Ļauties trofeju filmu valdzinājumam. Notiek projekts "Kino trofejas"

„Manuprāt, šis projekts īpaši interesants varētu būt jauniešiem – sarežģītākajai auditorijai. Viegli šīs filmas ir pasniegt gados vecākiem skatītājiem, kuriem tā ir viņu jaunība, bet mūsu uzdevums ir ieinteresēt jauno paaudzi. Viņiem saistoši varētu būt arī tas, ka pirms seansiem – gluži tāpat kā toreiz – demonstrēsim to gadu kinožurnālu „Padomju Latvija”,” vilina Rīgas Kino muzeja un „Kino trofeju” projekta vadītāja Zane Balčus.

„Sākām ar sava muzeja krājumu un meklējām citos muzejos,” par to, kur iegūti eksponāti izstādei, stāsta Zane Balčus, ievedot mūs muzeja izstāžu zālītē, kur gar sienām rindojas stendi ar kino plakātiem un senām fotogrāfijām, bet kādā stūrītī vietu atradis pat Ļeņina krūšutēls, jo tiks iekārtots arī „sarkanais stūrītis” – savulaik kinoteātros obligāta vieta, kur varēja pasēdēt pirms filmas, pāršķirstīt jaunākos laikrakstus un iepazīties ar aktuālajiem ideoloģijas jautājumiem.

„Materiālus dabūjām gan no Rakstniecības, gan Latvijas Kinofotofonodokumentu arhīva. Taču svarīgi, ka daļa šeit apskatāmo eksponātu ir nākuši no kinoskatītāju personīgajiem arhīviem,” stāstu turpina Zane, atklājot, ka projekta tapšanas gaitā intervēti 40. un 50. gadu kinoskatītāji, kuri nu ir vismaz astoņdesmit gadus veci, taču lieliski atceroties tos laikus, kad sākuši apmeklēt kino.

„Gribējās eksponēt tieši viņu dotās fotogrāfijas, lai vēl labāk varētu parādīt to laiku. Turklāt šajā projekta tapšanas daļā sastapām fotogrāfu Laimoni Stīpnieku. No viņa dabūjām, mūsuprāt, vienu no jaukākajām un interesantākajām bildēm – kinoteātra „Oktobris” fotogrāfiju. Tas atradās Nometņu ielā, un Latvijas laikā tā nosaukums bija „Film Palace”, padomju laikā – „Oktobris”. Daudz materiālu nākuši no 1952. gadā izdotās grāmatiņas „Rīgas kinoteātri”, kur atrodami kino zāļu plāni, var apskatīties, kā tolaik izskatījās Rīgas kinoteātri, iepazīties ar tālaika kino biļešu cenām – detalizētu informāciju, kas noder, lai saprastu tālaika kinoskatītāju tendences.

 Aptaujāto cilvēku starpā bijusi arī Nacionālā teātra aktrise Baiba Indriksone, kurai četrdesmito gadu otrajā pusē kopā ar brāli bijis mazs darbiņš – viņi no viena kinoteātra uz otru pārnēsājuši filmu bundžas, savukārt viņas vecmāmiņa strādājusi kinoteātrī „Lāčplēsis”. „Turklāt Baiba Indriksone filmējās „Uz jauno krastu”, tātad viņas saistība ar šīm trofeju filmām un programmu ir visai tieša,” norāda Zane.

Vai, gatavojot izstādi, izkristalizējušies arī tālaika kinoskatītāju paradumi? „Popkorna toreiz nebija, bet, vai viņi grauza ledenes, mēs arī nezinām, jo pētījumi nesaistījās ar patērēšanu,” Zane smaida un atzīst, ka galvenais secinājums bijis – kino tolaik bija viegli pieejams izklaides veids, jo biļetes nebija dārgas – pirms naudas reformas biļete uz bērnu seansu maksāja 1 rubli, uz pārējiem – mazliet dārgāk. „Kino bija turpat blakus un viegli sasniedzams. 1957. gadā, ieskaitot Jūrmalu, kas tolaik bija Rīgas pilsētas daļa, darbojās 25 kinoteātri. Tas ir daudz, un kinoteātri bija teju katrā pilsētas daļā, ne tikai pilsētas centrā. Tas arī veicināja kino apmeklēšanu, un droši vien daudzi to darīja arī stundu laikā. Kino visu laiku bija blakus!” To stāstot, Zane atgādina faktu, kas daudziem varbūt piemirsies – ka tolaik nebija televīzijas, par internetu nemaz nerunājot, tādēļ kinoteātris bija vienīgā vieta, kur skatīties filmas un kas būtībā cilvēkiem bija teju vai vienīgā izklaide.

