LTV: amatpersonas izvairās no atbildības lietā, kur valstij būs jāmaksā 1,2 miljoni eiro
Privātpersonām Jānim Vistiņam un Genādijam Perepjolkinam, piedzenot no valsts 1,2 miljonus eiro lielu kompensāciju par savulaik atņemtām zemēm Rīgas ostā, amatpersonas, kas pirms 17 gadiem lēma par abu zemju atsavināšanu, tagad izvairās runāt par pieļautajām kļūdām, svētdien vēsta Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums "de facto".
Raidījus norāda, ka Vistiņa un Perepjolkina zemes valstij atdeva Andra Šķēles otrā valdība, 1997.gada augustā pēdējā sēdē izdodot noteikumus ar likuma spēku. Vēlāk par noteikumiem nobalsoja vairums 6.Saeimas deputātu.
Šķēle uz "de facto" jautājumiem neatbildēja, bet Roberts Zīle, kurš tolaik pildīja satiksmes ministra pienākumus Viļa Krištopāna vietā, neatcerējās, ko parakstījis. Zīle raidījumam mudināja vērsties Satiksmes ministrijā, taču tās ilggadējais galvenais ierēdnis noliedza, ka būtu bijis dokumenta līdzautors.
Savukārt tā laika Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Uldis Pētersons "de facto" uzsvēra, ka nejūtas vainīgs. "Nejūtos absolūti atbildīgs, jo man nebija nekāda sakara ar zemju atsavināšanu un Vistiņa un šitā te... aktivitātēm," teica Pētersons.
Pēc raidījuma sniegtās informācijas, pirms jautājums nonāca līdz valdībai un Saeimai, osta nespēja vienoties ar Vistiņu un Perepjolkinu par labprātīgu zemju pārdošanu.
Tāpat raidījums ziņo, ka atņemtās zemes ostā par zemām maksām – 1,5% no kadastrālās vērtības – iznomāja divām kompānijām. "Baltic Container Terminal", kuras īpašnieki meklējami Itālijā, Kundziņsalā izvērš aktīvu darbību, bet "Nacionālais konteineru termināls" (NKT), kas Vistiņa pļavu nomās līdz 2052.gadam, neko nav pasācis. NKT īpašniekos ir Kipras ofšors, bijušā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa kancelejas vadītājs Ivars Millers un īsu brīdi daļas piederēja arī bijušajam tieslietu ministram Guntaram Grīnvaldam.
"Lūk arī ieguvēji no zemju atņemšanas mums. Mēs paši būtu varējuši attīstīt ostā biznesu," telefonsarunā "de facto" norādīja Perepjolkins. Plašāk komentēt notikušo viņš nevēlējās, vien atzina, ka ar viņam labvēlīgo Strasbūras tiesas spriedumu viņš nav apmierināts.
Savukārt Vistiņa un Perepjokina advokāts Egīls Radziņš norādīja, ka abas puses ar tiesas spriedumu var būt gan neapmierinātas, gan apmierinātas. "No vienas puses tiesa piesprieda septiņas reizes mazāk nekā Vistiņš un Perepjolkins prasīja, no otras – 100 reizes vairāk, nekā valsts viņiem piedāvāja pirms 17 gadiem," teica Radziņš.
Raidījums arī vēsta, ka 90.gados vārdu salikums "Vistiņš un Perepjolkins" raksturoja īpašu biznesa virzienu – zemju iegūšanu valstij stratēģiskās vietās. Apiet Jāņa Vistiņa un Genādija Perepjolkina īpašumus Rīgā bija pagrūti, tādēļ valsts daudzus no tiem atpirka, ziņo "de facto", atzīmējot, ka par lieliem zemju īpašniekiem ostā Vistiņš un Perepjolkins kļuva visai aizdomīgā veidā - mantinieki viņiem zemes uzdāvināja.
Pēc abu advokāta teiktā, Vistiņš un Perepjolkins padomju gados aizrāvušies ar antikvāru lietu uzpirkšanu, 90.gadu sākumā atguva savu senču zemes un palīdzēja to izdarīt citiem. Par to arī viņi esot apdāvināti. "Divi mantinieki viņiem [ostā] atlīdzināja par šāda veida pakalpojumiem, cits bija dāvinājums par draudzīgām attiecībām, vēl viens – par sirds operācijas taisīšanu," sacīja Radziņš.
Vienlaikus raidījums atzīmē, ka par īpašas shēmas vērpšanu vedina domāt fakts, ka Rīgas pašvaldība mantiniekiem zemes ostā atdeva gandrīz vienlaicīgi un skaitītas dienas pirms Saeima grozīja likumu, kas aizliedza atjaunot īpašumtiesības uz zemēm ostās.
Satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāre 90.gadu vidū un vēlāk Satversmes tiesas tiesnese Ilma Čepāne Vistiņu un Perepjolkinu uzskata par afēristiem, bet tiesībsargājošās iestādes tolaik nevarēja vai negribēja pierādīt, ka dāvinājuma līgumi ir tikai fiktīvi.
"Kādēļ tika slēgti dāvinājuma līgumi? Lai nebūtu pirmpirkuma tiesības. Pārdošanas gadījumā pašvaldība varēja šos īpašumus atpirkt par tām mazajām summām, ko viņi, iespējams, samaksāja mantiniekiem. Dāvinājuma gadījumā šādas iespējas nebija," teica Čepāne.
Raidījums arī atzīmē, ka summa, kas būs valstij jāizmaksā Vistiņam un Perepjolkinam, varēja nebūt tik liela, ja strīdu atrisinātu ātrāk - lielāko daļu no piespriestās kompensācijas veido pārrēķins par inflāciju un likumiskie procenti.
Strīds bija par 6,5 hektāriem zemes Kundziņsalā. Nacionalizējot šos īpašumus, valsts Vistiņam un Perepjolkinam kopā samaksāja deviņus tūkstošus latu (12,8 tūkstošus eiro). Zaudējuši tiesās Latvijā, tajā skaitā prāvu Satversmes tiesā, Vistiņš un Perepjolkins aiztiesājās līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesas lielajai palātai, kurā vinnēja.
Strasbūras tiesa piekrita, ka zemes atsavinātas sabiedrības interesēs, bet atlīdzība bijusi niecīga. Atlīdzību abiem aprēķināja pēc pirmo Ulmaņlaiku cenām, kā to noteica neilgi pirms tam pieņemtais likums. Tajā pašā laikā – nomas maksas ostā jau rēķināja pēc mūsdienīgākām cenām. Tiesa Vistiņa un Perepjolkina prasību apmierināja daļēji, Vistiņam piešķirot materiālo kompensāciju 339,4 tūkstošu eiro apmērā, savukārt Perepjolkinam - 871,3 tūkstošu eiro apmērā. Tāpat katram iesniedzējam piešķirta morālā kompensācija trīs tūkstošu eiro apmērā, kā arī tiesāšanās izdevumi pusotra tūkstoša eiro apmērā.
LETA
