par pamatu pacientes sūtīšanai uz koronorogrāfiju, atbilde būtu: tikai un vienīgi kardiologa slēdziens, pēc parasto izmeklējumu veikšanas. Koronorogrāfija jau ir maza ķirurģiska iejaukšanās.”

Bet – ko iesākt, ja ģimenes ārsts, bezpalīdzīgi minstinādamies, bubina: nezinu, kur jūs sūtīt. Jūs labāk gribētu doplerogrāfiju vai magnētisko rezonansi? Pacientam sākas viegla panika – ja jau ārsts nezina... “Redziet, var gadīties, ka ārsts tiešām nezina, un tad vislabākais būtu pacientam tā arī pateikt – es nezinu, tāpēc nosūtīšu jūs tur un tur,” dakteris Baumanis ir par godīgu attieksmi. “Ir sarežģīti gadījumi, un ir ļoti retas diagnozes, kad netiek skaidrībā arī speciālists un sūta pacientu uz lielajiem centriem. Un ļoti, ļoti daudz sūdzību, par kurām stāsta pacienti, ir saistītas ar psihosomatisku – tas nozīmē, ka neviens dators, neviens izmeklējums nesniegs atbildi, kas tā ir par slimību... Galvenais, kas ģimenes ārstam jāprot, – noteikt, vai problēma risināma stundas, dienas vai mēneša laikā. Ja mēneša laikā, tad pacients var mierīgi staigāt pie speciālistiem. Ja jautājums jārisina stundas laikā (pacients akūti jānosūta uz slimnīcu), bet ārsts sūta viņu pie speciālista un tā zaudē vienu dienu, tad tikai tāpēc, ka šis ģimenes ārsts nepietiekamu zināšanu dēļ ir pieņēmis nepareizu lēmumu, pacients var nomirt vai kļūt par invalīdu.”

– Tātad, ja man ar ārstu rodas domstarpības vai viņš klaji izrāda vēlmi ātrāk “atkratīties” – sak, še recepte un ej beidzot prom –, es varu palūgt: dakter, palasiet – jums tur mapē ir vadlīnijas... – jautāju. “Jā, jo atkāpe no šīm vadlīnijām nozīmē, ka ārsts nedara savu tiešo darbu. Ja ārsts nevadās no tā, kas viņam ir mācīts, jādomā par viņa turpmāku izglītošanu un varbūt neatļaušanu tajā brīdī praktizēt,” uzskata Andris Baumanis.

“Nesen presē izskanēja, ka Latvija ir krīzē tikai tāpēc, ka mums ir stulbi, nemotivēti, neapmācīti darbinieki. Es šim apgalvojumam tomēr gribētu nepiekrist. Jo – ja mums ir slikti ārsti, kuri slikti ārstē, tad vainīgi ir pasniedzēji, kuri šādiem cilvēkiem atļāva kļūt par ārstiem, un tie, kuri viņus izlaiž cauri sietam – resertifikācija, pārapmācība utt., lai viņi varētu turpināt strādāt par ārstiem. Ja sabiedrība būtu spējīga pateikt – tu esi labs cilvēks, bet slikts ārsts, tāpēc par ārstu strādāt nevari, viss būtu citādāk. Otrs – par darbinieku atbildīgs ir vadītājs. Ja cilvēku nemotivē strādāt, neiegulda naudu viņa apmācībā un visā pārējā, bet tam atvēlēto naudu iegulda savā mašīnā un mājā (un tā tas notiek gan privātajā, gan valsts sfērā), tad ir diezgan bezcerīgi gaidīt, ka kaut kas mainīsies. Tas nozīmē, ka valsti un jebkuru jomu, tostarp medicīnu, vada cilvēki, kas nav spējīgi to darīt profesionāli,” rezumē ārsts.

Ārsta atbildība pasaulē un Latvijā

„Vai var būt tā, ka izmeklējumu ar gaužām smalku aparātu nozīmē bez sevišķas vajadzības, lai aparāti atmaksātos?” – gribu pārliecināties par ne reizi vien dzirdētiem pieņēmumiem. “Latvijas medicīnā vispār bizness ir tikai divas lietas: tā ir laboratorija, un tā ir jebkura medicīniskā aparatūra, tātad biznesu taisa nevis ārsti, bet tie, kam šī aparatūra pieder,” uzsver Andris Baumanis. Bet... vai aparatūras “turētājs” ar ārstu nevar vienoties par “klientu piegādi”?