„Trofeja” – spēcīga asociācija

Vai ar vārdu „trofejas”, kas atrodams projekta nosaukumā, jāsaprot tikai filmu plakāti vai arī kādi priekšmeti? „Visa projekta kopējais nosaukums ir „Kino trofejas”, un to esam atvasinājuši no apzīmējuma „trofeju filmas”, kas bija noteikts filmu kopums, ko padomju armija pēc Otrā pasaules kara pārveda uz Padomju Savienību no Vācijas arhīviem un noglabāja pie sevis – tāpat kā daudzas citas ar karu saistītas trofejas, piemēram, grāmatas vai mākslas darbus. Sākumā nebija paredzēts, ka šīs trofeju filmas tiks rādītas publiski, taču, tā kā vajadzēja nodrošināt ienākumus un radīt naudas apgrozību un ienākšanu valsts kasē, 1948. gadā tika nolemts, ka 50 filmas varētu sagatavot rādīšanai un izlaist uz ekrāniem.”

Filmas tika nopietni caurskatītas, daļai mainīja nosaukumus, daļu nedaudz pārmontēja, izņemot „nevajadzīgas”  atsauces, kas padomju pilsoņiem nebūtu jāredz.

„Filmu nosaukumus mainīja arī tādēļ, ka patiesībā šo filmu rādīšana bija nelegāla. Ja vēl vācu filmas varēja uzskatīt par kara trofejām, bet uz Padomju Savienību bija atvestas arī amerikāņu filmas, lai gan PSRS ar ASV nekaroja. Atklāti rādīt šādas filmas nebija īsti vēlams,” paskaidro Zane, piebilstot, – „Kino trofeju”  programmā iekļautajām divām vācu filmām norādīti divi nosaukumi – viens, ar kuru filma uz ekrāniem iznāca tolaik, un otrs – oriģinālais tulkojums. „Protams, „trofejas” vārds ir ļoti spēcīga asociācija, un mums šķita, kas tas ļoti labi piederas projektam kopumā, jo cilvēkiem par pagātni paliek atmiņas, un arī tās savā ziņā ir trofejas. Manuprāt, nosaukuma izvēle ir ļoti veiksmīga – tā ir asociācija ar aizgājušo laiku,” piebilst Zane.

Atgriežoties pie trofeju filmām, Zane Balčus teic: „Rādīsim arī vecās kopijas, taču ne visām filmām. Protams, cītīgi tiek sekots to uzglabāšanas apstākļiem, bet, ja kāda kopija vairs nav tik ideālā stāvoklī, rādīšanai to neizsniedz. Bet projekta atklāšanas filmai – vācu trofejfilmai „Mana sapņu meitene” – gan esam atveduši kopiju.” Latvijā gan trofeju filmas vairs tikpat kā nav atrodamas, jo, kā akcentē Zane, parasti filmas tika demonstrētas līdz tādai stadijai, ka tās vairs nebija vērts glabāt, vai arī sūtīja atpakaļ uz Krieviju. Taču daži kinoprojektori, kur tinas filmu lielie ruļļi, gan esot saglabājušies, un arhīvi filmas rādīšanai izsniedz tikai ar norādījumu, ka tās drīkst rādīt tikai uz šādiem kinoprojektoriem. „Tagad ir pierasts, ka visu filmu salīmē vienā rullī, un tad rāda. Bet mēs rādīsim no dubultā projektora, kur ruļļi jāpagūst laikus nomainīt, lai starp filmas daļām neiestātos pārtraukums.”