“Var, bet tad to sauc tā, kā to sauc... Es to pavērstu mazliet citādāk – Latvijā nav tā kā citur pasaulē. Ņemsim to pašu Ameriku – tur, ja ārsts ir pieņēmis nepareizo lēmumu, neviens nesaka: fui, tu izdarīji slikti, bet nekas, varbūt nākamreiz nekļūdīsies... Nē, viņam momentāni var apturēt licenci, un ārsts nākamajā dienā vairs nedrīkst iet uz darbu; nedrīkst pelnīt līdz brīdim, kamēr pierādīs, ka tā nav viņa kļūda. Lai sertifikātu atjaunotu, viņam jāvēršas tiesā, un pēc tam resertifikācijas komisijai jāpieņem lēmums, vai šis ārsts turpmāk vispār drīkst praktizēt.”

– Toties pie mums nav iespējams panākt jelkādu taisnību, pat ja nodarījums ir acīmredzams! – iespraucos. “Jā,” piekrīt Andris Baumanis. “Bet, ja mēs tiem, kas bieži kļūdās, atņemtu sertifikātus, baidos, ka nebūtu, kas strādā. Vēl – jebkura apmācība maksā naudu. Ja reiz nav naudas, vismaz būtu jābūt skaidrai veselības aprūpes politikai. Protams, neatkarīgi no finansējuma ir daļa ārstu, kas nedrīkstētu strādāt par ārstiem, tāpat kā daļa skolotāju nedrīkstētu strādāt skolā utt. Jābūt kādam sietam, lai sabiedrība varētu pateikt – šie cilvēki tam nevar izkļūt cauri. Bet, kolīdz par to ieminas, tad atbilde ir (to esmu dzirdējis arī ministrijā) – vai nu mēs ļausim strādāt kaut kādam, vai arī nebūs nekāda. No sabiedrības viedokļa varbūt labāk, lai ir vismaz kaut kāds... Un, ja mēs dzīvojam ar šādu “ka tik kaut kāds” politiku, tad neko vairāk arī nevaram prasīt. Pašlaik Latvijā no praktizējošiem ģimenes ārstiem aptuveni 50% ir pensionāri vai pirmspensijas vecumā. Vecākie ģimenes ārsti, kas patlaban strādā, ir 82–83 gadus veci, kas ir pieklājīgs vecums, lai vispār aizietu līdz darbam. Turklāt ģimenes ārstam jāzina 69 dažādi noteikumi, likumi u. tml. Sabiedrība varētu uzdot nākamo jautājumu – kāpēc mums nav jauno speciālistu? Un tas jau ir valsts politikas jautājums.

Tālāk. Reizi gadā katram pacientam pienākas bez maksas atnākt pie ģimenes ārsta uz profilaktisko apskati un veikt analīzes. Bet, ja visi tiešām to darītu, veselības aprūpe bankrotētu. Jo ģimenes ārsti nevis nodarbojas ar profilaksi, bet dzēš ugunsgrēku – ārstē akūtus pacientus. Tas arī ir smags jautājums, jo ir noteiktie kritēriji, kad, cik bieži un ko drīkst darīt. Arī cik kompensējamo medikamentu ģimenes ārsts drīkst nozīmēt un cik nosūtījumu pie speciālistiem rakstīt,” skaidro Andris Baumanis.

– Vai ārsts, apzināti nerakstot nosūtījumus, var ietaupīt un šī nauda paliek viņam? Piemēram, ja kāds ārsts savā praksē nodarbina dēlu par šoferi, sievu par reģistratori un meitu par apkopēju, tad, neaizsūtot Annas tanti pie kardiologa, “ģimenes barotavai” kopumā atliek vairāk naudas? – vēlos noskaidrot.

“Te ir divas lietas. Lai kādu daļu naudas, kas atvēlēta izmeklēšanai, ģimenes ārsts dabūtu sev, viņam jāiekļaujas noteiktos kritērijos, un tur ir maza spraudziņa, jo – ja tu pārtērē, ir slikti, bet, ja neiztērē (izmanto zem 75%), atkal ir slikti. Ja paliek pāri aptuveni 10 procenti “nenosūtīto” – jā, tad kādu procentu tu dabū prakses attīstībai. Un reizēm, protams, kaut kas arī paliek, jo neviens ārsts nav spējīgs mēnesī izrakstīt nosūtījumus tieši par 100 procentiem. Bet, ka tik kādu nenosūtīt, – nē, tas nav ģimenes ārsta “izdevīgums”. Cita lieta, ka ārsti var nedot nosūtījumu tāpēc, ka finansiālā sodīšanas sistēma viņus iedzen stūrī. Ārsts nezina, kurā brīdī viņš vairs nedrīkst sūtīt pacientu uz izmeklējumiem, jo būs pārtērējis šos mistiskos valsts līdzekļus, kas viņam atvēlēti, pamatojoties uz pacientu skaitu. Ir mēnesī atvēlētais naudas apjoms, piemēram, 300  latu, un tu nedrīksti pacientu diagnostikai atvēlēt 400, jo tad tu 100 latus maksāsi valstij atpakaļ. Tomēr, ja pacientam bijušas sūdzības, bet ārsts nav devis nosūtījumu, pacients var sūdzēties Veselības inspekcijai. Neviens ārsts negrib tās nepatikšanas, kas saistās ar Veselības inspekcijas izmeklēšanu. Un, ja šīs izmeklēšanas beigtos ar īslaicīgu prakses apturēšanu, lai izvērtētu, vai šis ārsts vispār ir tiesīgs strādāt, tad nosūtījumi nepamatoti netiktu atteikti. Bet! Nedrīkst būt situācija, ka ārsts tiek sodīts, jo pamatoti izrakstījis nosūtījumu. Šeit ir pretruna pašā būtībā – ja tu kvalitatīvi dari darbu, esi slikts pret valsti; ja nekvalitatīvi – labs pret valsti, bet varbūt slikts pret pacientu,” Andris Baumanis noplāta rokas.

– Vai tiešām ārstus par to soda? – pārvaicāju. “Pēdējo divu gadu laikā Latvijā ir pārbaudītas 90 procenti ģimenes ārstu prakses, un vairāk nekā 70 procenti no pārbaudītajiem ir finansiāli sodīti, iekasējot vairākus simtus tūkstošu latu. Tas nozīmē, ka neviens no mums nav perfekts; varbūt medikamentus, ko drīkstēja izrakstīt diviem mēnešiem, ārsts ir izrakstījis trim mēnešiem, vai arī ir pārkāpti tie vai citi noteikumi. Tādējādi sodīšanas sistēma, kas strādā pret ārstiem (bet nestrādā pret valsts ierēdņiem!), noved pie tā, ka ģimenes ārsti bieži kaut ko atsaka, jo – ja būsi pārtērējis valsts līdzekļus, segsi no savas kabatas – tas tiek atvilkts no algas, neko neprasot un nebrīdinot. Es priecātos, ja arī valstsvīri no savas algas maksātu par savām kļūdām! Bet pašlaik ir pilnīgi ačgārni – ārsts saņem sodu par to, ka ir izdarījis kaut ko labu. Un runa ir par maksimālajiem sodiem pat 700 latu apjomā! Es pats valstij esmu samaksājis par pārsniegto kvotu kompensējamajiem medikamentiem aptuveni 700–800 latu. Par pārtēriņu. Atmetu cerības tiesāties, jo tas ir ļoti dārgi, laikietilpīgi un daudzu gadu garumā,” ārsts savirknē neiepriecinošos faktus.

Vispārējs un visaptverošs jautājums – vai slimojam vairāk, un vai slimo jaunāki cilvēki? “Jā, slimo jaunāki un slimo vairāk!” ārsts apstiprina nepatīkamo patiesību. “Pirms 15–20 gadiem runājām par infarktu vīriešiem pēc 50, taču tagad – par infarktu jauniem vīriešiem pēc 30 gadu vecuma; mēs runājam par nopietnām slimībām ar lielu mirstību, kas vēl pirms dažiem gadiem nebija aktuāla. Vēl – tā kā sabiedrība noveco ļoti ātri, ir ļoti daudz problēmu ar muguru. Nav noslēpums, ka mēs dzīvojam ilgāk nevis tāpēc, ka būtu kļuvis tīrāks gaiss vai mēs labāk ēstu, bet gan tāpēc, ka ir uzlabojusies diagnostika un medikamentu pieejamība. Klasisks piemērs ir kardioloģija.