Kādas trīs filmas no četrpadsmit piedāvātajām Zane Balčus pavisam noteikti ieteiktu aiziet noskatīties?

„Noteikti tā ir atklāšanas filma „Mana sapņu meitene” – ne tikai tāpēc, ka tā ir viena no trofeju filmām, bet arī tādēļ, ka tieši šī filma dominē kinoskatītāju atmiņās: visi mūsu aptaujātie cilvēki atceras, ka ir to redzējuši, ka viņiem tā patika, ar savu dejošanu un dziedāšanu un sievišķību viņus sajūsmināja Marika Reka – tālaika vācu kinozvaigzne.”

Tāpat, pēc Zanes domām, noteikti noskatīšanās vērta ir Krievijas filma „Teiksma par Sibīrijas zemi” – muzikāla drāma ar ļoti skaistu Dunajevska mūziku.

„Rādīsim filmas oriģinālo versiju, jo pēc Staļina nāves tā tika nedaudz „apstrādāta”, izmontējot atsauces uz Staļinu, lai noārdītu vadoņa kultu. Savukārt mūsu demonstrētajā versijā dziesmās būs visas atsauces uz Staļinu,” smaida Zane. Savukārt no latviešu filmām [programmā iekļautas divas latviešu filmas – „Uz jauno krastu” un „Dēli” – red.] Zane īpaši vēlas izcelt „Uz jauno krastu” – pirmo krāsaino pilnmetrāžas aktierfilmu Latvijā. „Mums pašiem Latvijā nemaz nav saglabājusies krāsainā kopija, tādēļ esam to atveduši no Maskavas, kur tā glabājās arhīvā. Tādēļ tas arī būs unikāli,” saka Zane, atgādinot, – filmas būs iespējams skatīties visu nedēļu no 24. līdz 30. aprīlim. Savukārt pirms seansiem tiks demonstrēts tālaika kinožurnāls „Padomju Latvija”, kas stāstīja par visām aktualitātēm: Rēzeknes atbrīvošanu, Ļeņina pieminekļa atklāšanu 1950. gadā, par Akmens tilta atklāšanu, par pirmo trolejbusa līniju, kas Rīgā sāka kursē 1949. gadā.

„Tagad par to var smaidīt, bet toreiz tie bija ļoti nopietni un svarīgi jaunumi. Tie būs sižeti, kas rāda tālaika atjaunotni Rīgā un Latvijā.”

Taču viena no visu laiku populārākajām trofeju filmām „Tarzāns” programmā šoreiz nav iekļauta. Kā skaidro Zane – tas tādēļ, ka autortiesību dēļ ASV lielajās studijās uzņemtās filmas izrādīt kinoteātros ir ļoti sarežģīti. „Mēs plānojam rudenī šeit, muzejā, mazajā zālītē sarīkot trofeju filmu „mazo skati”, kurā iekļautas arī tās amerikāņu filmas, ko lielajā skatē nav iespējams parādīt. Taču „Tarzāna” un citu „džungļu filmu” cienītājiem programmā iekļauta filma „Satikšanās džungļos”, kas varētu patikt tieši eksotisko skatu dēļ.” Visām filmām būs pieejams tulkojums latviešu valodā (austiņās), bet daļai filmu būs subtitri.

„Savukārt piektdienas vakarā pirms diviem pēdējiem seansiem kino foajē paredzēts neliels muzikāls priekšnesums, cenšoties pieskaņoties tam laikam,” vēl atklāj Zane.

Ar filmu programmu var iepazīties Kino muzeja mājaslapā, savukārt no 14. aprīļa programma drukātā formātā bez maksas pieejama kinoteātrī „Splendid Palace” un Rīgas Kino muzejā.

Biļetes uz filmu programmu jau tagad iegādājamas kinoteātra „Splendid Palace” kasē un internetā.

Biļešu cenas: 4 eiro, studentiem, skolēniem, pensionāriem – 3 eiro. Abonements uz 5 filmām: 16 eiro, studentiem, skolēniem, pensionāriem – 12 eiro.

Sadarbībā ar "Rīga 2014"/Publicitātes foto