Profesors Ērglis visai Latvijai stāstīja, ka, agresīvi ārstējot šādus pacientus, gada laikā tiek izglābta viena mazpilsēta – precīzāk, viena mazpilsēta nenomirst. Bet infarkts vīriešiem pēc trīsdesmit ir aterosklerozes rezultāts, un ateroskleroze ir dzīvesveida problēma, jā. Mūsu asinsvadi aizsērē ātrāk nekā mūsu senčiem (interesanti, ka mērkaķiem holesterīna līmenis ir 2–3, tātad – uz pusi mazāks nekā cilvēkam skaitās normāls), jo cilvēks pirmdienas vakariņās atļaujas apēst arī ceturtdienas pusdienas. Bet, runājot par savlaicīgu diagnostiku, noteikti jāpiemin, ka ļoti bieži ārsts pacientam uzraksta nosūtījumu, taču pacients to neizmanto. Visskumjāk ir, ja pacients atnāk, un tu redzi, ka ir ielaista onkoloģija. Savā praksē esmu analizējis gadījumus, kāpēc tā iznācis. Pašķirot kartīti atpakaļ, tu redzi, ka esi devis nosūtījumu, lai precizētu diagnozi, bet pacients nav atradis tam laiku. Tā nu, viņam atnākot pēc trim gadiem, diemžēl atliek tikai secināt – viss, neko vairs nevar darīt. Pazaudēta laika dēļ ir pazaudēts viens pacients,” ārsts nopūšas.

– Pretstats nevērīgajiem ir cilvēki, kam zāļu dzeršana ir kā mānija. Bezjēgā tiek pirkti un lietoti bezrecepšu medikamenti – vajag vai nevajag, drošs paliek drošs. Kā šo parādību skaidrotu jūs? – jautāju. “Reiz dzirdēju tādu teicienu: “Zāles mēs patērējam arvien vairāk, bet veselības mums kļūst arvien mazāk,” teic Andris Baumanis. “Jā, varbūt mēs labāk ārstējam, dodam vairāk zāļu, varbūt cilvēks ilgāk nodzīvo, bet kopumā viņa veselība pasliktinās.” – Tas nozīmē – var ilgāk novilkt? – precizēju. “ Tieši tā! Viņi tiek novilkti – arī reanimācijā cilvēku var noteiktu laiku novilkt. Sabiedrībā valda viedoklis: aiziešu pie daktera, viņš izrakstīs tabletīti, un rīt pusdienlaikā es būšu vesels. Sak, medicīnas un farmakoloģijas panākumi ir tādi, ka es pats varu nedarīt neko. Cilvēks nav gatavs veselīgi ēst, daudz gulēt, sportot utt., toties ir gatavs ieguldīt līdzekļus tajā, kas veselību grauj, bet varbūt mazliet palielina dzīves ilgumu. Mīlestība uz tabletēm ir neadekvāta – kolīdz cilvēkam ir kaut mazākās sūdzības, viņš domā, ka tās tūlīt pat vajag likvidēt. Un brīdī, kad viņš dzer zāles, viņu neinteresē, kas būs pēc pieciem vai desmit gadiem, bet gan tas, lai viņš pēc stundas justos labi. Ieviešot sistēmu, lai daļu bezrecepšu zāļu varētu saņemt tikai pret receptēm, vismaz tika ierobežota antibiotiku lietošana. Ja attiecībā uz bezrecepšu preparātiem ieviestu vēl stingrākus noteikumus, tantiņa nevarētu ieiet aptiekā un piepirkt pilnu grozu. Un tantiņas zāles bieži dzer divu iemeslu dēļ – pirmkārt, beidzas termiņš (nelaidīs tak mantu postā!); otrkārt, viņas dzer tādus “vispārīgus” medikamentus, piemēram, “sirds muskuļa uzlabošanai”, “ nervu sistēmas stiprināšanai” utt. Tā teikt, plaša spektra sūdzību novēršanai, kur apakšā nav nevienas konkrētas,” pasmaida ārsts.

– Vai piekrītat apgalvojumam, ka zāles jālieto jo mazāk, jo labāk? – vēlos konkretizēt. “Uzskatu, ka zāles jāizraksta pamatoti, un nepavisam nekaunos, ja, aizejot mājas vizītē, pacientam pasaku, ka nevienu medikamentu neizrakstīšu. Ja ārsts pasaka, ka saaukstēšanās gadījumā jāguļ mājās un daudz jādzer, bet medikamenti nav jālieto, viņš pacienta acīs varbūt ir muļķis; cilvēks ir vīlies, jo gaidījis tabletīti, no kuras tūlīt tiks vesels.”

– Vai cilvēki nāk pie ārsta arī lai parunātos, jo jūtas vientuļi? – prasu. “Ja pacients pēc 15 minūtēm iziet no ārsta kabineta ar atvieglojuma sajūtu un viņam ir pazudusi daļa sūdzību – tātad šī psihoterapija, ja tā to varētu nosaukt, ir devusi pozitīvu efektu. Reizēm 15 minūšu psihoterapijas ir labāk nekā vesels mēnesis zāļu dzeršanas. Proti, liela daļa mūsu darba ir psihosomatiska, un tas nozīmē, ka absolūti lielākajā daļā gadījumu medikamenti nav jālieto. Protams, medikamenti tiek izrakstīti arī tāpēc, ka pacientam tīri psiholoģiski ir jājūt, ka par viņu kāds rūpējas un ka viņš savā labā kaut ko dara. Galvenais – brīdī, kad jāizvēlas šī faktiski placebo tablete (ķīmiska, homeopātiska, ārstniecības augs...), jāapzinās, ka tu pacientam vismaz nekaitē. Proti, ārstējot to, kā dēļ viņš ir atnācis, pacients nedrīkst iegūt nākamo problēmu,” tablešu tēmu rezumē dakteris Baumanis.

Vakcinācija un korupcija

Par vakcināciju lauzts ne mazums šķēpu, bet klāt nāk arvien jaunas un jaunas vakcīnas. Kas par to sakāms ģimenes ārstam? “Šogad tika ieviestas divas vakcīnas – dzemdes kakla vēža un pneimokoka vakcīna, nākamgad būs arī Rota vīrusa vakcīna. Situācijā, kad veselības aprūpes sistēma brūk un nauda tiek atņemta, mēs mēģinām ieviest ļoti dārgas lietas bez jebkāda ekonomiskā un medicīniskā pamatojuma. Ņemsim pneimokoka vakcīnu. Līdz divu gadu vecumam 80–90 procentu bērnu antibiotikas nesaņem. Tas nozīmē, ka pneimokoka vakcīnu varētu potēt pēc divu gadu vecuma (viena vakcīna maksā 50 latu, un līdz divu gadu vecumam tādas vajag četras, tātad kopā – 200 latu). Bet, ja šo pašu vakcīnu veiktu divu gadu vecumā, tas izmaksātu tikai 15 latu. Vēl – ja vakcinētu tikai tos 10 procentus mazo bērnu, kuri tiešām slimo vai ir riska grupā, tas būtu saprotami, bet tagad nepamatoti vakcinē arī pārējos 90 procentus un saka: tas ir sabiedrības interesēs. Es gribu uzdot pretjautājumu – vai sabiedrības interesēs nebūtu izoperēt tos cilvēkus, kam plāna operācijām nav naudas? Atbilde no valsts puses ir klusums. Par dzemdes kakla vēža vakcīnu. Ļoti dārga vakcīna. Turklāt pasaulē ir meiteņu nāves gadījumi, nav gan īsti pierādīts, ka tā ir vakcīnas vaina, bet fakts ir tāds, ka šo vakcīnu dažas valstis grasās ņemt ārā no imunizācijas programmas, bet Latvija – gluži otrādi – ievieš... Laikā, kad neatrodas nauda tam, lai sievietei būtu brīva pieejamība profilaktiskajām apskatēm, jo puse ginekologu ir maksas speciālisti, valsts ir gatava uzsaukt šādas vakcīnas! Kā lai to saprot? Ja šīm vakcīnām nauda atrodas, bet ērču encefalīta vakcīnai ne (un vecākiem tiešām nav naudas, un visi zina, ka šogad imunoglobulīna Latvijā nebūs), tad gribu jautāt, kas notiks, ja bērns dažas dienas pavems (Rota vīruss), bet no tā neviens nemirst, turpretī ar ērču encefalītu problēmas ir lielas. Un encefalīta vakcīna maksā vairākas reizes lētāk nekā Rota vīrusa un visas pārējās vakcīnas!”

– Vai varētu būt runa par valsts līmeņa korupciju, kad tiek pirktas kādas vakcīnu ražotājfirmas dārgās vakcīnas, lai tās varētu nopelnīt? – jautāju. “Viennozīmīgi – jā, tā ir absolūta, simtprocentīga korupcija! Tā mēs, ārsti, uzskatām, un vienīgais, ko mēs nespēsim pierādīt, – kādā veidā šī nauda tiek nodota. Ja farmācijas kompānija šo naudu nodod politiķiem, tad to pie rokas pieķert un pierādīt ir praktiski neiespējami,” rūgti nosaka ārsts.

Bet, ja shēma ir, piemēram, šāda: vakcīnu ražotāji sponsorē attiecīga politiska spēka vēlēšanu kampaņu apmaiņā pret svētu solījumu, ka, pie varas tikuši, tie nodrošinās šo ražotāju dārgo un visdārgāko vakcīnu iepirkšanu uz pilnu klapi? Un mūs, muļķīšus, potēs, vajag vai nevajag (turklāt vēl zem labdarības karoga!)... “Jā, šis tad nu būtu perfektākais veids, kā farmācijas kompānija var iegūt zaļo gaismu savas produkcijas iepirkumam,” atzīst Andris Baumanis. – Tas nozīmē, ka visi tiek mudināti vakcinēties, jo attiecīgajam politiskajam spēkam vienkārši nav citas izejas? – rezumēju. “Jā, viņiem nav citas izejas! Mēs ar kolēģiem mēģinājām oponēt, bet nekāda motivācija netika ņemta vērā. Vēl interesantāk – lēmums par vakcīnām tika pieņemts brīdī, kad Dombrovskis bija atvaļinājumā un Ministru prezidenta lomu bija uzņēmies cits ministrs (runā, ka Dombrovskis šo jautājumu bija atlicis, jo nav redzējis ekonomisko pamatojumu – Aut.). Varētu arī paskatīties, vai cilvēki, kas pieņēma lēmumu par šo vakcīnu ieviešanu potēšanās kalendārā, pēdējo piecu gadu laikā ir braukuši ārvalstu braucienos uz semināriem un konferencēm par konkrēto firmu līdzekļiem; varētu ieraudzīt ļoti interesantu ainu... Vēl – vakcinācijas padomē, kas pieņem lēmumus par vakcinācijas politiku valstī, nav neviena ģimenes ārsta, kuri pamatā veic 90 procentu vakcināciju. Taču vakcinācijas padomē ir māmiņu kluba pārstāves, kuras uz Ministru kabinetu aizgāja ar pieprasījumu, ka vajag ieviest tādas un tādas vakcīnas, un šis pieprasījums bija nodrukāts uz farmācijas firmas veidlapas...” atklāj ārsts, un atliek tikai brīnīties, cik lineāri viss notiek – pat nekāda smalkuma...

– Kas cilvēkiem būtu jāzina par gripas vakcīnu? – vaicāju. “Pēc Eiropas Savienības vadlīnijām skaitās, ka Eiropas Savienības valstīs vajadzētu vakcinēt aptuveni 70 procenti sabiedrības. Kam tas ir izdevīgi? Protams, atkal jāsaka – vakcīnu ražotājiem. Man kā ārstam radās jautājums – vai uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju saslimušo un mirušo skaits valstīs, kurās ir izpotēti šie 70 procenti, salīdzinājumā ar Latviju, kur ir potēti četri procenti, ir krasi atšķirīgs? Lūk, uz šo jautājumu neviens neatbild! Stipri apšaubu, vai būtu jāpotē 70 procenti sabiedrības,” uzskata Andris Baumanis. “Cita lieta, ka epidēmijas laikā slimu cilvēku nedrīkstētu laist pāri robežai. Tie, kas lido uz citu valsti, būtu obligāti jāpotē vai jāpatur karantīnā, lai redzētu, vai jau nav slimi. Tajā brīdī mēs atrisinātu ļoti daudz problēmu, jo cūku gripas infekcija izplatījās tikai tāpēc, ka cilvēki lido pa visu pasauli. Ja cilvēki nelidotu, šī problēma būtu palikusi tikai Meksikā.”

Kad meklēt ārstu

Cik bieži cilvēkam vajadzētu iziet “tehnisko apskati”? Daudzi saka – man nekas nesāp, ko es tur iešu, bet ārsti brīdina, ka vēzi var nejust ilgi – pat līdz brīdim, kad jau ir par vēlu... “Šīs apskates noteikti ir jāveic! Ir pat firmas, kuras no saviem darbiniekiem pieprasa, lai viņi reizi gadā veiktu veselības pārbaudi. Te laikam derētu sistēma: ja cilvēks reizi gadā nav veicis profilaktisko apskati, viņam būtu ierobežotas iespējas saņemt no valsts kaut ko pretī. Piemēram, izbraukt no valsts, saņemt pensiju utt. Pārbaude maksā mazāk nekā ielaistu slimību ārstēšana,” atgādina ārsts.

Par ģimenes ārstu pieejamību. Gadās, ka cilvēks sūdzas – pirmdien saslimu, bet pie ārsta var tikt tikai ceturtdien – pieraksts pilns... “Man pašam ir reģistrēti vairāk 1900 pacientu, no kuriem 26 procenti ir bērni, bet viņiem nav problēmu pierakstīties uz nākamo dienu. Ja ir akūta situācija un māsiņai to pamato, tad lielākoties viņi var tikt pie manis tajā pašā dienā. Ja pacienti saka, ka nevar tikt pie sava ārsta, tad vai nu ārsts slikti organizē savu darbu, vai arī tas ir telpu jautājums, kas Latvijā ir traģisks. Aptuveni trešā daļa ārstu strādā pa diviem vienā kabinetā. Runājot par vakara stundām un brīvdienām. Pasaulē ir dežūrārsti – tie paši ģimenes ārsti, kuriem par to maksā (Latvijā dežūrārsti ir tikai poliklīnikās). Pie mums bija mēģinājums ieviest šādu praksi, bet, kad valsts pateica, cik par šo pakalpojumu maksās, iznāca, ka ārsts saņems mazāk par apkopēju, kas tīra viņa telpas,” paskaidro Andris Baumanis.  

– Kādos gadījumos ārsts nav jātraucē, bet kādos – jāsāk domāt par zālēm? – jautāju. “Vīrusa infekcija ar zālēm nebūtu jāārstē, tai jāļauj pāriet pašai. Jāļauj organismam izstrādāt imunitāti (diemžēl mūsu imunitāte biežas zāļu lietošanas un vakcināciju dēļ krītas), lai, nākamreiz nonākot ar šo vīrusu kontaktā, nebūtu problēmu. Laba imunitāte, protams, pasargā – lielisks piemērs ir tie paši ārsti. Ja ik reizi, kad pacients uzšķauda, ārsts saslimtu, viņš slimotu nepārtraukti.” – Kuras ir vīrusa infekcijas, ko ar zālēm ārstēt nevajadzētu? – vēlos precizēt. “Jebkura saaukstēšanās, tā sauktā ARS. Arī herpes vīrusa infekcija, kad uz lūpas parādās pumpa, nebūtu tūlīt jāārstē ar smērīti; labi, smērējot pumpa varbūt noies divas dienas ātrāk nekā tad, ja neko nedara.” – Bet ko iesākt, ja saaukstēšanās gadījumā cilvēkam ir neciešamas galvas sāpes? – prasu. “Ja saaukstējies cilvēks dienu vai divas lieto medikamentus, ar kuriem neko neārstē, bet uzlabo pašsajūtu, viņš sev neko sliktu nenodara,” mierina ārsts. “Nekas traks nebūs, ja pāris dienu iedzers kādu multitablet no sērijas fervex, coldrex utt. Tikai lai dzer nevis pēc anotācijas – četras reizes dienā, bet vienu. Jautājums, kāpēc cilvēki dzer zāles, kad viņiem ir temperatūra, teiksim, 37,3, un kāpēc vismazāko kakla sāpju gadījumā momentāni kaut kas ir jālieto (jāzina gan, ka angīna ir bakteriāla saslimšana, kuru izraisa streptokoks, ar lielu komplikāciju risku attiecībā uz sirds vārstuļiem un nierēm, un pret to jāizturas nopietni). Taču, ja cilvēkam ir faringīts, galvas sāpes, kakla sāpes, iesnas, bet nav temperatūras, un viņš turpina staigāt riņķī, ir amorāli runāt par to, ka “man nekļūst labāk, lai gan es dzeru zāles”. Galvenais noteikums ir gulēt mājās, tad arī vajadzēs mazāk zāļu. Temperatūru jāsāk “dzīt zemē”, ja tā pārsniedz 38,5 grādus. Jebkurā gadījumā jāsaprot, ka ir diezgan muļķīgi saukt ārstu mājas vizītē pirmajā dienā, kad cilvēks ir saslimis. Piemēram, ja cilvēks ir saaukstējies, pirmajā dienā vēl nekāda agresīva terapija nav nepieciešama. Mājas vizītes indikācija varētu būt 3.–5. diena, ja cilvēkam kļūst sliktāk vai nāk klāt jauni simptomi, un īsti nav skaidrs, kas tā ir par diagnozi. Ir noteikta taktika, ko pacientam darīt pirmajās stundās, esot noteiktiem simptomiem; vai tā būtu caureja vai temperatūra, vai galvassāpes, jebkuram pacientam jāzina pirmo stundu terapija, un tas ir jautājums par bukletiem. Pat ja temperatūra ir 39,8, un, iedzerot zāles, tā krītas, tātad – palīdz. Tātad tas nav meningīts, bet saaukstēšanās. Ja jūs šo taktiku realizējat un jums kļūst labāk – viss kārtībā. Ja bērnam trīs dienas temperatūra ir 38, lai viņš trīs dienas paguļ mājās, un, visticamāk, viņam temperatūra pāries tāpat, bez zālēm. Pacients arī var zvanīt ārstam, lai pateiktu – man ir tas un tas, esmu izdarījis to un to, man kļūst labāk, ko es varu darīt tālāk? Protams, ārstēt pa telefonu, neredzot pacientu, ir ļoti slideni (un es tam piekrītu – pacients ir jāredz), tomēr, ja tās ir elementāras lietas, to var izrunāt, lai būtu mierīgāks prāts. Vecākiem jau no tā vien kļūst labāk, ja viņi ir ārstam pastāstījuši, kā bērniņam klājas,” ir novērojis Andris Baumanis.

– Vai ir piedzīvots, ka reizēm kāda kaite pāriet pati no sevis? – jautāju. “Ja tas ir saistīts ar ikdienas somatiku, kur “apakšā” ir trauksme, kā dēļ rodas galvassāpes, caureja vai kas cits, jāsaka: tad, kad pazūd trauksmes iemesls, ar lielu varbūtību pazudīs arī pacienta sūdzības,” teic ārsts. “Bet žultsakmeņi un sirdskaites – tātad organiskās saslimšanas – diemžēl nepazudīs. Ja jautāsiet, vai audzējs var pats no sevis pēkšņi pārstāt augt vai pazust, es kā ārsts nedrīkstu atbildēt, ka tā var notikt, bet dzīvē mēdz gadīties visādi. Ir bijušas situācijas, kad noteikta diagnoze – audzējs galvā – un ārsti pasaka, ka atlicis mēnesis. Bet cilvēks sāk dzīvot ar pilnu krūti un pēc pieciem gadiem iet bojā autoavārijā. Un patologanatoms ierauga galvā audzēju, kas iekapsulējies tādā kā olas čaumalā un tā arī palicis. Kāpēc tas ir apstājies – neviens nesaprot...”

Nobeigumā – vēl kāds iemesls uztraukumam

Šķiet, ka pārpārēm pietiktu jau ar aprakstītajiem, tomēr pavaicāju, ko ģimenes ārsts Andris Baumanis vēl varētu piebilst tādu, kas sabiedrībai būtu jāzina, bet ko varbūt aiz nezināšanas neattapu pajautāt. Un, jā – ārstam ir gan ko piebilst. “Mūs uztrauc, ka bijušās veselības aprūpes iestādes (piemēram, poliklīnikas) nonāk nevis valsts vai pašvaldības īpašumā vai kontrolē, bet kāda liela farmācijas giganta īpašumā. Šī “farmācijas haizivs” uzpērk aptiekas un nu jau arī slimnīcas, pārņem kontrolē poliklīnikas. Un tas ir traģiski, ka veselības aprūpes iestādēs noteikumus sāks diktēt farmācijas kompānijas! Tas nozīmē arī noteikumus ārstiem. Runādams par to Veselības ministrijā, šim jautājumam esmu veltījis vairāk nekā stundu – mēģinājis skaidrot un stāstīt, bet nedz no Rīgas Domes, nedz Veselības ministrijas nav nekādas reakcijas. Brīdī, kad mēs pamodīsimies un sapratīsim, ka lielākā daļa ģimenes ārstu strādā vienai ar farmāciju saistītai firmai piederošās telpās, kura diktē, kuras zāles tu drīksti izrakstīt, sabiedrība saķers galvu – kā tas varēja notikt?! Un tūlīt jau arī saķers, jo šis process strauji virzās uz priekšu...”